Nodaļa — Aktuāla informācija

Palīdzēsim savam žurnālam!
Apolonijs Dimitrijevs

Sen aiz kalniem ir tas laiks, kad mūsu žurnālam nebija jāuztraucās par fnansēm. Toreiz cik naudiņas vajadzēja, tik arī bija. Nu laiks ir cits un pat valsts iekārta ir cita. Tagad katram jārauga mainīt savu domāšanu par agrāk tik pierastām un tāpēc it kā pašsaprotamām lietām.

Vairs nevar uzrakstīt pieprasījumu par tādu vai tādu summu, kuru droši zinājām, ka saņemsim. Jābeidz gausties par grūto situāciju, bet jāmēģina rast citādu risinājumu. Protams, ka viena ideja nepārvērtīs visu pasauli, tomēr kaut mazliet nāks par labu konkrētās problēmas risinājumam. šai sakarā, manuprāt, mēs, katrs lasitājs, varam kaut mazliet palīdzēt mūsu žurnālam. Protams, ka te ir vajadzīga laba griba to darīt.

Katra žurnāla eksemplārs tiek savērts uz plastmasas atsperīgās spirāles jeb, pareizāk sakot, uz skavas. Katra skava maksā 10 santīmus. Pēc tam tās mūžs ir galā un beidzas sadzīves atkritumos. Tā ir pieskaitīta vienreizlietojamām lietām, bet tā tas nebūt nav! Skava ir ļoti elastīga un to var lietot desmitām reižu. Un te nu sākas iebildumu blāķis, jo prasa katra cilvēka personisko attieksmi.

Lasītājam vajadzētu pēc izlasīšanas izvērt un saglabāt skavu, lai to nogādātu izdevējam un varētu izmantot vēlreiz. Ja būs vēlēšanās palīdzēt, tad atradīsim veidu kā to izdarīt, bet, ja negribēsim, tad atradīsim kaudzi iemeslu, lai nedarītu neko. Automātiski iedarbojas doma, ka ar tādiem sīkumiem neko neuzlabošu.

Tomēr saliksim šādai rīcībai plusus un mīnusus. Vienīgais mīnuss ir tas, ka jānogādā skavu redakcijā. Pluss ir tas, ka var sakrāt un nodot vienā reizē par visu gadu. Tā katrs eksemplārs būs par 10 santīmiem lētāks vesela gada garumā. Plusā jāieskaita arī tas, ka nevajadzēs ražot lieku reizi šo izstrādājumu un piesārņot dabu. Pluss ir arī tādēļ, ka būs laba sajūta, jo, kaut maziņš, tomēr būs padarīts labs darbs.

Aicinu žurnāla «Rosme» lasītājus nebūt slinkiem un aktīvi piedalīties šajā pasākumā.

Pirms daudziem gadiem neredzīgo skolas skolotāja Marta Sulaine mācija, ka nevajag drāzties uz lielo mērķi, bet nospraust daudzus mazus mērķīšus, jo tā ir vieglāk, bet lielais mērķis soli pa solim pienāks pats. Aicinu arī pašus lasītājus piedalīties ar saviem rakstiem žurnālā, jo mēs pamazām aizejam un nākotnē par mūsu laiku un dzīvi būs tukša lapa. Pie kam tagadējā tehnikas un tehnoloģiju līmenī to nav grūti darīt. Īpaši interesanti būtu raksti par neredzīgo dzīvi Padomju Savienības laikā un salīdzināt to ar tagadējo pēcpadomju laiku. Mēs, un vienīgi mēs, kuri esam dzīvojuši padomijā, to varam izdarīt.