Nodaļa — Pasākumi

Pieredzes apmaiņas brauciens uz Igauniju

Projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros no 20.—22. Jūlijam tika organizēts pieredzes apmaiņas brauciens uz Igauniju, kurā piedalījās LNB biedri no Rēzeknes un Cēsīm. Brauciena galvenie mērķi bija gūt pieredzi un precizēt noteikumus Showdown spēlei, kurā Latvija ir tikai savā attīstības sākumposmā, bet pasaulē ļoti izplatīta, it sevišķi vājredzīgu un neredzīgu cilvēku vidū; kā arī paviesoties suņu-pavadoņu skolā un ar suņu treneriem izrunāt Igaunijas pieredzi suņu audzēšanā, kopšanā un izmantošanā kā asistentus-pavadoņus neredzīgiem cilvēkiem.

Lai laicīgi ierastos Ziemeļigaunijas Neredzīgo biedrībā (ZNB), jau pirms trijiem naktī daļa dalībnieku pulcējās Rēzeknē. Viņu ceļš veda uz Cēsīm, kur tika paņemti pārējie brauciena dalībnieki, un septiņos autobuss izbrauca uz Tallinu, kur brauciena dalībniekus jau gaidīja ZNB pārstāvji, kuri iepazīstināja latviešus ar biedrību, tās struktūru un organizāciju.

Pēc nelielas biedrības prezentācijas brauciena dalībnieki tikās ar Showdown treneri Airi Bornšeinu un 6. labāko tās spēlētāju Eiropā, Igaunijas čempionu Avo Folkenbergu.

Bet kas tad īsti ir Showdown? Tā ir sporta spēle, kura izgudrota tieši neredzīgiem cilvēkiem, taču nav obligāti jābūt neredzīgam, lai to spēlētu! Šo spēli pagājušā gadsimta 60. Gados izgudroja pilnīgi neredzīgs kanādietis Džojs Leviss. Viņš vēlējās izgudrot tādu sporta spēli, kuru varētu spēlēt bez gaismas palīdzības. Nākamajos gados kanādiešu sportists Patriks Jorks, kurš arī ir pilnīgi neredzīgs, sadarbojās ar Dž. Levisu un uzlaboja spēles noteikumus un ekipējumu.

Pirmo reizi šī spēle oficiāli tika spēlēta 1980. g. Paraolimpiskajās spēlēs Nīderlandē un guva starptautisku atzinību. Turpmākajos gados Showdown tika iekļauts arī nākamajās Paraolimpiskajās spēlēs Amerikā (1984), Korejā (1988), Barselonā, Spānijā (1992). Mūsdienās šī spēle ir ļoti plaši izplatīta neredzīgu cilvēku vidū visā pasaulē.

Showdown ir viegli iemācīties spēlēt. Spēlētāji uzskata, ka tā, iespējams, ir viena no ātrākajām bumbas spēlēm pasaulē. Spēles mērķis ir bumbiņu, kurā ir kaut kas skanošs, aizsist aiz koka sienas (tai pa apakšu), kura atdala galda abas puses, un iesist pretinieka lūzā. Pirmais spēlētājs, kurš sasniedz 11 punktus, esot vadībā ar vismaz 2 punktiem, ir uzvarētājs. Katrs spēlētājs servē 5 reizes pēc kārtas. Divi punkti tiek gūti tad, ja bumbiņa tiek iesista lūzā, bet viens, ja pretinieks to izsit ārpus galda, vai arī pieskaras bumbai ar roku (to ļauts darīt ar speciālu lāpstiņu/raketīti). Viens no šīs spēles plusiem ir: tai ir nepieciešams minimāls aprīkojums (galds ar nelieliem bortiem un noapaļotiem stūriem, bumbiņa, lāpstiņas/raketītes, cimds un melnās brilles) un to var spēlēt salīdzinoši nelielā telpā. Spēles galvenie principi balstīti uz spēju klausīties un reaģēt uz skanošo bumbiņu.

Pēc tam, kad igauņu kolēģi bija izstāstījuši savas zināšanas par spēli, pienāca laiks praktiskiem treniņiem un paraugspēlēm. Kaut arī Latvijā Showdown vēl nav tik izplatīta spēle neredzīgo un vājredzīgo cilvēku vidū, tā tiek praktizēta Cēsīs un Rīgā. Līdz ar to nevar apgalvot, ka mūsu cilvēkiem šajā spēlē absolūti nebija nekāda priekšstata un praktisku iemaņu. To vislabāk pierādīja arī Cēsu biedrs Ziedonis Mazūrs, kurš negaidīti, bet visiem par prieku uzvarēja setu pret Igaunijas otro spēcīgāko spēlētāju Mihaelu. Pēc šī zaudējuma Igaunijas meistars gan nemanāmi nozuda uz kādu laiciņu, taču tas nemazināja latviešu prieku par uzvaru.

Tomēr galvenais, ko ieguva mūsu brauciena dalībnieki, bija praktiskā pieredze Showdown spēlē, noteikumu precizēšana un inventāra parametru noskaidrošana. Tagad vien atliek šo spēli popularizēt arī Latvijā, kārtīgi trenēties, lai ne tikai varētu pienācīgi stāties pretī kaimiņu labākajiem spēlētājiem, bet, kas zina, varbūt nākotnē ņemt dalību arī Paraolimpiskajās spēlēs un godam pārstāvēt Latviju!

Pēdējais pirmās dienas apmeklējums bija masieru skola, kurā brauciena dalībnieki iepazinās ar skolas un rehabilitācijas centra darbību un mācību procesu. Izrādās, ka katru gadu šajā skolā pusgada laikā tiek sagatavoti 5—6 profesionāli masieri. Šīs mācības ir valsts apmaksātas, un neredzīgi vai vājredzīgi cilvēki pēc tam ir tiesīgi strādāt par profesionāliem masieriem. Ja cilvēks vēlāk vēlās iemācīties kādu specifisku masāžas veidu, arī tas ir iespējams, vispirms gan apgūstot tieši klasiskās masāžas pamatus.

Tā pagāja pirmā diena. Vakarā dalībniekiem bija iespēja arī iepazīt Tallinas vecpilsētu, iegādāties kādu suvenīru, tomēr pārāk ilgi mājīgajās vecpilsētas ielās nebija vēlams aizkavēties, jo nākamajā rītā jau agri bija jāceļas, lai dotos uz Tartu un iepazītos ar suņu-pavadoņu skolas treneriem un pašiem suņiem.

Otrā diena Igaunijā iesākās ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu. Laika gaita ūdenskritums atkāpies, aiz sevis atstājot upes gultnē milzīgus klints bluķus un kanjonu, kura malas ir līdz 15 m augstas. Aiz ūdenskrituma upes kritums strauji palielinās, un 1,7 km posmā tā krīt par 13 m. Atšķirībā no citiem tuvākajiem ūdenskritumiem, šim pie pamatnes ir ap 3 m biezs glaukonītu saturošs slānis.

Pēc Keilas ūdenskrituma apmeklējuma brauciena dalībnieki Tartu apmeklēja Dienvidigaunijas Neredzīgo biedrību, kur tās priekšsēdētāja Eva Kirilova sniedza ieskatu biedrības darbībā un pieredzē. Vēlāk tika apmeklēta suņu-pavadoņu skola.

Suņu-pavadoņu skolas treneris Mati Malms pastāstīja, ka Tartu skola savu darbību uzsāka 1991. g. Skola atbild par suņa vispārējo veselības stāvokli — nodrošina ārsta uzraudzību, potes, veterināro pasi, ciltsrakstu dokumentus. Apmācībai pamatā izmanto labradorus un zelta retrīverus. Atkarībā no finansējuma gadā tiek apmācīti un nodoti klientiem 5—7 suņi-pavadoņi, lai gan skola varētu apmācīt 10 suņus gadā. Rinda tiek veidota Igaunijas Neredzīgo savienībā, kur tiek apkopoti iesniegumi no reģionālajām organizācijām. Kad suns ir apmācīts darbam, viņš tiek testēts kopā ar nākamo iespējamo saimnieku. Mēdz būt arī gadījumi, kad suņa un cilvēka raksturi nesader. Šādos gadījumos suns tiek testēts ar nākamo cilvēku rindā, un pozitīva rezultāta gadījumā mēnesi apmāca lietotāju pareizi strādāt ar suni-pavadoni. Suņa turētājam ir jānodrošina suņa barošana, vieta atpūtai un suņa attārpošanas pasākumi. Jāņem vērā arī fakts, ka sunim dienā ir jānostaigā 7 km.

Kārtējo reizi brauciena dalībniekiem bija iespējams teorētiskās zināšanas apvienot ar praktiskajām. Diviem no brauciena dalībniekiem — Cēsu TO koordinatorei Aijai Rīvītei un Rēzeknes mērķgrupas dalībniekam Ivaram Lībekam bija iespēja izmēģināt šīs skolas suņu-pavadoņu pakalpojumus. Pēc A. Rīvītes vārdiem, viņa jutusies ļoti droši — jau no pirmajām minūtēm suns iemantojis viņas uzticību. Tā bija lieliska pieredze un koordinatore tiešām sapratusi, ko nozīmē profesionāli apmācīts suns pavadonis, kuram katra došanās ar neredzīgu cilvēku ir darbs, kurš jāpaveic pēc augstākajām prasībām.

Trešā pieredzes apmaiņas brauciena diena Igaunijā bija noslēdzošā. Rīta pusē tika apmeklēts Puhticas Dievmātes aizmigšanas klosteris, kurā māsas pavadībā tika sniegts ieskats par klostera vēsturi un darbību. Tālāk sekoja ceļš uz mājām Cēsīs un Rēzeknē. Šis brauciens uz Igauniju tā dalībniekiem bija ļoti vērtīgs dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tika iepazīta Igaunijas Neredzīgo savienības struktūra un darbība. Otrkārt, Latvijas pārstāvji iepazinās un precizēja Showdown noteikumus un aprīkojuma izmērus. Treškārt, tika apmeklēta suņu-pavadoņu skola, kurā gūtas ne tikai teorētiskās zināšanas par tiem, bet arī praktiskās iemaņas, ko nozīmē un cik noderīgs ir tāds suns. Kopumā var teikt, ka, neskatoties uz svelmaino laiku, brauciens bija izdevies, dalībnieki apmierināti un atgriezušies mājās ar informācijas un zināšanu bagāžu, kuru ceram, ka tuvākajā laikā liks lietā, un pēc pāris gadiem mums būs profesionāli Showdown spēlētāji, un neredzīgs cilvēks ar suni-pavadoni Rīgas vai citās Latvijas pilsētu ielās vairs nebūs kaut kas ekskluzīvs vai neparasts, bet gan visiem saprotama un loģiska lieta.