Nodaļa — personība

Vanga — aklā pareģe ar redzīgo dvēseli
Anita Bormane
www2.la.lv

Viņas spēkos nebija mainīt likteni vai ietekmēt to, bet gan tikai nolasīt nolemto bezgalīgajā un mūžīgajā Visuma hronikā. «Es — pārstāve! — sniedzu roku tiem, kas nomaldījušies un izmisuši, un rādu, kurp tiem iet,» par sevi ir teikusi VANGA, bijušajā padomijas telpā slavenākā gaišreģe. Būdama akla un neizglītota, atrazdamās bezgala tālu no materiālā, viņa kļuva par Bulgārijas spilgtāko un pārdotāko zīmolu. 31. janvārī Vanga svinētu 100. dzimšanas dienu.

«Vēlaties izskaidrot, ko es daru? Bet kā lai to izdara, ja tas ir Dieva pirksts? Manas spējas ir no Dieva. Viņš man atņēma redzi, bet deva man citas acis, ar kurām es saredzu pasauli — gan redzamo, gan neredzamo,» par savām pārpasaulīgajām spējām teikusi pati pareģe. Darbības 55 gados Vanga sniedza mierinājumu un cerību vairāk nekā miljonam cilvēku, pēc dažām aplēsēm, nopelnot Bulgārijas valsts kasei vairāk nekā 100 milj. dolāru.

Vieni Vangu joprojām uzskata par vienu no dižākajām pagājušā gadsimta mistiķēm. Citi, nenoliedzot viņas īpašās spējas, uzsver Vangas saistību ar padomju un bulgāru specdienestiem. Viņai tiek pierakstīti vai visi iespējamie globālie pareģojumi — «Kursk» bojāeja 2000. g. augustā, 2001. g. 11. Septembra terora akti Amerikā. Arī tas, ka ASV pie varas nāks melnādains prezidents. Tostarp viņai tuvi cilvēki nemitējas uzsvērt, ka Vanga neesot nodarbojusies ar šāda mēroga pareģojumiem. Viņas dzīves uzdevums ir bijis pavisam cits — dziedināt un palīdzēt cilvēkiem nelaimēs.

Par Vangu nav viegli rakstīt, jo pārāk daudz viņas mūžā savijas pārspīlējumi un tīši izdomājumi, stereotipi un interpretācijas. Pareģes krustmeita Krasimira Stojanova kanoniskajā Vangas biogrāfi jā atzīst: «Mēs pārāk vēlu sākām fiksēt viņas fenomenālās spējas, un, kad nolēmām savākt vienkopus visu redzēto un dzirdēto, izrādījās, ka pat mēs, viņas radinieki, neatceramies visu, ko viņa ir sacījusi, vai arī spējam atvedināt atmiņā tikai pareģojumu un vārdu fragmentus.» Arī pati Vanga reiz teikusi: «Kā aprakstīsi to, kas nav saredzams, kā aptversi globālo, kā izskaidrosi neloģisko, kā liksi noticēt nemateriālajam?»

Labās vēsts nesēja
Bet kā tad viss sākās? 1911. g. 31. Janvārī maķedoniešu pilsētiņā Strumicā bulgāru izcelsmes zemnieku Pandes un Petkas ģimenē pasaulē nāca meitenīte. Viņa bija tik vārga un nevarīga, ka nespēja paraudāt — vien pīkstēja. Turklāt, pēc dažām liecībām, viņai bijušas pie galvas pieaugušas ausis un kopā saauguši roku un kāju pirksti. Vecāki ietinuši jaundzimušo vērša kuņģī un nemazgātā aitas vilnā un nolikuši šūpuli tuvāk krāsnij. Nebijis nekādas cerības, ka meitenīte izdzīvos, tāpēc viņai pat nedevuši vārdu. Jaundzimusī pirmo reizi ieraudājusies tikai pēc diviem mēnešiem. Tad arī kristīta, pēc maķedoniešu tradīcijām vārdu jautājot pirmajam pretimnācējam. Tas pateicis: «Nav labskanīgāka vārda par Vangēliju, kas nozīmē — labās vēsts nesēja.»

Jau trīs gadu vecumā mazā Vanga palika bez mātes. Sākoties karam, viņas tēvu iesauca armijā, tāpēc meitenīte pirmos dzīves gadus pavadīja kaimiņieņu uzraudzībā. Vanga bijusi tieviņa zilacaina rudmate, pēc rakstura — visai dzīvelīga. Viņa pati sev izdomājusi izklaides — sevišķi patikusi dakterēšanas spēle, kuras gaitā draugiem «izrakstījusi» dažādas zālītes. Atgriezies no kara, Vangas tēvs ieveda mājās pamāti. Drīz pasaulē nāca Vangas brālīši un māsiņas, bet tikai dažiem bija lemts izdzīvot. Vienpadsmit gadu vecumā Vangai iepatikās dīvaina spēle — viņa mēdza mājās vai kaut kur pagalmā atstāt kādu priekšmetu un pēc tam, cieši aizmiegusi acis, to meklējusi.

Divpadsmit gadu vecumā meitene ik rītu ar ērzeli devās uz ganībām pēc piena. Vangas kanoniskā biogrāfi ja vēsta, ka kādā no šīm reizēm, atgriežoties mājās, viņu sagrābis vētras sacelts virpulis un iemetis laukā. Bezgala nobijušos Vangu atraduši tikai pēc vairākām dienām, un viņa neesot varējusi atvērt acis, kas bijušas piešķiestas pilnas ar putekļiem un gružiem. Vietējie ārsti ieteica Vangu vest uz pilsētu, kur viņai veiktu operāciju. Vienīgais šķērslis — vispirms bija jāsameklē 500 levas — nabadzīgajai ģimenei milzīga summa. Vanga sāka zaudēt redzi. Pavisam viņa to pazaudēja 16 gadu vecumā.

1925. g. Vanga nokļuva aklo patversmē. Tur meitenēm mācīja šūt, adīt un gatavot ēdienu. Patversmē Vanga iepazinās ar savu pirmo un, pēc daudzu domām, arī vienīgo mīlestību. Viņas princis bija kāds akls puisis no turīgas ģimenes. Abi jau gatavojās kāzām, kad tēvs Vangai pēkšņi lika atgriezties mājās. Viņas pamāte bija mirusi dzemdībās, un tēvs nevarēja iztikt bez vecākās meitas palīdzības. Nākamos 10 gadus viņa to vien darīja kā šuva, adīja, auda, tomēr naudas tāpat nekļuva vairāk. Stāvot rindā pēc kārtējā pabalsta — basa uz cementa grīdas — Vanga saaukstējās un guva smadzeņu iekaisumu. Viņa bija tik slima, ka šķita — nekad vairs necelsies no gultas.

Ar patvāri pūrā
Daži avoti vēsta, ka Vangas gaišredzība redzami sākusi izpausties pēc izveseļošanās, lai gan precīzi šo brīdi neviens nav fi ksējis. 1940. g. viņa pirmoreiz kritusi transā, sākot runāt svešā balsī un pareģojot nākotni. Veselu gadu gandrīz neesot gulējusi. Vēlāk Vanga atzinās, ka pati bijusi izbrīnīta, ka viss, ko viņa nosapņo, piepildās — it sevišķi sliktais. Sākumā nevienam neesot teikusi par savām īpašajām spējām, baidoties, ka viņu uzskatīs par jukušu. Tomēr reiz nav noturējusies un pateikusi, ka 1940. g. aprīlī arī viņas dzimteni piemeklēs karš. Tā arī notika — 6. aprīlī vācu armija šķērsoja nākamās Dienvidslāvijas robežu.

Turpmākajos gados pie Vangas vērsās tūkstošiem izmisušu cilvēku ar cerību, ka pareģe sniegs kādas ziņas par viņu tuvinieku likteņiem. Vanga patiešām spēja notikumus saredzēt, tomēr nespēja mainīt likteņa gaitu — pat ja runa bija par pašas ģimeni. Viņa bija ļoti nelaimīga, uzzinājusi par vecākā brāļa lēmumu stāties partizānos. Jau oktobrī viņš gāja bojā mokpilnā nāvē vācu gūstā.

1942. g. pie Vangas ieradās kāds jauns karavīrs Dimitrs Guščerovs, lūdzot viņai atrast sava brāļa slepkavas. Pareģe, kas necieta asinsatriebību, viņam teikusi: «Es tev pastāstīšu par viņiem, bet ne tagad.» Par abu attiecībām tuvāku ziņu trūkst, tomēr zināms, ka drīz viņi apprecējās. Viss Vangas pūrs bijis patvāris un pašas adīts lakats. Dimitrs aizveda sievu uz Petriču. Tieši ar šo pilsētiņu, kas atrodas 200 km no Sofi jas, ir saistīta turpmākā Vangas dzīve.

Vanga esot ļoti cietusi no tā, ka viņai nav varējuši būt bērni. Laulības dzīve ar Dimitru nav bijusi īpaši laimīga — kādā brīdī viņš smagi saslimis un sācis dzert. «Tāds ir viņa liktenis. Nodegs kā vulkāns,» mēdza teikt Vanga. 1962. g. viņš aizgāja aizsaulē no aknu cirozes. Zināms, ka vīra nāves brīdī Vanga iekritusi letarģiskā miegā un nav modusies līdz pat bērēm. Atjēgusies pareģe teikusi: «Es viņu pavadīju līdz viņam sagatavotajai vietai.»

Vanga izaudzināja divus audžubērnus. Vecākajai — Violetai — viņa deva mājas, kad meitenītei bija seši gadi. Vēlāk Violeta apprecējās ar kādu turīgu bulgāru. Savukārt audžudēls — Dimitrs Volčevs — Vangas mājās ieradās pavisam mazs, vienkārši pieklauvējot pie durvīm. Vēlāk viņš kļuva par Petričas pilsētas prokuroru.

Dieva un valsts dienestā
Šobrīd Petričā dzīvo ap 30 000 ģimeņu, un nav nevienas, kas reiz nebūtu vērsusies pie Vangas pēc palīdzības. Viņas ārsts, kurš uzturēja pareģē dzīvību viņas mūža pēdējos gados, gan apgalvo, ka Vanga nav nevienu pati ārstējusi. Visas receptes, kas sastāv no dažādu zālīšu kombinācijām, viņai pierakstot neskaitāmo «Vangas burvestību» almanahu autori. Vanga vien esot sarunājusies ar ziediem un augiem, kas viņai, pēc pašas vārdiem, nodevuši kādu informāciju no kosmosa. Sirgstošajiem vai viņu radiniekiem Vanga parasti pateikusi, vai vērts tērēt naudu ārstēšanai un pie kura ārsta vērsties.

Vangu cienīja un no viņas baidījās tuvu un tālu. Šķībi uz slaveno pareģi raudzījās Bulgārijā pēc kara pie varas nākušie komunisti. Reiz Vangu pat apcietinājuši par to, ka viņa bija paredzējusi Staļina nāvi. «Tautu tēvs» patiešām nomira 1953. g. — precīzi pareģotajā laikā.

Bet 1967. g. Vanga, pēc pašas teiktā, iestājās valsts dienestā. Tā kā viņai nebija nekādas izglītības (Vanga parakstījās ar īkšķa nospiedumu tintē), viņu formāli pieņēma darbā par jaunāko līdzstrādnieci Bulgārijas Zinātņu akadēmijas Suģestoloģijas institūtā. Vangai pienācās alga — 200 levu mēnesī. Turpmākos gadus Bulgārijas drošības dienesti kontrolēja viņas apmeklētāju plūsmu. Līdz tam Vanga bija palīdzējusi visiem bez maksas, toties nu par viņas pakalpojumiem sociālistiskā bloka pilsoņiem bija jāšķiras no 10 levām, bet rietumniekiem (ilgu laiku viņus pie pareģes nelaida) — no 50 dolāriem. Pēc dažām aplēsēm, pateicoties Vangai, 90. gadu sākumā Bulgārijas valsts kase papildinājās ar vairāk nekā 9 milj. levu. Citi min iespaidīgākus skaitļus — līdz pat 100 milj. dolāru.

Pēc viņai pietuvināto personu stāstiem, Vanga saņēma arī privātas pateicības. Kāda Austrijā dzīvojoša bulgāriete reiz viņai iedevusi 745 000 marku. Bet pašu lielāko summu — 1,5 milj. marku — uzdāvinājis čigānu barons Cvetelīns Kinčevs 1994. gadā.

Taču pašai pareģei materiālās intereses bija bezgala tālas. Daļa šīs naudas viņai noteikti tika atņemta, bet daļa, iespējams, izmantota, kad viens no viņas krustdēliem vēlāk izveidoja slavenās radinieces vārdā nosauktu fondu, pats stājoties tā priekšgalā. Vanga tā arī pavadīja mūžu Petričas namiņā. Viņas garderobē galvenokārt bijušas pašas adītas un šūtas lietas. No vērtīgajām lietām mājās — vienīgi senu leļļu kolekcija.

Zināms, ka 70. gadu vidū Vanga atkal krita specdienestu nežēlastībā. Kratīšanas laikā viņai tika atņemta visa nauda, kas bija mājās. Pareģi vairākas reizes pratināja, bet Bulgārijas avīzes publicēja karikatūras, nosodot «šarlatāni, blēdi un raganu».

Pēc dažām ziņām, Vangas nedienas beidzās, pateicoties Ludmilas Živkovas (Bulgārijas kompartijas vadītāja meita un toreizējā kultūras ministre) labvēlīgajai attieksmei.

«Vārti uz šo pasauli»
Sadzīvē Vanga, pēc laikabiedru liecībām, esot bijusi visai skarba. Fotogrāfi jās viņa redzama mūžam aizvērtām acīm ar nekustīgu masku sejas vietā. Nocietinājusies savējo un svešo ciešanu dēļ. Līdzgaitnieki atceras, ka pareģe esot runājusi īsām, aprautām frāzēm. Ļoti reti ēdusi gaļu, bet nekad nav atteikusies no glāzītes laba dzēriena. Ik dienu iedzērusi 150 g iecienītā 18 gadus izturētā viskija «Ballantines». Labprāt palīdzējusi patiesas nelaimes piemeklētajiem, bet necietusi nekauņas, kas pie viņas lauzušies tikai savtīguma vai intereses dēļ. Gadījies, ka pēkšņi uz kādu sākusi kliegt pat bez redzama iemesla. Tikai vēlāk izrādījies, ka apmeklētājs ieradies nevis ar sievu, bet mīļāko. Meklējot mieru un vientulību, parasti devusies uz mājiņu Rupitē — miestiņā netālu no Petričas, kas plaši pazīstams ar saviem karstajiem minerālavotiem. Ik gadu 15. oktobrī (tā pēc kalendāra bija Petkas diena, un tā sauca Vangas māti) šeit saaicinājusi simtiem viesu, liekot galdā cienastu. Apgalvojusi, ka šī vieta viņai esot spēka avots.

Savas spējas pareģe parasti skaidroja ar īpašo caurspīdīgo būtņu klātesamību. Tās raidot viņai informāciju, kuru reizēm aizliegts izpaust. Citreiz balsis runājot arī caur viņas muti. Tad Vangai kļūstot slikti un viņa visu dienu jūtoties kā samalta. Reizēm šie «spēki» vēloties arī parādīties cilvēkiem, un tad pat dienā gaisā varot ieraudzīt mirdzošus punktus, līdzīgus jāņtārpiņiem. Vanga aizvien lūdza, lai klients pie viņas ierastos ar cukura gabalu, uz kura būtu nogulējis pagājušo nakti. Vangas gara acīm atklājās gan pagātnes, gan nākotnes noslēpumi, tomēr viņas pašas izpratnē laikam nebija nekādas nozīmes. «Es esmu klāt planētas karstākajos punktos un redzu gan asinsizliešanas, gan dabas kataklizmas, gan nelaimes un katastrofas. Vakaros jūs guļat, bet es pārlapoju cilvēces esamības lappuses, pārdzīvoju visu cilvēku traģēdijas,» reiz esot teikusi Vanga.

Slavenā pareģe bija pārliecināta, ka dvēsele nemirst, tomēr uz Zemes vēlreiz atgriežas vienīgi labo un mīlošo cilvēku dvēseles. Pēc nostāstiem, Vanga spējusi kontaktēties ar aizsaulē aizgājušajiem. Viņa mēdza teikt: «Cilvēkam pie manis ierodoties, viņa mirušie radinieki sapulcējas ap viņu, uzdod man jautājumus un paši atbild. Es tikai paziņoju dzīvajiem, ko esmu no viņiem uzzinājusi. Es viņiem esmu kā vārti uz šo pasauli.»

Nepierādītā brīnuma varbūtība
Pie Vangas vērsušies vismaz miljons cilvēku. Viņa kļuva par krustmāti 7000 bērniem. Vanga pareģoja parastiem ļaudīm un šīs pasaules varenajiem. Tomēr par viņas īpašajām spējām daudzkārt izteiktas šaubas. Tās gan izskanējušas no īpaši materiālistiski noskaņotu skeptiķu vidus. Viņi apgalvo, ka slavenās mistiķes gaišredzības fenomena pamatā esot bijusi informācija, ko viņa pastāvīgi saņēmusi no Bulgārijas specdienestiem. Lai tiktu pie Vangas, vajadzējis gaidīt vismaz divas nedēļas, un šajā laikā var uzrakt diezin ko. Reiz viņa šokējusi Bulgārijas kompartijas vadītāju Todoru Živkovu ar stāstu par to, kā ģenseks jaunības gados kļuvis par liecinieku savu draugu bojāejai. Pēc citas versijas, ziņas par «skeletiem» Živkova skapī Vanga bija ieguvusi no Bulgārijas drošības dienestiem. Toties ģenseka pieķeršanās Vangai nākamajos gados ieguva maniakālas iezīmes. Baidoties, ka gaišreģe varētu palikt ārzemēs, viņš pat nelaida viņu pāri valsts robežām.

Skeptiķi pārmet Vangai gadījumus, kad viņa ir kļūdījusies vai arī izteikusi acīmredzami absurdas prognozes. Izvērtēt pareģes teikto gan mēdz būt visai sarežģīti, jo tas ir grūti izskaidrojams un plaši izprotams. Piem., par Jurija Gagarina nāvi 1968. g. viņa teikusi, ka kosmonauts esot «paņemts» un ka to viņai pateikuši sūtņi no Vamfimas planētas — trešās no Zemes.

Nevar teikt, ka Vangas fenomens nebūtu pētīts. Bulgāru sociologs V. Dobrijanovs, izanalizējis pareģes sarunu ierakstus ar 18 apmeklētājiem, secināja, ka to laikā izteikti 823 paredzējumi — 445 patiesi, 288 — «alternatīvi» un 90 — maldīgi. Visaugstākais patiesības procents bijis pareģojumiem par ģimenes un medicīnas tē-mām. Pēc profesora G. Lozanova aprēķiniem, piepildījušies ap 70% Vangas pareģojumu — to vidū Otrais pasaules karš, pučs Krievijā 1991. g., Jeļcina nākšana pie varas. Tomēr ir gadījumi, kad Vangas paredzējumi izrādījās aplami. 70. gados viņa it kā pareģojusi, ka PSRS ievedīs karaspēku Čīlē, bet 1990. gadā — ka ASV prezidentu Džordžu Bušu sagaida šķiršanās un turklāt viņa lidmašīna uzsprāgs.

Šobrīd jau ir gandrīz neiespējami pateikt, ko un kā īsti Vanga sajuta ar savu redzīgo dvēseli. Arī mūsdienu zinātne nespēj ne īsti izskaidrot gaišredzības fenomenu, ne arī pilnībā to noraidīt. 2010. g. novembrī prestižajā zinātnes žurnālā «New Scientist» parādījās Kornelas universitātes (ASV) psihologa Derila Bema atskaite par vairākus gadus ilgušu pētījumu rezultātiem. Tie pierādījuši — gan ar niecīgu varbūtību — ka cilvēki ir spējīgi paredzēt nākotni un ka viņu uzvedību tagadnē ietekmē vēl nenotikuši notikumi. Turklāt pētījumā piedalījās visparastākie cilvēki — bez īpašām spējām. Iespējams, ja būtu pieaicināti tādi kā Vanga, brīnuma procents būtu augstāks.

Vanga šķīrās no šīs pasaules 1996. g. 11. Augustā Petričas pilsētas slimnīcā. Nāvē viņu aizveda ielaists vēzis, ko viņa nevēlējās ārstēt. «Neapskaudiet mani, jo mana nasta ir pārāk smaga. Nevēlieties pārāk daudz — jūs nespēsit par to norēķināties,» reiz viņa teikusi.

* * *

Daži Vangai pierakstītie pareģojumi:
— 2011. g. Radioaktīvo nokrišņu dēļ ziemeļu puslodē nebūs ne dzīvnieku, ne augu. Musulmaņi sāks karu pret izdzīvojušajiem eiropiešiem.

— 2016. g. Eiropa būs gandrīz neapdzīvota.
— 2018. g. Par jauno pasaules lielvalsti kļūs Ķīna.

* * *

Vangas domugraudi:
— Lūdz Dievu un neprasi vairāk, nekā tev nepieciešams.
— Nedrīkst svešu dzīvi uzlūkot no īpašnieka pozīcijām. Vecāki nav nekas cits, kā vien iespēja kādai dvēselei nokļūt uz Zemes.
— Dzīve nav viegla pastaiga. Tā prasa milzīgus upurus, spēku apkopošanu un samierināšanos. Un katrs no mums maksā tieši savu cenu.

* * *

VIEDOKLIS. Mistiķis un ekstrasenss Viktors Graudiņš:
— Man nekad nav nācies pašam tikties ar Vangu, jo neesmu izjutis šādu aicinājumu. Viņa noteikti bija starpnieks starp Zemi un Augstāko saprātu, apveltīta ar spējām radīt kanālu, kuram pateicoties varēja sniegt cilvēkiem informāciju. Man gan liekas, ka pasaulē ir bijuši cilvēki, kas nākotnes pareģošanā ir ieguldījuši vairāk — kaut vai Volfs Mesings vai Edgars Keisijs. Par Vangu esam vairāk dzirdējuši, jo informācija par viņu pie mums nonāca ātrāk. Ja runājam par viņas saikni ar specdienestiem — šāda līmeņa pareģi vienmēr ir to uzskaitē un uzmanības lokā.