Nodaļa — Notikums

Braila raksts 21. Gadsimtā
Ar Terēzu Landru sarunājās Inita Ozoliņa

Braila raksta pielietojums un standarti, kā arī citi ar to saistītie jautājumi interesē gan speciālistus, gan lietotājus visā pasaulē. 21. gadsimtā, kad tik strauji attīstās modernās tehnoloģijas un ir pieejams neaptverami liels informācijas daudzums, izskan pat provokatorisks jautājums — vai Braila raksts izdzīvos?

Šā gada rudenī — no 28. līdz 30. Septembrim — Leipcigā (Vācijā) notika vispasaules kongress «Brails 21. Inovācijas Braila rakstā», kurā piedalījās 400 delegāti no 50 pasaules valstīm. Bija ieradušies dalībnieki no Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas, Āfrikas, Austrālijas — tātad bija pārstāvēti pieci kontinenti un visas pasaules daļas. Šo kongresu, kas vidēji norit reizi piecos vai septiņos gados, 2011. g. organizēja Vācijas Neredzīgo bibliotēka sadarbībā ar Pasaules Neredzīgo organizāciju. Gandrīz puse dalībnieku bija neredzīgi, vairāki bija kopā ar saviem suņiem-pavadoņiem.

Latviju pārstāvēja Terēza Landra un Baiba Pika, kuras strādā Strazdumuižas internātvidusskolā — attīstības centrā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem — vienīgajā skolā Latvijā, kur izglītību iegūst skolēni ar smagiem redzes un arī kompleksiem traucējumiem. Jāpiezīmē, ka T. Landra bija arī vienīgā Baltijas valstu pārstāve, kas kongresā uzstājās kā referente.

Terēza no Latvijas
T. Landra Strazdumuižas internātvidusskolā — attīstības centrā nostrādājusi 13 gadus, bijusi gan jaunāko klašu, gan vizuālās mākslas skolotāja. Tagad viņas darba lauks kļuvis plašāks, un tas aptver mācību materiālu Braila rakstā un taktilās grafikas materiālu sagatavošanu. Materiāli nepieciešami dažādu mācību priekšmetu apguvei skolā.

2008. g. T. Landra uzsākusi doktorantūras studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē (LU PPMF), kur viņas akadēmiskās intereses virzītas uz optimālās multimodālās mācību vides izveides skolēniem ar smagiem redzes traucējumiem problemātiku. Šobrīd tiek strādāts arī pie promocijas darba, kura tēma ir «Taktilās grafikas tehnoloģiju izmantošana multimodālās mācību vides veidošanā neredzīgiem skolēniem».

Viņa ir viena no Latvijas tiflopedagogiem, kas izglītību ieguvuši Sanktpēterburgā (Krievijā) — laika posmā no 1985.—1990. g. T. Landra studējusi Hercena vārdā nosauktā Krievijas pedagoģiskā institūta Defektoloģijas (tagad Korekcijas pedagoģijas) fakultātē, kur ieguvusi tiflopedagoga kvalifikāciju.

Terēza ir vairāku zinātnisku publikāciju autore, savos darbos mēģinot skaidrot un analizēt tiflopedagoģijas un mediju pedagoģijas mijiedarbību, to būtību un raksturu. No 2011. g. jūnija viņa darbojās kā LU speciālās izglītības laboratorijas eksperte vājredzības un neredzības jautājumos.

«Mans ikdienas darbs ir saistīts ar Braila raksta pielietojumu,» stāsta Terēza, «es gatavoju drukāšanai un arī drukāju mācību materiālus. Tie ir ikdienā nepieciešamie materiāli, ko skolotāji ir sagatavojuši elektroniskā formātā. Pārstrādāju Braila versijā un drukāju arī mācību literatūru, grāmatas, jo šobrīd neviena organizācija ar to nenodarbojās. Šis uzdevums ir jāpilda mums — skolai, lai gan šim mērķim nav piešķirts nekāds finansējums.

Es pēc sava ieņemamā amata esmu skolas metodiķe, un man būtu jādara darbs, kas saistīts ar metodiskajām aktivitātēm — idejām, kā labāk pasniegt mācību priekšmetus, kā strādāt ar bērniem. Bet, tā kā mums šie mācību materiāli ir ļoti vajadzīgi, tad es jau trīs gadus esmu saistīta tieši ar Braila materiālu un taktilās grafikas izstrādi. Šie materiāli ietver arī taktilās grafikas lietojumu, jo redzīgiem bērniem izstrādātās mācību grāmatas ir vizuāli ļoti bagātas, kas principā ir pozitīvi — arī vājredzīgs bērns var izmantot lasāmo aparātu un aplūkot ilustrācijas, bet Braila lasītājiem šie materiāli ir jāpārstrādā.

Taktilā grafika prasa laikietilpīgu, rūpīgu un zinošu darbu, lai materiāls vispār būtu lietojams neredzīgam bērnam. Taktilā grafika ir mana īpašā interese, un, izzinot šo jomu, vēlos parādīt gan teorētiski, gan praktiski, ka tas ir kas vairāk kā mehāniska, amatnieciska vizuālās informācijas pārveidošana taustāmā formātā.

Esmu pārliecināta, ka metodiski un saturiski korekti izveidota taktilā grafika noteikti palīdz neredzīgiem skolēniem labāk izprast mācību vielu, vairāk uzzināt par dažādiem objektiem un pasauli kopumā. Bet, lai šāds produktīvs izziņas process būtu iespējams, bērni ar taktilo grafiku ir jāiepazīstina no pirmsskolas vecuma — viņiem jāmāca kompleksi uztvert un mērķtiecīgi lietot attēlā ietverto informāciju. Attēls — tā ir abstrakcija, un lai tiktu no reāla priekšmeta līdz attēlam — ir jānoiet sarežģīts domāšanas procesa ceļš. Ceļš, kas neveidojas pats no sevis. Mani interesē vairāk taktilā grafika, bet darbs ir Braila raksts trijās valodās — latviešu, angļu un krievu.

Mācību grāmatas tiek drukātas tik daudz eksemplāros, cik bērniem konkrētā klasē ir nepieciešams. Skolā dažādās klasēs Braila raksta mācību vielu apgūst 40 skolēni. Kopš 2011. g. rudens darbā ar Braila tekstiem ir arī palīgs — laborants Dāvis. Tomēr jāatzīmē, ka arī ar diviem cilvēkiem mums ir krietni par maz — tepat kaimiņos, Viļņas neredzīgo un vājredzīgo bērnu skolā, Lietuvā, līdzīgu darbu dara četri cilvēki, un katrs no tiem specializējas kādas konkrētas priekšmetu grupas materiālos».

Arī Braila raksta standarti Latvijā ir strīdīgs un neviennozīmīgi traktējams jautājums. Latvijā, pretēji daudzām citām Eiropas Savienības valstīm, nepastāv valsts apstiprināta vienota Braila pieraksta standartizācijas sistēma; par sava veida standarta aizstājēju tiek uzskatīts tas, ko līdz šim latviskotā Braila raksta sistematizācijā paveikuši daži cilvēki. Tomēr, vai šo aizstājēju var uzskatīt par standartizācijas mēģinājumu? Par to ir pamats šaubīties.

Veicot sarežģītāku pierakstu tulkojumus, kas sastāv ne tikai no vienkāršiem burtiem un cipariem, balstāmies vairāk uz zinātniskā pieraksta bāzes, kas mantota no bijušās Padomju Savienības. Pasaulē šobrīd notiek tāds process kā unificēta zinātniskā pieraksta salīdzināšana un harmonizācija, lai katra valsts necīnītos viena ar šīm problēmām. Īpaši tas attiecas uz mazajām valstīm ar mazu «Braila segmentu», pie kurām pieder arī Latvija.

«No manis tiek gaidīts, lai es pateiktu, kā ir pareizi, kā būtu vislabāk. Tomēr arī man pašai rodas ļoti daudz jautājumu,» stāstījumu turpina Terēza, «kad uzzināju, ka notiks šāds pasaules līmeņa kongress Vācijā, man bija tāda sajūta, ka kādam no Latvijas ir jābrauc, jādzird, ko runā par Braila raksta attīstību, par tās tendencēm, kādas citām valstīm ir problēmas.

Kad pagājušā gada decembrī apmeklēju speciālās izglītības centru Stokholmā (Zviedrijā), kur gatavo mācību materiālus Brailā vispārizglītojošās skolās integrētajiem neredzīgajiem bērniem, lai iepazītos ar viņu pieredzi sakarā ar matemātikas mācību vielas sagatavošanu, tad viens no viņu novēlējumiem bija, lai mēs no Latvijas noteikti brauktu uz šo Leipcigas kongresu. Zviedru kolēģi sacīja, ka mums kā mazai valstij jāpiedalās, mēs nedrīkstam palikt malā, ja gribam kaut maziem solīšiem virzīties uz priekšu. Mums jāiesaistās starptautiskajā apritē, jāstāsta par sevi, jāuzkrāj pieredzi un jācenšas iegūt sabiedrotos.»

Terēza atzīst, ka lēmums būt ne tikai kongresa delegātei — klausītājai, bet pretendēt arī uz referentes statusu, nebija viegli pieņemams. Maijā tika izsludināta pieteikšanās, bija jāsūta savas idejas, par ko pastāstīt kongresā; tās tika ļoti stingri vērtētas, un iespēja tikt uzaicinātai uzstāties bija pavisam niecīga.

Tomēr notika tā, ka Terēzas tēmas pieteikums un tēzes tika pieņemtas — jūlijā tika saņemta arī e-pasta apliecinājuma vēstule. Līdz ar šo apliecinājumu sākās nopietns darbs pie kongresa prezentācijas un zinātniskā raksta sagatavošanas, jo abi šie darbi bija jānodod vēl pirms ierašanās uz pašu kongresu septembra beigās.

Turpinājums nākamajā numurā.