Ir nakts

Ir nakts, un nenāk miegs...

Nāk atmiņas ar klusiem soļiem.
Tas bija sen.
Kā pavasara sveiciens, kā maiga vēja glāsts
Bij’ mūsu jūtas atklātas un maigas.
Tu biji burvis, karaliene — es,
Mēs bijām abi mīlestības pilni,
Un laime nesa mūs
Kā jūras apburošie viļņi.
Tur bija skatieni un glāsti,
Uzticības, saprašanās nastas.
Tā bija laime, Dieva dotais prieks.
Viss pārējais mums likās nieks.
Tas bija...
To aizmirst nespēšu nekad,
Un allaž gribētu, lai tu man būtu klāt.
Bet likten’s rati ļoti skarbi —
Tu aizgāji, un diena palika par nakti.
Tam visam mierinājums viens —
Tu esi Dievam klāt,
Mans sargeņģelis, mans dzīves prieks!

Inese Boļšakova