Nodaļa — Dzeja

Mēness mežam un ezeram apmeta zeltainu loku,
Es gribu kādam savu sirdi izkratīt,
Kad ezers vakaram atvadām pasniedz miglas roku,
Es eju savu vakara eņģeli sagaidīt.
Viņš nolaidās lēni ar visu dienvidu vēju svītu,
Vējš un putni aptur savu čalošo elpu.
Es sava eņģeļa priekšā ceļos, tad krītu,
Un ar laimi man aizpildās visa pasaules telpa.
Viņš stāstīja man par mirdzošiem zvaigžņu zvaniem,
Un milzīgu mieru tad mana dvēsele jūt,
Tik pārmetums izskan par zeltainiem sapņiem maniem,
Vai tik sapņaini mierīgs par visu cilvēks vispār drīkstētu būt?

Gunars Gūža