Fabula par tārpu pedagoģiju

Lai tas zināms jums būtu,
Ka pie kūtīm, kur mēslu kaudzes,
Izaug jaunu un talantīgu,
Resnu un sārtu tārpiņu audzes.

Es jums negribu stāstīt par tārpiem,
Bet gan par jautājumiem,
Ko bērni saviem vecākiem uzdod
Un ne vienmēr, kā mums liekas, tik dumjiem.

Un tā, lūk, tārpu tēvs
Lien caur mēsliem svaigiem,
Un viņam cieši pakaļ dēls
Ar apaļiem un sārtiem vaigiem.

Tēvs, pastāsti kaut ko par dzīvi!
No jautājumiem tēvam netikt vaļā,
Vai redīsi ir ļoti sīvi,
Vai labāk dzīvot kokā zaļā?

No kaimiņtārpu puikām
Sen dzirdējis es esmu,
Ka ābolam, ja cauri graužas,
Nemaz vairs nejūt mēslu dvesmu.

Un vēl man kaimiņpuika teica,
Ka viņa tēvs, kad jauns reiz bijis,
Viņš bumbierkokā iekšā esot ticis
Un bumbierus tad pilniem vaigiem rijis.

Nu saki, tēvs, kaut vienu vārdu,
Kāpēc tu visu laiku klusē?
Vai pasaulē daudz augļu gardu
Nav kaut kur citur kādā debess pusē?

Bij’ spiesta tomēr vērties tēvam mute vaļā:
Ir, dēliņ, jauka dzīve ābolā un redīsā,
Un brīnišķīgi rāpties augšā kokā zaļā,
Bet dzīvot bumbierē ir tā kā paradīzē!

Ak, tēvs, vai tas ir prāta darbs,
Tik ilgi šajā kaudzē elpot mēslu smaku?
Vaj’g ātrāk pazust prom, to saprot tāpat tārps,
Un būsim mēs tad visi cieši laimei blakus.

Kāpēc tad sēžam te, šai mēslu kaudzē,
No kurienes vaj’g steigšus ārā rauties
Un atrast dārzu tādu mums,
Kur debess priekiem varam visi ļauties?

Ak, dēliņ, nedrīkst aizmirst senu likumu,
Kas vecāks daudz par kādu gadu simteni,
Ka pastāv dzelžains jēdziens tāds,
Ko, dēliņ, sauc par tavu Dzimteni!

Gunars Gūža