Nodaļa — Dzejas dienas

Dzejas vārdu mākslinieki
Daiga Cirkste
www.la.lv

Vasaras izskaņa un rudens ieskaņa tradicionāli ir dzejas dienu laiks. Dzejnieks līdzinās alķīmiķim, kas, savienojot kopā savas sajūtas, domas, fantāziju, kaisli, piedzīvojumus un pārdzīvojumus, rada vārdu mākslas darbus. Šoreiz vēlējos pieklauvēt pie dzejnieku radošās laboratorijas durvīm, lai pavaicātu viņu dzīves neizdomātos stāstus, kas pārvērtušies dzejas rindās.

Starp nomodu un sapni
Vija Beinerte, kinorežisore, kuru visi — gan veci, gan jauni — vislabāk pazīstam pēc filmas «Tās dullās Paulīnes dēļ», šo rudeni sagaida ar dzejas un eseju krājumu «Klusumā sadzirdēt».

— Kad man bija gadi 14, Ojārs (dzejnieks Ojārs Vācietis, mans krusttēvs un vēlāk arī vedējtēvs) sāka man pa telefonu lasīt savu dzeju. Un arī rakstīt vēstules. Uz vēstulēm bija jāatbild. Atbildēt gribējās īsi, nu tā, lai nav neviena lieka vārda. Pēkšņi atklāju, ka atbildes vieglāk (un jēdzīgāk!) ir nevis sacerēt, bet pierakstīt, ar smaidu teic Vija. — Otrs mans atklājums — visi vārdi, formulas, mūzika, tēli un ritmi ir mani (gluži kā ikviena no mums), svarīgi, cik no tā visa spēju sajust, saklausīt, ieraudzīt. Kopš tā laika man galvgalī arvien ir papīra lapa un zīmulis. Viss, ko esmu uzrakstījusi saistītā valodā, ir tapis brīdi starp nomodu un sapni — vai nu vēlu vakarā, vai agri no rīta. Uzreiz un bez labojumiem.

Kad dažus gadus vēlāk Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā mums stāstīja par pantu slīpēšanu, par darbu pie formas, šausmīgi mulsdama, atzinos, ka es dzeju nesaceru, es to vienkārši pierakstu… Varbūt tāpēc mana krājuma nosaukums ir «Klusumā sadzirdēt».

Esmu mēģinājusi savos agrajos dzejoļos pamainīt kādu vārdu, lai skan tā spilgtāk, interesantāk, taču nekas prātīgs no tā nesanāk, beigu beigās palieku pie sākotnējā varianta. Vai arī atsakos no šā dzejoļa publicēšanas.

Nu jā, es visu laiku it kā izvairos no tiešas atbildes uz jautājumu, bet ar mani nudien tā nenotiek, ka ikdienas pārdzīvojumi vai piedzīvojumi transformētos poētiskās rindās: ieraudzīju skaistu saulrietu un uzrakstīju par skaistu saulrietu, nu nē taču!

Tai pašā laikā mana dzeja ir absolūti personiska. Absolūti intīma. Kādreiz man šķita, ka parādīt atklātībā dzeju ir tas pats, kas pozēt kailai. Jānim Gleizdam, izcilajam fotomāksliniekam, kurš ir uzņēmis vairākus manus portretus, es atteicu kailfoto. Bet dzeju radīt atklātībā tomēr uzdrīkstējos. Kaut gan dvēsele ir vēl intīmāka un pilnīgi noteikti vieglāk ievainojama par miesu.

Šķiet, vienīgais manas dzīves brīdis, kas derētu par atbildi uz tavu jautājumu, ir saistīts ar tēva nāvi. Viņš mira slimnīcā. Lēni un sāpīgi. Viņa pēdējie vārdi bija: «Cik brīnišķīgi…» No šiem vārdiem, nē, no visām ar tiem saistītām sajūtām, nojausmām, pusnomodā sarunām ar nu jau mūžībā apskaidroto tēvu man radās «Elēģija» un «Trīs tikšanās», lielākie un nopietnākie dzejoļi.

Atzīšos, ir daži panti, kas atnāca, kad satikos ar Kārli, savu vīru, manu bērnu tēvu, tomēr lielākā daļā dzejas nav konkrēts veltījums.

Vēl varu piebilst, ka laimes pilnumā sajūta nav labākais stāvoklis dzejas rakstīšanai. Bija laiks, kad es nerakstīju nemaz. Un to nudien nenožēloju.

Ojāram dzeja bija dzīvesveids. Man ir labs draugs, dzejnieks un tulkotājs, kam dzeja ir ierakums, glābiņš, narkotika. Man dzeja ir iespēja iepazīt sevi. Sajūtu dokumentācija. Bet dzejas rakstīšana — klusuma un arī disciplīnas jautājums.

Sajūtas ir vienmēr, vēlme tās pierakstīt — nē.

Izgrebtais gurķis
— Ja ir ļoti pilns stāstījums par dzejoli, tad tas neiznāk. Dzejoļi rodas, izmantojot kādu detaļu no stāsta, par dzejas tapšanas brīnumu stāsta dzejnieks Eduards Aivars.

Pirms 10 gadiem viņš uzrakstīja mazu dzejolīti «Vecis», kura radīšanai impulsu deva atmiņas par vecotēvu.

— Mans vectēvs Jānis no tēva puses bija zirgkopis. Jau 40 gadus viņa vairs nav šajā saulē. Vectēvs interesantā veidā ēda gurķus. Viņš tos gareniski pārgrieza uz pusēm un izgreba ar nazi. Tas izskatījās tik aizkustinoši, ka reizēm, lai atsauktu atmiņā asociācijas, es arī darīju tāpat. Manā dzejolī gan gurķis pārtapa par ābolu, jo tam ir lielāka jēdzieniskā slodze. Viens no pirmajiem impulsiem rakstīt dzeju man radās 1981. g. Kamčatkā, bet tad es vēl nepratu to uzrakstīt. Strādāju vulkanoloģijas pētniecības institūtā, sagatavojot zinātniekiem darba vietu, lai viņi varētu pierakstīt mērījumus.

Raugoties uz vulkāniem, man radās tēls: vulkāni — sieviešu krūtis, bet vairāk neko nepratu dabūt laukā no sevis. Pagāja veseli 15 gadi, un uzrakstīju dzejoli «Izdegusī krūts». Parasti ir grūti uzrakstīt dzejoli, ja tā aizmetnis radies pirms daudziem gadiem. Šis man ir vienīgais izņēmums, kad ar vienu dzejoli nēsājos tik ilgi. Beigās jau dzejolis nesanāca ne par Kamčatku, ne sieviešu krūtīm. Dzejnieks jau nav saimnieks par saviem radītajiem tēliem. Rakstu par konkrēto mīļoto sievieti, bet viņas acis nodēvēju par divām melnām plūmēm, lai gan patiesībā viņai nemaz nav tumšas acis.

Izlīgums ar pasauli
Dzejniece Ruta Mežavilka rudeni sagaida, izdodot savu jauno, pēc kārtas trešo dzejas grāmatu «dz».

— Kad iznāca mana iepriekšējā grāmata «Ikdienas dzīves», vajadzēja uzklausīt pārmetumus, ka es rakstot sadzīviski, pārstāstot dzejā savus ikdienas notikumus. Taču ikdienas situācijas es paceļu citā līmenī un vispārinu, līdz tās kļūst par dzejas tēlu un mākslas faktu. Tāpēc nevar teikt, ka es tiešā veidā visu norakstu no dzīves. Mana iepriekšējā grāmata ir dzejolis «Perseidas», kurā iemūžināts konkrēts notikums. Tas notika pirms 4 gadiem, kad ar draugiem braucām uz Salaspili, sēdējām pie HES aizsargdambja un naktī lūkojāmies krītošajās zvaigznēs.

Jaunajā grāmatā esmu atkāpusies no sadzīviska reālisma, vairāk ļaujoties asociācijām. Es nenormāli maz rakstu par mīlestību, jo negribu atklāt savu privāto dzīvi. Drošāk jūtos neitrālajā teritorijā — ikdienas reāliju pasaulē, caur kuru var pateikt tik daudz. Daudzi dzejnieki teic — uzraksta dzejoli, un pēc laiciņa tas notiek ar viņu pašu. Manā jaunajā grāmatā ir dzejolis par Saulkrastiem novembrī, kurā izpaužas pamestības noskaņa. Es pati līdz tam nebiju izjutusi tādu noskaņu, bet pēc dzejoļa uzrakstīšanas, braucot cauri Saulkrastiem, piedzīvoju tieši to sajūtu, ko biju uzbūrusi dzejolī.

Dzejas rakstīšana ir veids, kā cilvēks sevi ieprogrammē. Viņš rada noskaņu, ko pats iekšēji pieņēmis, un tā noved pie attiecīgām dzīves situācijām. Pēdējā laikā es vairs nevēlos rakstīt depresīvus un izmisuma pilnus dzejoļus. Jauno grāmatu varētu nodēvēt par manu izlīgšanu ar pasauli. Jaunībā liekas, ka pasaule tev ir kaut ko parādā. Pieaugot saproti, ka tā tas nav. Ja to saprot un pieņem, tad pats uzņemies atbildību par savu dzīvi.

Manuprāt, 40 gadi ir tas vecums, kad materiālās pasaules apgūšanas laiks beidzies un tālāk jāvirzās uz garīgo augšanu. Kas neprot uz to pārslēgties, vienkārši sašļūk. Valda uzskats, ka dzejniekam obligāti jābūt nabadzīgam, jādzīvo pusbadā, jāmokās nelaimīgas mīlas ciešanās un vēlams, lai piemistu pašnāvnieciskas tieksmes. Ja nav vismaz divi no šiem elementiem, tad neesi īsts dzejnieks. Es laikam neesmu īsta dzejniece, jo man dzīves uztvere nāk no mierīgām lietām, nav no kā rasties traģiskām izjūtām.

Agrāk dzīvoju ar sajūtu, ka pasaule man ir parādā. Es piedzimu 7. martā, kad slimnīcas personāls jau bija sācis svinēt Sieviešu dienu. Tā kā nebija izmazgāti autiņi, saslimu ar zarnu infekcijas slimību un no antibiotiku lietošanas daļēji zaudēju dzirdi. Bet tagad esmu izlīgusi ar pasauli.

Kalpa zēna vasara
— Neviens dzejolis nav tiešā dzīves situācijas vai notikuma ilustrācija — uzsver dzejnieks Māris Salējs.

— Tās salasa pa kādai detaļai vai emocijai no vairākiem notikumiem un izaudzē no tā savu dzejoļa pasauli. Kā ilustrācija var noderēt dzejolis «Līgatnē», kas publicēts manā otrajā krājumā «Mana politika». 1997. g. pavasara, vasaras un rudens sezonā biju palīgstrādnieks Līgatnē, Gaujas Nacionālajā parkā. Bija iespēja dzīvot skaistā vietā pie Gaujas, bet par darbu maksāja ļoti maz. Tādēļ, kad man augusta beigās piedāvāja turpat netālu piestrādāt par zirgu puisi, es piekritu. Zirgus vajadzēja gan kopt, gan ar tiem izvadāt ekskursantus. Tur es sapratu, ka katram zirgam, gluži kā cilvēkam, ir savs raksturs un savi niķi. Ar katru zirgu ir jāsarunā un jāatrod sava pieeja. Tajā vasarā sāku rakstīt dzejoli, kuru turpināju rakstīt visu gadu. Apmēram vienu rindiņu mēnesī. Lasīju uzrakstīto, ieklausījos topošā dzejoļa melodijā un gaidīju, vai būs turpinājums.

Piedāvāju šai melodijai vārdus un tēlus. Melodija bija izvēlīga. No Līgatnes laika tā paņēma pļavu, egles pļavas malā, zirgus, kurus veda peldināt Gaujā, un tā laika noskaņu. Neviena konkrēta notikuma tur nav. Topošajam dzejolim bija svarīga pat sadriskāta lapiņa, uz kuras tas tapa, pat pirkstu nospiedumi, svītrojumi un tas, ka katra rindiņa bija rakstīta ar citu pildspalvu vai zīmuli. Arī šie sīkumi kļuva par pilntiesīgu dzejoļa sastāvdaļu, iesūcās atcerētās ainavas atmosfēra. Arī veltījums Jānim Akurāteram bija ka atsauce uz viņa darbu «Kalpa zēna vasara». 1997. g. bija mana kalpa zēna vasara.

Pārdzīvojumu un jūtu iespaidā
Dzejniece Ieva Samauska:
— Jāsāk laikam ar to, ka tas bija pārdzīvojumu un jūtu iespaids, kāpēc vispār sāku rakstīt. Biju iemīlējusies cilvēkā, kas vēlāk kļuva mans vīrs, un tāpēc arī tapa mani pirmie dzejoļi. Interesants ir šis dzejoļa tapšanas, pats rašanās brīdis... Ir lielais notikums, impulss jeb stāsts un mazais, ikdienišķais. Un, kad tie abi krustojas manī, rodas dzejolis. Piem., mums mājās ir vecs ābeļdārzs, gandrīz katru gadu spiežam ābolu sulu. Viens šis mīlestības dzejolis sākas:

Gribas apgalvot, ka kaut kāds sakars tam visam ir ar šo dārzu un dzidrajiem āboliem tajā... Vai arī — tajā cerēšanas, lidojuma laikā diezgan daudz abi staigājām kājām — pa pilsētu, laukiem, jo īpaši — mežu... Nav brīnums, ka tad arī dominē «meža tematika».

Šie dzejoļi nāca ļoti viegli, brīvi, nesu tos uz Rakstnieku savienības Jauno autoru apvienību, kur recenzēja Māra Zālīte, Egīls Zirnis, Inta Čaklā, viņi teica, lai tikai rakstu, taču es sevī laikam «kancelēju» šo vēlmi. Man likās, ka īstam dzejniekam jābūt drusku trakam, taču to es kaut kā negribēju. Tāpēc... vajadzēja gaidīt nākamo pārdzīvojumu, un tas bija saistīts ar manas meitas piedzimšanu. Savadi, bet ļoti drīz pēc tam sāku rakstīt dzejoļus bērniem. Bet pats pirmais šis dzejolis man burtiski uzkrita uz galvas. Tas notika, staigājot ar bērnu ratiņiem. No kāda ozola krita zīle un līdz ar to rindiņa.

Tātad, var teikt, konkrēti brīži patiesi iedvesmo... Piem., kad vēlāk apmeklēju Literāro akadēmiju, kavēju tās nodarbību un steigā šķērsoju ielu pie sarkanās gaismas. Un jau nākamajā mirklī galvā uznirst rindiņas.

Ko es tajā brīdī jutu — kādu pārdzīvojumu? Es vienkārši kavēju un biju visai steidzīga. Taču dzejolis atnāca tieši šajā mirklī.

Varu pastāstīt, ka viena plāksnīte pie mājas sienas radīja grāmatu. Tad vēl dzīvoju Rīgā, Pārdaugavā. Vakara tumsiņā gāju uz dienišķo veikalu «Olimpia» iepirkties. Aiz Latvijas Bankas jāiet garām vientulīgai ēkai. Ievēroju uz plāksnītes ielas nosaukumu — Bezdelīgu iela. Tas likās tik neticami! Pašā Rīgas viducī tāda iela — kā žubītes ligzdiņa laternas stabā, apmēram tādas radās asociācijas. Gāju pāri Zundas kanālam un visu ceļu meklēju atskaņas, nekas prātīgs nesanāca, bet ar šo atklājumu biju atklājusi ko vairāk. Atgriezusies mājās, sāku šķirstīt telefonu grāmatu un atklāju, cik bagāta ar ielu nosaukumiem ir Rīga un cik tie poētiski. Un pamazam tapa vairāk nekā simts dzejoļu, kuri tad arī veido pagājušā gada beigās iznākušo grāmatu «Pilsēta no A līdz Z».

Parkā satiktā meitene
— Es parasti neatceros, kas ierosinājis uzrakstīt konkrētās dzejas rindas, un tas arī nav svarīgi, bet manā garajā dzejas mūžā ir viens spilgts un neaizmirstams notikums, kas deva spēcīgu impulsu vienā rāvienā radīt dzejoli — stāsta dzejnieks Edvīns Raups.

Tas notika pirms kādiem 23 gadiem. Edvīns tolaik dzīvoja tipisku dzejnieka dzīvi, pārtiekot no svaiga gaisa un circeņiem. Kādu nebūt naudu pelnīja, strādājot par kurinātāju Rīgas Centrālajā universālveikalā, kas skaitījās kurinātāja karjeras augstākā virsotne.

— Pēc kāda jautri pavadīta naksnīga pasākuma labā noskaņojumā devos uz darbu. Bija dzestrs un saulains rudens rīts. Mans ceļš veda cauri Vērmanes parkam, ko tolaik oficiāli dēvēja par Kirova parku. Putniņi vītero, saulīte silda un sirdī sajūta, ka negribas iet uz darbu. Tad man pretī nāk brīnišķīga būtne — skaista meitene. Tur nebija nekā vulgāra, vien erotisks piesitiens — skaistas krūtis, kas viņai ejot ritmiski viļņojās. Pēc negulētās nakts man tas likās tik emocionāli aizkustinoši un skaisti. Sāku vērot meiteni jau no attāluma, un, lēnām paejot viņai garām, man jau tapa dzejolis. Tā bieži negadās, ka fiziskās pasaules klikšķis, konkrēts cilvēks vai pat viņa ķermeņa daļa izsauc dzejoli. Tas ir tāds viegls, ākstīgs dzejolis, kas nedaudz sasaucas ar Raiņa «Fabrikas meitenes dziesmu», laikmetam un meitenei savijoties kopā, stāsta Edvīns.

Pavaicāju, vai viņš nejuta vēlmi iepazīties ar svešinieci, kas sniegusi tādu spirgtu iedvesmas šalti.

— Dzejnieks tver pēc blociņa, nevis skrien pakaļ meitenei. Iespējams, ja nebūtu iešāvies prātā dzejolis, tad skrietu pakaļ meitenei.

Mocarta matu šķipsna
Dzejniecei Liānai Langai tikko klajā nākusi jauna dzejas grāmata «Vilkogas», bet mistiski notikumi raisījās ap viņas iepriekšējo, pirms 4 gadiem iznākušo grāmatu «Antenu burtnīca». — Domājot par grāmatas vizuālo noformējumu, vērsos pie sava paziņas mākslinieka Aleksandra Busses. «Antenu burtnīcas» centrālais dzejas cikls saucas «Bezpiederīgie», tas veltīts Volfganga Amadeja Mocarta nāves faktam un veidam, kā viņš tika apbedīts. Mākslinieks, prātojot par grāmatas vizuālo koncepciju, nolēma, ka uz vāka un iekšlapas ilustrācijām izmantos matu tēmu. Mati ir cilvēku antenas, un tajos visilgāk saglabājas informācija par cilvēku. Ar svaigi iznākušo grāmatu rokās devos uz Prāgas grāmatu gadatirgu. Trim pārstāvjiem no mūsu delegācijas grāmatu tirgus organizētāji uzsauca dzīvošanu piecu zvaigžņu viesnīcā. Es arī tiku pie karaliskā numura.

Tuvojoties greznajai viesnīcai, apjautu, ka tā atrodas Mocarta ielā. Radās dīvaina sajūta. Iepazīstoties ar Prāgas tūrisma grāmatiņu, uzzināju, ka šajā ielā atrodas ari Mocarta muzejs. Savulaik ēka piederējusi kādam čehu augstmanim, kas bijis Mocarta ģimenes draugs, un mūziķis bieži tur viesojies, radot arī skaņdarbus. Otrā rītā devos aplūkot augstmaņa villu, kas atradās pavisam tuvu manai viesnīcai. Muzejā es biju vienīgā apmeklētāja. Lēnām staigāju no vienas istabas uz otru, raugoties uz litogrāfijām, vēstuļu kopijām, mūzikas instrumentiem. Pieklusināti skan Mocarta mūzika, caur atvērtiem logiem dzirdama lakstīgalu pogošana, it kā piebalsojot ģeniālajam komponistam. Pamazām tuvojos pēdējai istabai, kur glabājas galvenais muzeja eksponāts — stikla vitrīnā ievietota Mocarta matu šķipsna. To ieraugot, mans ķermenis sāka vibrēt, un saviļņota apjautu, ka sakritību valoda ar mums sarunājas providencē — nosaka Liāna Langa.