Nodaļa — Personība

Andrejam Pumpuram 170
Ilgvars Hofmanis

2011 gada 22. septembrī aprit 170 gadu kopš pasaulē nācis izcilais jaunlatviešu dzejnieks, literārā eposa «Lācplēsis» autors Andrejs Pumpurs. Savā garajā mūžā Pumpurs kļuvis varbūt pat par pašu izcilāko tautas pirmās Atmodas darbinieku.

Nākamais dziesminieks dzimis 1841. g. 22. septembrī Lielvārdē klaušu kalpa ģimenē. Viņa vecāki drīz vien kļūst par saimniekiem, bet 19. gs. 60. gados izpērk mājas «par dzimtu». Bērnībā mazais Andrejs ar lielu interesi klausās tā dēvētās mīļās mātes, t. i. Vecmāmiņas, tautasdziesmās, nostāstos un ticējumos, gūdams vielu vēlākajai daiļradei. Draudzes skolā zēns ir vislabākais skolēns, turklāt vecāki par saviem līdzekļiem apmaksā dēla iespēju skolā apgūtos priekšmetus vasarā mācīties vēlreiz vācu valodā. Skolu pabeidzis, jauneklis dodas lūgt mācītājam palīdzību tālākai izglītībai. Mācītājs jaunajam censonim atsaka, jo «tik zemas kārtas» ļaudis nevarot par mācībām samaksāt.

To garīdznieks zinot labi, jo pats ar grūtībām maksājot par abu savu dēlu studijām Tērbatā. Jauneklis dodas uz Rembati, kur īpašā skolā apgūst mērnieka amata prasmes. Šī profesija tolaik ir ļoti pieprasīta, jo Baltijas laukos sākas agrārā reforma. Sākoties serbu-turku karam, Pumpurs iestājas kara skolā Maskavā, kur ar viņa drauga Friča Brīvzemnieka palīdzību to iekārto krievu nacionālisti — slavofīli. Nonācis kara darbības zonā Balkānos, A. Pumpurs izdzird kādu pazīstamu dziesmu un rada dzejoli, kurā deklarē:

«Laikos tais, ko dziesmas nemin,
Bija liela valstība;
Robežas tai upes atmin —
Donava un Daugava.»

Ātri vien A. Pumpurs kļūst par krievu armijas virsnieku. Reiz kādā dusmu brīdī viņš ar saviem kareivjiem ir gatavs iebrukt Vidzemes Landtāga (zemes sapulcē, kurā piedalījās, galvenokārt, vācbaltiešu muižniecība) sēdē. Tikai draugi kaismīgo pārgalvi no tik kļūmīga soļa atturējuši. Nopietnākā aktivitāte ir Pumpura dalība kādā nacionālā pagrīdes organizācijā, kas studenta Parupa vadībā vākuši ieročus. Dzejnieks nonāk tiesas priekšā, taču tiesa viņu attaisno. 1888. g. sarakstītais literārais eposs «Lāčplēsis» ir augstākais jaunlatviešu literārais sasniegums.

Dzejnieks apzinās, cik svarīgi latviešiem vācbaltiešu kontrolētā vidē apliecināt sevi kā kultūrtautu. Sekojot 18. gs. Apgaismotājam Johanam Gotfridam Herderam (Johann Gottfried Herder 1744—1803) un viņa domubiedriem, arī Andrejs Pumpurs uzskatīja tautas par statiskiem lielumiem bez jebkādas iekšējās attīstības. Latviešu tauta «priekš 3000 gadiem» atnākusi no Indijas. Tautas vadonis bijis Vidvuds (mītisks senprūšu varonis, demiurgs). «Laimīgajai latviešu tautai» allaž bijis savs krāšņs Dievu panteons, augsta tikumība un rakstīti likumi, augstas skolas un pamācoši aforismi. Latvieši salīguši mieru ar saviem mežonīgajiem kaimiņiem igauņiem, kad uzzinājuši pareģojumu par briesmīgo aizjūras bruņinieku draudiem abu zemju neatkarībai.

«Kulturālā latviešu tauta» tāpat kā viss, kas ir labs un cēls, ir nākusi no Austrumiem; turpretī «ļaunie bruņinieki» — no Rietumiem. «Lāčplēša» autors nebūt neiebilst pret pašas kristietības sludināšanu un tās humāno mācību, bet gan pret šīs mācības ļaunprātīgu interpretāciju. Dzejniekam vācu bruņinieki ir laupītāji, kuriem baznīca atlaidusi grēkus. Vispirms līvi atļāvuši svešzemniekiem Daugavas grīvā tirgoties. Arī tirdzniecība pati par sevi vērtējama pozitīvi, taču tirgotāji paver ceļu «ļaunajiem bruņiniekiem», kuri laupīdami un apspiezdami liek vietējiem iedzīvotājiem celt jauno Rīgas pilsētu.

Reizēm «Lāčplēsī» attēloti konkrēti vēsturiski notikumi, piem., Kaupas (Kaupo) brauciens pie pāvesta Inokentija III, kas noticis 1203. g. Minētas arī tādas reālas vēsturiskas personas kā bīskaps Alberts, Lielvārdes komturs Dāniels u. c. «Tumšais bruņinieks» autora dzīves laikā vēl nebūt nav uzveikts, viņš vēl aizvien Daugavas dzelmē, kur abi iekrituši, cīnās ar Lāčplēsi.

Garlība Helviga Merķeļa (Garlieb Helwig Merkel 1769—1850) darba «Vanemas Imanta» ietekmē radies dzejolis «Imanta». Livonijas Indriķa hronika vēstī, ka 1198. g. kaujā pie Rīgas kalna (Senais kalns, atradies tagadējās Mūzikas akadēmijas vietā, vēlāk norakts) līvi ar šķēpiem uzbrukuši bīskapam Bertoldam. Liktenīgo dūrienu izdarījis līvs Imants. Pumpura Imanta ir nemirstīgs varonis, kurš atmostas ik pēc 100 gadiem, gaidīdams savas tautas atbrīvošanu. Kā jau romantiķis A. Pumpurs ir visai tālu no vēsturiskās patiesības, bet vēstures izzināšana jau arī nebūt nav viņa un citu jaunlatviešu mērķis. Vēsture pirmās latviešu tautas Atmodas darbiniekiem kalpo par ieroci tautas pašapziņas celšanai, diskriminācijas un asimilācijas novēršanai.

Sava mūža laikā A. Pumpurs pieredzēja arī «Austrumu briesmas». 19. gs. pēdējās desmitgades un 20. gs. pašu sākumu Baltijā raksturo brutāla pārkrievošana, kas sevišķi krasi izpaužas skolās. Taču vēl dzīvi palikušie jaunlatvieši vairs nerod sevī spēku jaunām cīņām. Viņu vietā nu stājas jaunā paaudze, kuras spilgtākais dzejnieks ir Rainis.