Nodaļa — Līdzcilvēki

Tā ir laime — tas noteikti!
Aleksejs Volkovs

2005. g. zaudēju redzi paša muļķības dēļ, kuras rezultātā vienai acij redzes zudums bija 88%. Trīs gadus vēlāk 2008. g. 9. aprīlī traumēju otru aci. Patreiz redzes atlikums man ir 15%, arī tas nav slikti, jo nedaudz tomēr varu redzēt. Domāju, ka nav vērts stāstīt, kā guvu traumas, bet labāk pastāstīšu kā mainījās mana dzīve.

Uzreiz pēc otrā negadījuma mana draudzene Rolanda paņēma darba atvaļinājumu, lai varētu būt visu laiku kopā ar mani. Viņa ļoti man palīdzēja gan materiāli, gan garīgi, mierināja, izsakot labus vārdus. Rolanda man nesa daudz saldumus, jo šajā laikā varēju dienā apēst kilogramu halvas. Manī valdīja šoks, panika un briesmīgs noskaņojums. Es cietu.

Pēc slimnīcas visu laiku pavadīju mājās, pie kā bija briesmīgi grūti pierast. Agrāk mani mēdza saukt par darbaholiķi, bet tagad — parsvarā bezdarbībā un bezspēcībā. Pamazām sāku saimniekot dzīvoklī un klausījos relaksējošu mūziku. Pēc kāda laika Rolanda piedāvāja izmācīties par masieri un uzsākt savu darba praksi. Nevarēju iedomāties, es — masieris! Tomēr es piekritu, jo vajag taču dzīvē ar kaut ko nodarboties.

Samierinājos ar šo domu un 2009. g. februārī uzsāku mācības relaksējošās masāžas kursos. Viss! Tagad es varēju sākt pelnīt naudu ar šo amatu. Mēs noīrējām dzīvokli Rīgas centrā, iekārtojām vienu istabu masāžas kabinetam: aprīkojums, mūzika, masāžas galds, viss nepieciešamais atbilstošam noskaņojumam.

Piekrītiet — neslikti sākumam! Vēl piedevām izgatavojām reklāmas bukletus un vizītkartes ar manu attēlu lotosa pozā. Nu, lūk, tagad mans bizness sāks zelt un plaukt — nolēmām mēs un sākām gaidīt potenciālo klientu rindas. Bet nekā — pusgada laikā atnāca tikai divi klienti, neskaitot Rolandu. Nolēmām vairs ar šo biznesu nenodarboties.

Pagāja kāds laiks, un nejauši no cilvēkiem uzzinājām, ka Latvijā esot neredzīgo rehabilitācijas centrs. Nekas cits neatlika, kā piekrist apmācībām šajā centrā. Tajā laikā biju parliecināts, ka vienīgais, ar ko būtu varējis nodarboties, ir masāža. Un kā jūs jau droši vien sapratāt, šis bizness ir piedzīvojis satriecošu neveiksmi. Kas tam bija par iemeslu, īsti nezinu — varbūt zināšanu trūkums, bet varbūt kaut kas cits. Tomēr nē — palika vēl viena iespēja — sēdēt četrās sienās televizora un radio sabiedrībā, bet šāda perspektīva mani ne visai apmierināja.

Beidzot bija pienācis tas brīdis, kad es Rolandas pavadībā 2009. g. 3. augustā ierados Rehabilitācijas centra viesnīcā, kur mani jau gaidīja. Jutos kā mazs bērns, atkarīgs no citiem, bezpalīdzīgs, kuru atveda uz bērnudārzu audzināšanā. Atšķirība ir tikai tā, ka esmu pieaudzis cilvēks, un tas nomāca vēl vairāk. Kad biju iekārtojies viesnīcā, Rolanda devās mājās, bet es paliku viens, bez redzes, svešā vietā un nepazīstamu cilvēku sabiedrībā.

No šīs dienas sākās manas personības rehabilitācija. Kāda sieviete palīdzēja iepazīties ar viesnīcas dzīvokli, lai es patstāvīgi spētu orientēties telpā. Dzīves apstākļi šeit bija pietiekami labi, vienīgi pastāvīgi bija jūtama kāda nepatīkama smaka, pie kuras ar laiku vajadzēja pierast. Manī mutuļoja emociju vētra un es sev nemitīgi atgādināju, ka šeit ierados nevis atpūsties, bet uzzināt un iemācīties ko jaunu un noderīgu. Mēģināju sev iestāstīt, ka tomēr šeit ir tā vieta, kur notiks kāds brīnums, kas palīdzēs pārvarēt radušos situāciju, kurā nokļuvu dēļ paša muļķības. Tajā pašā laikā iekšēji biju gatavs tam, ka manā dzīvē nekas nemainīsies un pēc rehabilitācijas kursa tāpat visu laiku pavadīšu pie televizora.

Pirmajā dienā man parādija Rehabilitācijas centru un ceļu no viesnīcas uz turieni. Pārrunās mani iztaujāja par hobijiem, interesēm un ko vēlos iemācīties. Ja sarunu nebūtu vadījušas pieklājīgas un labsirdīgas sievietes, tad būtu juties kā nopratināšanā.

Pirmajā nedēļā nodarbības nebija sarežģītas, mani iepazīstināja ar neredzīgu cilvēku tehniskajiem palīglīdzekļiem, braucām pie jūras apgūt orientēšanos, kontaktējos ar grupas biedriem, tādā veidā sāku iejusties vidē. Droši varu apgalvot, ka sarunas ar citiem nelaimes biedriem palīdzēja iegūt mieru sirdī. Sapratu, ka neesmu vienīgais tāds cilvēks, ka ir arī citi ar līdzīgām problēmām. Līdzās bija profesionāļu komanda, kura zināja dot padomus un ieteikumus.

Ceru, ka jūs, lasītāji, man piedosiet nelielu lirisku atkāpi, bet vēlos teikt milzīgu paldies Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra darbiniekiem par viņu lielo ieguldījumu neredzīgo un vājredzīgo cilvēku apmācībā. Pateicoties šiem cilvēkiem, varam veiksmīgi pārvarēt psiholoģiskā rakstura problēmas, kas saistītas ar redzes zaudēšanu, un apgūt nepieciešamās dzīves iemaņas.

Mana rehabilitētāja bija Natālija Kāgane — profesionāle ar «lielo burtu», labs un sirsnīgs cilvēks. Viņa palīdzēja man apgūt zināšanas, kuras nepieciešamas neredzīgam cilvēkam, un deva vērtīgus ieteikumus. Pateicoties Natālijas padomiem, es drīzumā beigšu augstskolu un atjaunošu darba statusu. Tas ir tagad, bet tad es baidījos, šaubījos, klusēju, daudz klausījos un centos uztvert katru vārdu. Es daudz mācījos. Mācījos patstāvīgi orientēties un pārvietoties telpā un ārpus tās. Spriediet paši, vai tas ir brīnums vai nē, bet trešajā apmācības mēnesī sāku braukt mājās bez pavadoņa palīdzības un ar lielu interesi apguvu jaunus maršrutus.

Lielu patiku man sagādāja virtuves nodarbības. Pirms iestāšanās Rehabilitācijas centrā gribēju sagādāt pārsteigumu Rolandai un pagatavot kapostu tīteņus. Ņemot vērā manu pavāra meistarību un redzes atlikumu, ēdienu gatavoju četras stundas, un rezultātā biju ļoti noguris un izmocīts. Šodien varu bez īpašām grūtībām sameklēt kādu eksotisku recepti un pagatavot garšīgas pusdienas. Vai tas nav brīnums?

Manas mīļākās nodarbības bija datora apguve un klūgu pīšana. Datoru biju iegādājies jau sen, pats nezinot ar kādu mērķi, jo pārsvarā to lietoju tikai datorspēlēm. Kad zaudēju redzi, dators no spēļu mantiņas pārvērtās par mēbeli. Ko es ar to tagad varēju iesākt? Tikai sataustīt ieslegšanas pogu un viss. Tā es domāju toreiz. Bet šodien es pats ar datora palīdzību nelielu savu dzīves stāstu nododu jums.

Pēc rehabilitācijas kursa datoru izmantoju mācībām, darbam un nepieciešamās informācijas meklēšanai, lasu grāmatas par zinātni, pat nedaudz nodarbojos ar mājas lapu izveidi. Piemēram, nesen nolēmu mācīties spēlēt ģitāru, internetā atradu apmācības audio kursus neredzīgiem cilvēkiem. Lai gan līdz šim nebiju mācījies spēlēt ģitāru, jau pēc diviem mēnešiem varēju spēlēt pavadījumu un dziedāt.

Kludziņu pīšanas nodarbībās iemācījos izgatavot dažādus skaistus priekšmetus, piemēram, grozus, puķupodus un pat platmali. Turklāt nodarbībās sapratu, ka spēju uzpīt ne tikai standarta lietas, bet radīt ko jaunu, nebijušu. Es tā aizrāvos ar šo nodarbošanos, ka laukos pats sāku audzēt klūgas. To visu man iemācīja klūdziņu pīšanas meistars. Padziļināti apgūt šo amatu varēju, pateicoties Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts finansētam projektam «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā», kuru realizē Labklājības ministrija un Latvijas Neredzīgo biedrība.

Cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir iespēja bez maksas pilnveidot esošās prasmes un iemācīties kaut ko jaunu. Šobrīd visā Latvijas teritorijā darbojas 13 centri, kuros piedāvā dažādas apmācības, piem., tādas kā klūdziņu pīšana, ēst gatavošana, floristika, angļu valoda un vēl daudzas citas, visas nav iespējams uzskaitīt.

Lai arī tas varētu dīvaini skanēt, bet šobrīd es kā personība attīstos vairāk nekā iepriekš. Lūk, ko spēj panākt sociālā rehabilitācija, ja mēs attiecamies pret to ar visu nopietnību.

Kad apmācības process Rehabilitācijas centrā gāja uz beigām, es sāku gūt gandarījumu no mācībām, jo redzēju reālus rezultātus. Es pat pieķēru sevi pie domas, ka vēlos iegūt augstāko izglītību psiholoģijā. Tomēr redzes invaliditāte un ne visai sekmīgā vidējā izglītība lika man atmest šo izaicinājumu. Drīzumā man radās cita iespēja mācīties, kuru nebiju gaidījis. Kādu dienu mana rehabilitētāja Natālija izstāstīja, ka Eiropas projekta ietvaros ir iespēja iegūt sociālā rehabilitētāja pirmā līmeņa augstāko izglītību. Sākumā biju apjucis un nezināju ko atbildēt, bet pēc neilgām pārrunām ar Natāliju, labi motivēts, izlēmu uzdrošināties turpināt sociālās integrācijas ceļu.

Sociālā darba un sociālās pedagoģijas skola «Attīstība» komplektēja grupu no 10 neredzīgiem, un vājredzīgiem cilvēkiem un man palaimējās iekļūt šajā grupā. Tā sākās mana kāpšana augstajā zinību kalnā, lai gan sākumā nebija viegli. Pagātnes pieredze mani bremzēja, un man pastāvīgi uzmācās doma, ka esmu neveiksminieks. Es stingri izlēmu nepadoties emocijām, bet mācīties. Mana domāšana un pasaules uztvere ir mainījusies, tātad man vajag rīkoties. Šobrīd mans dzīves pamatprincips ir — iepazīt, aptvert un izprast visu jauno, ar ko ikdienā nodarbojos. Man patīk un padodas mācības.

Tomēr izglītības ieguve negarantē mums darbu, tādēļ sāku aizdomāties kā rīkoties, kurp doties darba meklējumos. Diploms drīz būs kabatā, bet ko tālāk? Par ekonomisko situāciju Latvijā un par darbā iekārtošanās iespējām cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nevēlos pat runāt. Daudz jautājumu, bet atbildes nav nevienas. 2011 gada augustā liktenis man uzsmaidīja vēlreiz, un nokļuvu jauniešu nometnē «Tilts uz veiksmi», kura tika organizēta Eiropas projekta ietvaros. Nometnes mērķis bija nepieciešamo zināšanu, spēju, kvalifikācijas un konkurētspējas paaugstināšana darba tirgū. Taisni šīs lietas man šobrīd bija nepieciešamas. Šāda veida nometnē piedalījos pirmo reizi. Manuprāt, nometne bija organizēta augstā līmenī. Nometnes dalībnieki un organizatori viens otram palīdzēja un atbalstīja.

Nometnes programma bija tik interesanta un dinamiska, ka nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Pasniedzējiem un organizatoriem izdevās aizpildīt visu laiku, ieinteresēt un dot nepieciešamās zināšanas nometnes dalībniekiem. Ar nometnes norisi jus varējāt iepazīties vienā no iepriekšējiem žurnāla «Rosme» numuriem.

Pēc nometnes manā dzīvē parādījās miers un pārliecība, ka drīzumā man būs darbs. Viens no nometnes pasniedzējiem mūs iemācīja izvirzīt savā dzīvē nelielus, bet reālus mērķus, lai rezultātā varētu sasniegt vienu lielu mērķi. Es tā arī izdarīju. Es uzdrošinājos, pārvarēju savas bailes un devos uz Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centru. Piedāvāju strādāt kā brīvprātīgais, tas ir, nesaņemot atlīdzību par darbu. Centra vadība piekrita, un, sākot ar septembri, strādāju par brīvprātīgo sociālā rehabilitētāja asistentu. Bet novembra mēnesī tiek kārtoti nepieciešamie dokumenti ar Nodarbinātības valsts aģentūru, lai es varētu strādāt subsidētā darba vietā, tas nozīmē, ka strādāšu par sociālo rehabilitētāju un saņemšu algu.

Līdz ar zaudētu redzi mana dzīve sagriezās otrādi, ja pirms tam mana dzīve bija ar kājām gaisā, tad šobrīd varu ar pārliecību apgalvot, ka kļūstu parliecinātāks, harmoniskāks ar sevi un apkārtējo vidi. Šodien redze man nav uzlabojusies, bet es vairs nesēžu mājās četrās sienās televizora un radio sabiedrībā. Kāds varētu teikt, ka tas nav nekāds brīnums. Es nemaz nestrīdēšos, varbūt arī nav, bet, ka tā ir laime — tas noteikti!