Nodaļa — Intervija

Neredzamās pasaules redzamā daļa
Jānis Vahers
«Mezgls»

Strazdumuiža Rīgā ir vieta, kur nezinātājs, iespējams, jūtās nonācis gluži citā pasaulē. Tās pastāvīgie iemītnieki īstenībā ne veco parku, ne Juglas ezeru līdzās nekad nav redzējuši... Tā ir Latvijas Neredzīgo biedrības mājvieta. Par neredzīgo un vājredzīgo problēmām runājām ar Almu Ausmu Dimitrijevu. Viņa LNB nekādus augstus amatus neieņem, taču vieš cieņu kaut vai tikai ar to, ka redzes invaliditāte nav laupījusi ne enerģiju, ne optimismu, ne sabiedriskumu. Vienkārši — jauks cilvēks, kas par savām problēmām uz pasauli nepavisam nav apvainojies.

Jūsu dzīve nešķiet ne viegla, ne vienkārša...
1937. g. piedzimu Līvānos 9 bērnu ģimenē; mēs bijām 6 māsas un 3 brāļi. Viss jau labi, bet man vienīgajai ģimenē bija ļoti slikta redze — iedzimta katarakta. Pēc vairākām operācijām gan kaut ko sāku redzēt, taču parastajā skolā, kur iesāku mācīties, to tomēr nespēju. 1949. g. atnācu uz Rīgu, uz Vājredzīgo un neredzīgo skolu. Lai gan bija dažādas grūtības, skola man ļoti patika. Daudz kā, pat siltā ūdens, tolaik trūka, tomēr bija jauki. Neredzīgo biedrībai bija vairāki ražošanas uzņēmumi Rīgā, Liepājā, Cēsīs un Daugavpilī, no kuriem gan mūslaikos vairs nekas nav palicis pāri, jo pat redzīgajiem taču šobrīd darba nav. Aizgāju uz Cēsīm, sāku mācīties pīt groziņus no skaidiņām un klūdziņām. Sanāca krāsaini un skaisti. Tā bija mana pirmā profesija. Tad uzņēmums paplašinājās, ražojām ievārījuma burkām metāla vākus un korķus stikla dzērienu pudelēm. Biju strādniece, bet vēlāk arī maiņas meistare, jo strādājot beidzu arī vakara vidusskolu. Cēsīs bija tas prieks, ka man piedzima dēliņš. Diemžēl ari viņam bija slikta redze. Tieši tāpēc arī vairāk par vienu bērnu neuzdrīkstējos, jo nekur nav garantijas, ka iedzimtu redzes problēmu nākamajās paaudzēs nebūs.

Protams, katrs jau cer uz labāko...
Dēls Jānis tagad diemžēl jau miris, taču man no viņa vismaz palikuši 5 mazbērni un tagad jau arī 3 mazmazbērni. Mazbērni — dažs strādā, dažs mācās, viens aizceļojis uz Angliju, jo te darbu atrast nebija iespējams. Trim mazbērniem diemžēl arī ir redzes problēmas, tā, kā laikam jau tie gēni kaut kā iedarbojas. Toties 2 mazmazbērniem vismaz pagaidām ar redzi viss kārtībā. Labi, ka tagad tomēr medicīnai ir citas iespējas; arī mazmazdēls, kam ar redzi nebija labi, tagad jau skrien un spēlējās.

Ja tā padomā — dīvainas lietas notiek. Kad nomira mans vīrs, atklājās, ka viņa dzimtā visi vīrieši aiziet no šīs pasaules tieši 49 gadu vecumā: gan viņš, gan mans dēls, gan vīratēvs, gan vīratēva tēvs... Nu, nav tam nekāda izskaidrojuma!

Starp citu, nav jau tā, ka neredzīgie un vājredzīgie savas invaliditātes dēļ būtu nolemti eksistencei bezdarbībā. Viens no maniem mīļajiem pat ar sliktu redzi mācās datortehnikas skolā. Tas nav neiespējami, jo ir Zoomtext, kur var uzlikt uz monitora lielus burtus, kā arī balss programma latviešu valodā, kas visu, ko var redzēt uz ekrāna, nolasa ar balsi. Ar datora peli nestrādājam, visu to pašu var izdarīt ar tausti uz klaviatūras. Tas vienkārši ir jāapgūst! (Par to, ka viss ir iespējams, pārliecinājos savām acīm — pilnīgi neredzīgs jauneklis, izmantojot jau minēto instrumentāriju, droši un pārliecinoši strādāja ar datoru).

Jaunieši to apgūst ļoti ātri. Tagad jau ar tehniskiem palīglīdzekļiem daudz kas arī neredzīgajiem ir vienkāršāk. Piem., ir speciāli mobilie telefoni, kas balsī nolasa priekšā īsziņas. Arī paši to īpašnieki, zinot, kur kurš cipars vai burts meklējams, iemācās ar tausti rakstīt īsziņas. Cēsīs, kur aizvadīti mani visskaistākie gadi, nostrādāju līdz 1967. g., bet pēc tam pārcēlos uz Strazdumuižu Rīgā, jo bērnam bija vajadzīgi īpaši apstākļi. Rīgā sāku strādāt plastmasas apstrādes cehā.

Strazdumuižā tad mums bija liels uzņēmums, kurā strādāja 1400, pat līdz 1800 strādnieku, no kuriem vismaz pusei (pēc nolikuma) vajadzēja būt invalīdiem. Laiki mainījās, redzes invalīdu darbs nevienam nebija vajadzīgs un paši invalīdi laikam — ne tik. Ražošana iznīka, pat dzīvojamos korpusus par sviestmaizi notirgoja jauniem saimniekiem... Tas par dzīvi, sadzīvi un darbu.

Bet jūsu vaļasprieki?
Visos laikos mana mīļākā nodarbe un aizraušanās bijis drāmas kolektīvs. Tas Strazdumuižas klubā darbojas arī šobrīd, un izrādēs piedalās neredzīgi un vājredzīgi cilvēki. Man patīk arī lasīt dzeju.

Līdz ar telpām gan mums tagad aizgāja labi aprīkots vietējais radiomezgls, taču pārraides turpinās no vecām telpām — vienas nelielas istabiņas. Tā kā strādāju LNB Strazdumuižas Dienas centrā, tad mans sabiedriskais pienākums ir vietējā radiomezgla vadīšana. Mums ziņas lasīt nāk brīvprātīgie. Strazdumuižas iemītniekiem ļoti svarīgi un būtiski ir paziņojumi par to, kas konkrēti noticis vai notiks ciematā. Gan pansionātā, gan bibliotēkā, gan klubā, gan Dienas centrā, gan... Neredzīgiem cilvēkiem savlaicīgi jāuzzina arī par dažādiem remontdarbiem ciemata teritorijā. Gadās, ka uz celiņa nogāzts kāds koks, kaut kur kaut ko krāso vai rok tranšejas... Protams, apsveicam savus ilggadējos biedrus jubilejās. Ir arī jauka, bet bēdīga tradīcija par aizgājēju mūžu veidot piemiņas raidījumus. Klausītājiem ļoti patīk arī radioteātra uzvedumi.

Tā kā lielie laikraksti un žurnāli Braila rakstā nav pieejami, interesantākos rakstus lasām savās pārraidēs. Aicinājumiem uzstāties mūsu radiomezglā labprāt atsaucas arī amatpersonas. Strazdumuižas iedzīvotājiem esam vajadzīgi, un mūsu raidījumus klausītāji gaida. Netrūkst man arī citu sabiedrisko pienākumu, esmu bijusi Neredzīgo biedrības Strazdumuižas organizācijas valdē un tagad esmu revīzijas komisijā. Var teikt, ka arī sabiedriskās aktivitātes ir mans vaļasprieks.

Nevaru iedomāties, ka jūs ar draugiem un paziņām cits citu atpazīstat, piem., sastopot parkā?
Ir arī citas lietas, ko parasts redzīgais ar aizvērtām acīm nekādi nepaveiktu. Protams, var gadīties kādam aiziet garām un pat nesasveicināties. Mēs — tie, kas mazliet tomēr redzam, paziņas esam ielāgojuši dažādos veidos. Kādu pēc tradicionālā apģērba, citu pēc silueta, bet neredzīgam cilvēkam tas ir sarežģīti. Tad lielākoties atpazīst pēc balss. Vispār redzes trūkuma gadījumā cilvēkam citi maņu orgāni attīstās pat stipri vairāk nekā redzīgajam. Vieni ļoti veikli pārvietojas pa speciāli ar barjerām aprīkotajiem parka celiņiem, bet ir arī tādi, kas dodas uz parastajiem veikaliem Juglā. Daudz viņu gan nav, bet ir patiešām šajā ziņā talantīgi cilvēki, kas labi orientējās apkārtnē un no sava maršruta nenomaldās. Strazdumuižas Rehabilitācijas centrā māca arī pārvietojoties nepieciešamās iemaņas. Galu galā, ja rokās ir karte reljefā, tad cilvēks ar tausti spēj arī apkārtnes kopainu iedomāties.

Tagad sataustāmās reljefa kartes ir iespēja nodrukāt. Pagaidām visai reti, bet neredzīgajiem pie mums mēdz būt arī speciāli apmācīti suņi pavadoņi. Tepat netālu no ciemata dzīvo Raimonds Strazdiņš, kuram pilnīgu redzes trūkumu kompensē sunītis Brenda. Viņa kopā ar saimnieku brauc pat uz viņa darbavietu un prot turp atrast ceļu. Taču tas ir ļoti dārgs prieks, jo, lai saprastu neredzīgo, tam patiešām jābūt ļoti īpašam sunītim, turklāt tas taču jāapmāca. Visvairāk neredzīgam cilvēkam attīstās tauste, bet neatpaliek arī dzirde un oža. Pats svarīgākais tomēr ir tauste, jo ar to iespējams lasīt tekstus, arī grāmatas Braila rakstā. Neredzīgo biedrībai gan parastā, gan Braila variantā iznāk arī žurnāls «Rosme».

Mums ir visai plaša bibliotēka. Tur var izvēlēties arī audio ierakstus; daudzi ņem līdzi uz mājām un labprāt klausās gan mūziku, gan literārus lasījumus. Nav jau tā, ka televizors neredzīgajiem būtu galīgi nevajadzīga lieta. Var paklausīties ziņas. Turklāt filmas (mūsu izpratnē) dalās skatāmajās un klausāmajās. Pēdējās ir tās, kur darbība gluži labi saprotama arī bez attēla redzēšanas. Vecākajai paaudzei Braila rakstu apgūt ir grūtāk. Burti veidojas no sešiem punktiem lodziņā un — atkarībā no to izvietojuma rodas dažādi burti un alfabēts.

Starp citu, Braila rakstā cits citam nosūtam un saņemam arī personiskās vēstules. Vēstule kā vēstule, tikai aploksne lielāka, jo teksts sanāk garāks. Daudzi mūsējie «uz tausti» iemācījušies rakstīt arī ar rakstāmmašīnu. Tas gan it kā ir vienkāršāk, jo arī parastās profesionālās mašīnrakstītājas taču uz taustiņiem vispār neskatās. Strazdumuižā ir daudz dažādās jomas apdāvinātu cilvēku. Mans tagadējais vīrs ir aizrāvies ar datoru, turklāt viņam patīk nodarboties ar mūzikas ierakstiem. Mūsu apakšstāvā kaimiņiene — pilnīgi neredzīga sieviete — ļoti skaisti ada. Tā varētu minēt daudzus.

Strazdumuižā katru gadu notiek ciemata svētki, un tur, savukārt, ir tāda kā vaļasprieku izstāde, kur katrs var radīt, ko prot. Mēs jau savējos un viņu aizraušanās zinām labi, bet cilvēkus no malas daudzi darinājumi un varējumi pārsteidz; viņi to uzskata par brīnumu. Bet ir taču arī tāds vaļasprieks, ko sauc par ceļošanu. Man arī allaž paticis doties pasaulē.

Ko neredzīgs cilvēks tādā ekskursijā var gūt? Piedodiet, jautājums nebūs gluži korekts, bet vai tad, piem., ainavu var aptaustīt?

Un tomēr! Agrāk, kad Neredzīgo biedrība, salīdzinot ar šodienu, bija diezgan turīga, ceļojumos bija iespējas doties gan pašdarbības kolektīviem, gan arodbiedrības biedriem, gan citiem interesentiem. Pirmkārt, neredzīgs cilvēks šādā braucienā ir jānodrošina ar pavadoni, kas tajā būs viņa acis. Turklāt paši neredzīgie saka — svešā vietā izjūtot ne tikai klimata pārmaiņu, bet nesaprotamā veidā jūtot arī gluži citādo apkārtējo vidi un gaisotni. Pati esmu izjutusi, ka, apmeklējot muzejus, ar cita cilvēka acīm redzētais ienāk manī. Un tad darbojas katra individuālā iztēle... Cilvēkam, kas kādreiz ir redzējis, bet acu gaismu zaudējis vēlāk kādā nelaimes gadījumā, vismaz ir priekšstats, kāda reālā pasaule īsti izskatās. Kāda tā «bilde» var būt redzes invalidam, kurš tāds ir kopš dzimšanas? Parasti jau neredzīgie savstarpējās sarunās šādu tematu saprotamu iemeslu dēļ cenšas neiztirzāt.

Uz mūsu Dienas centru spēlēt šahu nāk kāds kopš bērnības pilnīgi neredzīgs cilvēks. Uz pasākumiem centrā nāk Edgars Runga, kurš komponē skaistas dziesmas, savulaik ir beidzis Fizikas un matemātikas fakultāti, kaut tikt galā ar formulām un vienādojumiem pat katram veselajam ne vienmēr ir pa spēkam.

Viņam ir vēl viens fenomenāls talants: atliek tikai nosaukt divus lielus skaitļus, bet viņš tos acumirklī sareizinās galvā. Ar viņu gan kādreiz esam par to runājuši. Tad, lūk, viņš saka, ka ar tiem priekšstatiem par lietām pasaulē vai krāsām, protams, esot grūtības, taču bildes trūkumu viņam aizstājot sava paša veidota izpratne. Droši vien, ka tā ne vienmēr sakrīt ar reālo. Ari neredzīgo skolā skolotāji mēģina rosināt šādu neredzīgu bērnu iztēli gan ar spilgtu stāstījumu, gan ar reljefiem. Tāpat tiek rosināta arī bērnu iztēle par dzīvnieku izskatu, arī tos pēc iespējas ļauj aptaustīt. Patiesībā Strazdumuižā ir gandrīz vai valsts valstī, tikai redzīgajiem tā acīmredzot izskatās un izjūtama citādi nekā neredzīgajiem... Un arī iespējas tur, ārpusē, neredzīgajiem tomēr nevar salīdzināt ar veselo iespējām. Strazdumuižai ir ļoti, ļoti gara un bagāta vēsture. Dokumenti rāda, ka mūsu priekšteči te darbojušies jau kopš 1884. g. Par to var pārliecināties mūsu sabiedriskajā muzejā. Arī tam ir grūti laiki, taču ceram, ka problēmas tiks atrisinātas — muzejam ir jābūt! Latvijas Neredzīgo biedrībā kopumā oficiāli ir apmēram 5000 biedru, bet faktiski cilvēku ar redzes problēmām ir krietni vairāk, jo visi jau nav iestājušies biedrībā.

Visiem neredzīgajiem visos reģionos ir viena problēma — nav darba. Kādreiz neredzīgie izgatavoja sukas, otas, elektroinstalācijas piederumus, pinumus. Tagad vienīgais ceļš — taisīt, piem., pinumus un citus rokdarbus individuāli un pēc tam tieši tāpat arī mēģināt tos pārdot. Daži to patiešām arī dara. Tikai tā ir grūti pienācīgi nopelnīt. It kā jau parastajos uzņēmumos ir valsts subsidētās darbavietas, bet... īsti neticu, ka valstij no mums galīgi nekas nav vajadzīgs, taču šķiet, ka neviens neredzīgo problēmās nav mēģinājis pamatīgi iedziļinājies. Tagad Saeimā pieņemts Invalīdu likums, kurā ar nākamo gadu invalidiem būs paredzēti asistenta pakalpojumi. Cerams, ka tas mums mazliet atvieglos dzīvi. Piem., neredzīgajiem studentiem, kas mācās, šie pavadoņu un priekšā lasītāju pakalpojumi ir ļoti vajadzīgi. Jaunajam cilvēkam līdz augstskolai tomēr ir jāpalīdz nokļūt un mācību vielu apgūt.

Jāsaprot, ka cilvēks ar redzes defektu nav norakstāms. Mums, piem., tepat Strazdumuižas ciematā dzīvo neredzīgs matemātikas zinātņu profesors Aivars Lorencs. Arī starp mums ir ļoti talantīgi cilvēki, tikai jāpalīdz šīs dotības izkopt. Speciālu augstskolu neredzīgajiem nav nekur pasaulē, visa atšķirība, cik daudz vai maz par šiem saviem pilsoņiem rūpējas viņu valsts. Drīz viena meitene no mūsējiem beigs Filoloģijas fakultāti. Bet tur lieli nopelni ir viņas mātei. Mūzikas akadēmijā arī mācījās viena meitene. Taču pianista darbu atrast grūtāk.

Tagad viņa strādā Strazdumuižas klubā, spēlē klavieres — deju kolektīvam pavadījumu. Arī šai meitenei mamma daudz no savas dzīves ir veltījusi. Neredzīgo skola bez vispārizglītojošiem priekšmetiem var iemācīt, piem., vēl praktiskas pamatiemaņas. Iemāca dzīvot un ar sevi pašam tikt galā. Arī tur ir mākslinieciskā pašdarbība: bērni dzied, dejo, muzicē. Ir atrasta metode, kā pilnīgi neredzīgi dejotāji spēj nodejot pat sirtaki... Strazdumuižas klubā ir koris «Jolanta», sieviešu ansamblis «Rudens roze», vīru ansamblis «Senozols», drāmas kolektīvs.

Koris darbojas ļoti, ļoti sen — vairāk par 100 gadiem. Tagad tas mazliet pieklusis. Pašreizējos bezdarba apstākļos atkal aktualizējusies doma, ka vajadzētu neredzīgo kori padarīt par profesionālu kolektīvu. Talantīgu un muzikāli apdāvinātu cilvēku Strazdumuižā netrūkst, diezgan daudzi savus bērnus ved pat uz mūzikas skolu. Galu galā ciematā klubā notiek arī ballītes, un ir tādi neredzīgie, kas labi dejo. Mūzikas ritmā izjūta taču ir katram bez dalīšanas redzīgajos un neredzīgajos. Mūsējie piedalās arī starptautiskos eseju konkursos, ir arī pašiem savi laureāti. Latvijas Neredzīgo biedrībai ir arī starptautiskie sakari. Zinām, kas mūsu jomā notiek pasaulē, mūsu pārstāvji brauc uz dažādām apspriedēm. Saprotams, no pasaules labākajiem neredzīgo centriem un to iespējām atpaliekam diezgan pamatīgi.

Zinām, kādi palīglīdzekļi neredzīgajiem tagad ir pieejami. Ja nav mums, tad vismaz varam priecāties, ka ir citiem. Šie palīglīdzekļi, protams, ir ļoti dārgi. Piem., pagaidām nevaram izmantot dažādas vājredzīgajiem paredzētas lupas, kas dod apbrīnojamas iespējas. Gribētu iegūt sataustāmus un arī runājošus pulksteņus, termometrus, kas balsī nosaka mērījuma rezultātu. Pasaulē jau lieto krāsu noteicēju, kurš lieti noder neredzīgajam, lai, piem., neuzvilktu dažādas krāsas zeķes utt.

Man grūti iedomāties, ka neredzīgs cilvēks var spēlēt teātri.
Saprotams, režisoram ar neredzīgiem cilvēkiem strādāt ir sarežģītāk. Taču arī tādi aktieri skatuvi ir pamatīgi izstaigājuši un iepazinuši līdz sīkumiem, tāpēc labi zina, kurp un kad jāiet un kur tajā brīdī atradīsies partneri. Strazdumuižā viss iespēju robežās pakārtots redzes invalīdu vajadzībām... Gan neredzīgo biedrības ēkas, gan savulaik speciāli neredzīgajiem un vājredzīgajiem celtās dzīvojamās mājas, gan Rehabilitācijas centrs un speciālā skola...

Jā, tas viss un vecais muižas parks rada īpašu gaisotni. Tiesa gan, pēdējās desmitgadēs te iemitinājušies daudzi ar Neredzīgo biedrību nesaistīti pilnīgi veseli cilvēki. Tas tāpēc, ka pienāca laiks, kad daļa neredzīgo vairs nespēja samaksāt par dzīvokļiem un bija spiesti pārcelties citur — uz sliktākiem un mazākiem mājokļiem. Tā viņu vietā maiņas ceļā Strazdumuižā iemitinājās veseli cilvēki. Neko jau nevar pārmest, vieta šeit skaista. Turklāt neredzīgajiem jau arī dzimst pilnīgi veseli bērni; kad vecie no šīs pasaules aiziet, viņu dzīvokļos paliek jaunie, kam redzes problēmu nav. Tagad var teikt, ka Strazdumuižas ciematā redzes invalīdi gandrīz vai paliek mazākumā.

Vienubrīd Strazdumuižas teritoriju esot iekārojuši kaut kādi ne visai godīgi biznesmeņi ar vāji slēptu cinisku «argumentu»: kam neredzīgajiem šī skaistā vieta, viņi tak tāpat neko neredz, sūtam šos kādus 100 km no Rīgas, bet mēs te privatizēsim, uzlabosim, iekārtosim, ievāksimies, izīrēsim...

Cerams, ka sabiedrības noraidošais viedoklis šos alkatīgos cilvēkus ir atvēsinājis. Taču trauksmes izjūta joprojām saglabājas. Gribētos ticēt, ka līdz tādai nelietībai pret neredzīgajiem tomēr nenonāks... Negribu teikt, ka valsts mūsu labā nedara neko. Dara pietiekami daudz, taču viss varētu būt pārdomātāks.

Smags trieciens mums bija pensiju samazinājums. Iznāca tā, ka vispirms neredzīgajiem lika pāriet uz vecuma pensiju, tad par to krīzes steigā piemirsa, tāpēc pensiju līdz ar citiem apcirpa, it kā starp pensionāriem invalīdu nemaz nebūtu... Daļa redzes invalīdu, lai saņemtu pilnu pensiju, turklāt bija spiesti no darba aiziet. Bet pēc tam tur atgriezties vairs nav nekādu iespēju — neņem. Gribētos, lai valsts palīdz mūsu jauniešiem. Situācija ir tāda, ka neredzīgajam vai vājredzīgajam jānostrādā vismaz trīs gadi, un tikai tad var pretendēt uz invaliditātes pensiju. Bet kur tad to darba stāžu lai ņem, ja nav iespējams dabūt darbu? Invaliditātes pabalsts, ko maksā cilvēkiem bez šā stāža, pirmajai invaliditātes grupai ir 75 lati. Ar to nevar izdzīvot itin nekāda taupības režīma. Varbūt vērts atcerēties pirmās Latvijas Republikas pieredzi. Piem., redzes invalīdus apmācīja par masieriem, izdomāja vēl citus piemērotus darbus. Bija ļoti pārdomāts valsts atbalsts. Mūžīgi tā, kā tagad, jau nevar būt. Ir cerība, ka Latvijā kaut kas mainīsies un dzīvosim labāk. Arī invalīds ir cilvēks un grib dzīvot ar prieku.