Deju ritmi debesīs
Gunta Bite
Dziesmu un deju svētku burvības baudītāja

Šogad ikvienam Latvijas iedzīvotājam bija iespēja pārliecināties par latvju tautas mīlestību gan pret dziesmu, gan pret deju. Par spīti Vidusjūras piekrastei līdzīgiem apstākļiem Rīgā no 6. līdz 11. Jūlijam pulcējās 688 tautas deju kolektīvi ar 13 760 skolu jaunatnes dejotājiem un vairāki kori ar 12 500 bērniem un jauniešiem. Viņi visi bija emocionāli satraukti, jo zināja, ka ikviens no viņiem būs daļiņa no milzīgā svētku brīnuma, kas sevī slēpa latvju tautas gara vērtības — dziesmu, deju, mūziku, mākslu un teātri.

A. Auziņa spēja šīs vērtības apvienot vienā zīmējumā, kas kļuva par X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku logo — spēļu vilciņa. Iegriežot «vilciņu», tiek uzsākta kustība, kas sapludina ikvienu uzrakstu, ikvienu zīmējumu, kas atrodas uz tā, veidojot dažādas krāsu līnijas. Ikviena no tām sevī glabā sīkas detaļas, bet kopumā kustība rada krāsas.

Svētku vizuālās koncepcijas autore I. Krišāne uzskata, ka «svētku koncepcija «Svītru kods» balstās uz filozofiju par svītrām, kuras ir katrā Latvijas novada etnogrāfiskajā bruncī un ir savam novadam raksturīgo krāsu un ornamentu savienojums. Viss audums ir unikālo līniju ritma salikuma bezgalīgs atkārtojums. Kā mūsu dzīvē. Brunču rakstos varam meklēt, šifrēt, atklāt, atpazīt tautas seno un mūsdienu izpratni par pasauli.»

Svētku logo «vilciņš» veidoja trapeces formu ar piecām krāsu līnijām, kas sakārtotas virzienā no apakšas uz augšu šādā secībā:

— tumši zila, kas simbolizēja dejošanas viļņošanos ar tautas un mūsdienu deju kolektīvu soļu ritmu, izdejojot etnogrāfiskās, tautas un modernās dejas, kā arī baletu un jaunrades dejas;

— zaļa — dažādu spēļu krāsa ar tautas rituāliem, stāstu stāstīšanu, teātri, operu, amatierfilmām un dažādiem multimediāliem projektiem;

— sarkanā krāsa apvienoja dziedāšanas tradīcijas ar koru un mazo mūzikas kolektīvu balsīm, dziedot gan tautas dziesmas, gan garīgās un klasiskās dziesmas, gan populārās un skatuves dziesmas, gan arī skolēnu jaunrades dziesmas;

— dzeltena — mūzikas netveramā gaišuma iemiesojums ar pūtēju un simfonisko orķestru, kā arī tautas mūzikas ansambļu radītajām mūzikas skaņām;

— gaiši zilā krāsa apliecināja vēstures mantojuma nozīmību, kas šajos svētkos bija īpaši izcelta. Novērtējot svarīgo lomu vispārējo Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un pārmantošanā, Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) iekļāvusi X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus savā pasaules svinamo dienu kalendārā 2010.—2011. g.

2010. g. bija 10. jubilejas gads šiem latvju tautas vienotības un kultūras bagātības apliecinošajiem svētkiem. 50 gadu laikā skanīgu balsi attīstīt un raitu dejas soli izkopt bija palīdzējuši daudzi profesionāli sava aroda pratēji. Ikviens kora vai deju kolektīva vadītājs bija piedalījies vienoto svētku tapšanā, ieguldot lielu darbu katrs savā kolektīvā. Gadiem ritot, viņi nodevuši stafeti jauniem vadītājiem, kuri turpina iesākto darbu, papildinot to ar jaunām vēsmām un jaunu enerģiju.

X Dziesmu un deju svētku programma bija krāsaina un daudzpusīga, taču svētku noslēgumā krāšņākais pasākums nenoliedzami bija tautas deju lielkoncerts «Deja kāpj debesīs», kas notika Daugavas stadionā. Šī koncerta muzikālais vadītājs bija J. Vaivods, bet mākslinieciskie vadītāji B. Šteina un A. Daņiļevičs. Koncertu plkst. 16.00 apmeklēja Valsts prezidents V. Zatlers, Saeimas priekšsēdētājs G. Daudze, Ministru prezidents V. Dombrovskis, Izglītības un zinātnes ministre T. Koķe un svētku izpilddirektore A. Bērziņa.

Par godu jubilejas gadam lielkoncertā piedalījās 8 deju svētku goda virsvadītāji. Viņu vidū bija arī bijušais Strazdumuižas internātvidusskolas neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem direktors Ojārs Lamass.

Savu ieguldījumu Dziesmu un deju svētku tapšanā kā virsvadītājs viņš bija devis 1995. g. Tie bija VII Dziesmu un deju svētki, kas vēsturē ir īpaši nozīmīgi, jo notika atjaunotās Latvijas neatkarības laikā. Toreiz tie ieguva sev jaunu nosaukumu, kas ir spēkā vēl šodien — Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. O. Lamass bija viens no 12 deju virsvadītājiem, kuram bija iespēja darboties deju lieluzvedumā «Sprīdīša septiņas dieniņas baltas». Šāds lieluzvedums tika izveidots pirmo reizi kopš Dziesmu un deju svētku pastāvēšanas.

Šogad virsvadītāju tribīnē O. Lamass kā goda virsvadītājs kāpa lieluzvedumā «Deja kāpj debesīs» ietvaros, kad pār saulē sakarsēto «Daugavas» stadionu atskanēja dejas «Mazputniņi» pirmie ritmi. Tērpies tautas tērpā bez vestes, viņa līksmais skats ienira dejotāju izveidotajā ornamentā, bet kājas nemierīgi kustējās dejas ritmā.

Lieluzvedumā bija iestrādāts īpašs svītru kods jeb vēstījums ikvienam svētku dalībniekam un skatītājam. Tas parādījās Prologā, kurā ar A. Daņiļeviča ideju un gādību izveidojās dejotāju radīts Dzīvības koks.

Tā saknes simbolizēja pagātni caur tradīciju apgūšanu un apzināšanu. Tautas dziesmās, tautas dejā, mutvārdu folkloras stāstīšanā, tautas instrumentu un tautas tērpu gatavošanā, kā arī tā nēsāšanas tradīciju apguvē. Rezultātā ikkatra skola korim un deju kolektīvam ir sava novada tautas tērpi, tautas instrumentu ansambļi vai vismaz instrumenti, seno rituālu spēles, latvisko godu izspēles. Tas viss ir pagātnes mantojums, kuru nedrīkst noniecināt vai aizmirst, tāpēc svētku rīkotāji atskatījās arī uz iepriekšējiem Deju svētkiem, kuros tāpat kā šogad bija apvienoti visi Latvijas novadi — Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un pati Rīga.

Stumbra josla stāstīja par tagadni, par dažāda radošuma izpausmēm šodienas izglītības sistēmā un ārpus tās. Mūsdienu deja, horeogrāfija, laikmetīgā un sakrālā mūzika, skolēnu amatierfilmas, arodskolu mākslinieciskā darbība. Tas viss šodien darbojas un ir ceļā uz attīstību. Atliek vien cerēt un ticēt, ka radošuma motivācija celsies augstāk par finansiāliem un ekonomiskiem miglas vāliem.

Pašā augšā slejas Dzīvības koka galotne, kas tiecas uz priekšu — uz nākotni. Šobrīd mācību procesiem ir pakļauta profesionālā mākslas attīstība. Tās ievirzes ir mākslas, mūzikas un horeogrāfijas audzēkņu sasniegumu popularizēšana. Skatoties nākotnē un realizējot profesionālās mākslas ieceres, var rasties operas vai baleta iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, piesaistot arī mākslas vidusskolas.

Brīdī, kad dejotāji vieglā dejas solī nāca uz laukumu un veidoja Dzīvības koku, manas acis pildīja asaras. Ne par pagātni vai nākotni, bet par tagadni. Par milzīgu enerģiju sevī glabājošo dejotāju sirdīm un smaidiem. Par mūsu — latviešu tautas — bagātību un kultūru. Baltās tautas tērpa blūzes un krāsainie meiteņu svārki, kas plīvoja saules sakarsētajā vējā lika sirdij sajūsmā iesāpēties. Un es zinu, ka arī A. Daņiļevičam virsvadītāju tribīnēs acis bija asarās, kas runāja bez vārdiem.

Pavisam deju lielkoncertā bija iekļautas 23 horeogrāfijas, viena deju svīta un piecas deju programmas, kuras radījuši vairāk nekā 20 dažādu paaudžu horeogrāfi un deju skolotāji. Tos apkopot un realizēt palīdzēja ne tikai deju virsvadītāji B. Šteina, A. Daņiļevičs, O. Freiberga, J. Ērglis, I. Mažāne, D. Adviljone, A. Melnalksne, G. Baumanis, L. Freimane, I. Mistre un I. Dreļs, bet arī viņu asistenti. Tie ir cilvēki, kuri vienmēr ir pa rokai vadītājam un sniedz milzīgu atbalstu dejas vilciņa kustībai. Viena no šiem cilvēkiem bija virsvadītājas A. Melnalksnes asistente I. Pētersone-Lazdāne, kura vada Rīgas Franču licēja deju kolektīvu «Auseklītis». Viņas mīlestība pret deju un neizsīkstošā enerģija bija acīmredzama. Šie viņai bija jau otrie Deju svētki kā asistentei, tāpēc mēģinājumos dejotāji varēja dzirdēt viņas norādījumus vairāk nekā pašas virsvadītājas balsi. Domāju, ka ilgi nebūs jāgaida, līdz viņa pati ierindosies virsvadītāju rindās un, kas zina, varbūt pat veidos kādas dejas horeogrāfiju.

Ikviena deja laukumā iezīmēja savu ornamentu — ikviens dejotājs bija tā sastāvdaļa, un arī lielākā daļa skatītāju bija šī brīnuma daļiņa. Ar fizisku un morālu atbalstu, ar tautas tērpa gludināšanu un pastalu siešanu, ar līdzi jušanu un lepnumu viņi netieši bija kļuvuši par svētku veidotājiem. Ja uz laukuma vienā dejā bija vairāk nekā tūkstotis bērnu, tad cik bija šo bērnu atbalstītāju skatītāju rindās?

Tēvs, māte, vecmāmiņa, vectētiņš, un citi radi un draugi. Ikviens no viņiem vēlējās redzēt savu cilvēku dejojam. Ikvienam no viņiem bija svarīgi dejas laikā sameklēt un pavērot tā dejotprasmi. Arvien biežāk blakus dzirdēju komentārus par kāda bērna atrašanās vietu uz laukuma. Nododoties meklējumiem un vēlāk bērna dejotprasmes baudījumam, skatītājs zaudē lielāko daļu no kopējā koncerta burvības. Viņš neredz nedz zīmējumu, nedz arī saņem vēstījumu, ko deja sniedz skatītājam. Arī es nebiju izņēmums. Arī manas acis meklēja savu bērnu dejotāju jūrā. Tāpēc uz jautājumu: «Kāds raksts izveidojās dejas «Ganu polka» laikā?», es nevarēšu precīzi atbildēt, jo mans skatiens bija piesaistīts tikai un vienīgi deju kolektīvam «Auseklītis». Es redzēju viņu smaidus un emocionālo pacēlumu, kad, ganu stibas sitot pret zemi, viņu skatieni pievērsās tribīnēm. Viņi dejoja sev un skatītājiem, viņi dejoja priecājoties un izbaudot svētkus, jo tā bija mācījusi viņu deju kolektīva vadītāja I. Pētersone-Lazdāne un tā bija pareizi. Tas bija redzams precīzi izdejotajās līnijās un augstu paceltajos zodos. Viņi nedejoja zemei, viņi dejoja debesīm, tāpēc es zinu, ka todien deja patiešām uzkāpa debesīs.