Nodaļa — Latvieši ārzemēs

Latviešu meitene Japānā
Ilva Misiņa
www2.la.lv

Una Volkova, vidusskolu beidzot, zinājusi, ka negrib būt ekonomiste vai juriste. Kad paziņojusi par izvēli studēt japāņu valodu, daudzi nogrozījuši galvu.

— Brīdi domāju arī par ķīniešu valodas studijām, bet zemapziņā bija doma, ka japāņu — tā ir pareizākā izvēle. Un nekļūdījos, lai arī cik grūti reizēm bija mācīties. Nu šī valoda mani ir ievedusi pavisam citā pasaulē.

Mācoties jau II. kursā, Una sāka strādāt par japāņu valodas pasniedzēju Latvijas Universitātes Valodu centrā, vēlāk arī par privātskolotāju. Pēc diploma iegūšanas INDEX programmas ietvaros aizbraukusi uz Japānu un nolēmusi, ka tā nedrīkst būt pēdējā reize: — Kad Japānas vēstniecības mājas lapā parādījās informācija par JET programmu, iesniedzu nepieciešamos dokumentus, un nu man ir šis lielais gods — būt pirmajai. Higašikavā esmu tādēļ, ka tā ir Rūjienas sadraudzības pilsēta un Latvijai tika piedāvāts amats pilsētas domē. Manā nodaļā strādā astoņi kolēģi. Darba dienas sākumu un beigas atzīmējam ar kādu mazu ceremoniju, piemēram, kopīgu tējas vai kafi jas dzeršanu un vakaros pateicamies par labi padarītu darbu (otsukaresamadeshita). Pēc tam visi kopā uzkopjam telpas.

Una Higašikavā ir arī angļu valodas skolotāja asistente sākumskolās un bērnudārzā, pilsētas domes darbiniekiem un bērniem vada angļu sarunvalodas nodarbības, bet interesentiem māca latviešu valodu: — Mūsu alfabēts nav viegls. Īpaši problēmas japāņiem rada burti un skaņas ņ, ģ, ķ, č... Taču viņiem pietiek entuziasma, un daudzi jau zina vismaz dažus latviešu vārdus. Protams, visbiežāk dzirdu «sveiki» vai «paldies». Ja, ejot pa ielu, pēkšņi kāds man tos pasaka, jūtos ļoti patīkami.

Higašikavas iedzīvotāji par Latviju kopumā zina daudz. Una savukārt guvusi pieredzi, ka, tikai aizbraucot no Latvijas, var īsti saprast pats sevi un savu piederību: — Kad japāņi man sāk uzdot jautājumus, uz kuriem jāmeklē atbildes, tad arī sev varu noformulēt, kas tad ir Latvija. Parasti saku, ka Latvija pēc formas atgādina apģērba detaļu — tauriņu. Un to apdzīvo tauta, kas pazīstama kā lieli dziedātāji un dejotāji, un ēd daudz kartupeļu. Starp citu, kaut arī Japānā ēdiens ir brīnišķīgs, man šeit pietrūkst kartupeļu, skābā krējuma un «Kāruma» sieriņu.

Tuvināt mājas Unai palīdz saziņa internetā un Skype programma — redzēt un dzirdēt visus mīļos. Patīkami ir rakstīt un saņemt vēstules. Tajās Una pastāsta arī par Higašikavu: «Pilsēta atrodas Daisecudzana kalnu masīva ielokā, gar tās robežu tek strauja upe, un visapkārt plešas rīsu un kukurūzas lauki. Netālu atrodas Hokaido salas augstākā virsotne — vulkānisks kalns ar karstajiem avotiem. Gaiss vienmēr ir svaigs un smaržīgs, un ūdens garšīgs. Hokaido sala ir krietni mazapdzīvotāka nekā citas vietas Japānā, tāpēc te līdzīgi kā Latvijā ir plaši dārzi, siltumnīcas, puķu dobes, daudz dzīvās radības.»

Bija plānots, ka JET programmā Unas līgums noslēgsies vasarā, taču nupat viņai piedāvāts to pagarināt vēl uz gadu. Neraugoties uz traģiskajiem notikumiem Japānā, Una nolēmusi tur palikt.

JET programma uzsākta 1987. g., un 2009. g. tajā piedalījās 4436 cilvēki no 36 pasaules valstīm. JET programmas kategorijas ir starptautisko attiecību koordinators, svešvalodas skolotāja palīgs un starptautiskās sporta apmaiņas padomnieks.