Nodaļa — Ceļojums

Mjanmas peldošie dārzi
Māris Bērziņš
www.la.lv

Mūsu ceļojums daļēji tika pakārtots budistu Jaunā gada svinībām Mjanmā — Āzijas valstī, kura no apkārtējās pasaules paslēpusies starp kalnu grēdām. Mjanma, precīzāk, Mjanmas Savienība, kuru senie ieceļotāji sauca par Zelta zemi, agrāk bija pazīstama kā Birma.

Šeit budisti Jauno gadu parasti svin no 13. līdz 15. aprīlim, kas laika ziņā ir viens no karstākajiem un mitrākajiem periodiem šajā valstī, kad temperatūra nereti sasniedz pat 40 grādu atzīmi.

Pašlaik Mjanma ir neatkarīga valsts, kuru pārvalda militārā hunta — tā visu laiku valsti pakļāvusi izolācijai no apkārtējās pasaules. Varbūt savā ziņā Mjanmu var salīdzināt ar sabrukušo Padomju Savienību — pašlaik šī valsts apvieno savas «padomju republikas» — provinces un ir sava veida miniatūrs PSRS modelis. Tā ietver septiņas «republikas» — Monu, Karenu, Kaijanu, Šanu, Kačinu, Činu un Arakanu pavalsti. Tā saucamā padomju tautu draudzība šeit pastāv tikai teorētiski. Faktiski neviena pavalsts neatzīst centrālo valdību, un daudzas no tām īsteno pilsoņu karu jau kopš 1948. gada, kad Birma kļuva neatkarīga no britiem. Bet pašlaik starp visām pavalstīm pasludināts pamiers. Kaut gan valdības karaspēks kontrolē visus galvenos ceļus, pavalstu galvaspilsētām un lielākajām pilsētām ir pašām savas armijas, bieži vien labāk apbruņotas nekā valdības spēki.

Jāpiebilst, ka Rietumu masu mediju ietekmē par Mjanmu radīts samērā nelabvēlīgs iespaids, dažu valstu drošībnieki to pat atzīst par ceļošanai nevēlamu.

Taču, pavadot mēnesi šajā valstī, pārliecinājos, ka aina ir pavisam pretēja, kā arī nevienu dienu nejutos nedroši vai kā citādi apdraudēts.

Viedie birmieši
Birmas vārds man šķiet ierastāks un simpātiskāks, jo nesatur piedēkli «Savienība», tāpēc turēšos pie tā. Birmas iedzīvotāji pēc dabas parasti ir mierīgi, pieklājīgi un viesmīlīgi ļaudis un pret viesiem izturas ar lielu cieņu. Ceļotāji Birmā bieži izsaka savu apbrīnu par veco cilvēku gludo sejas ādu. Kā atzīst sievietes, šajā ziņā liela nozīme ir iecienītajam sejas kosmētiskajam līdzeklim gaiši zeltainā krāsā — thanakai, kuru iegūst no thanakas koka. Parasti šā koka zarus sazāģē mazos gabaliņos, tā, lai tos varētu saturēt rokā, vai sasmalcina. Tad, beržot to pret cietu plakanu akmeni, pievieno nedaudz ūdens un pagatavo vienmērīgu masu, kuru pēc tam uzklāj uz sejas. Bieži ar thanaku uz sejas tiek veidoti dažādi ornamenti un musturi. To plaši izmanto arī maziem bērniem, pārsvarā visi mazie bērni, kurus redzēju, bija ar šādi izdaiļotām sejām. Thanakai ne tikai piemīt ādu savelkošs efekts, bet tā arī pasargā ādu no kveldējošās tropu saules.

Birmā gan vīrieši, gan sievietes valkā tradicionālo apģērbu londži. To var viegli izgatavot no apmēram divus metrus gara auduma, sašujot kopā abus galus. Sieviete to uzvelk un aptin ap vidukli kā svārkus un atlikušo galu nostiprina pie jostasvietas. Turpretī vīrieši audumu apliek ap vidukli un tā galus priekšā brīvi sasien. Vienkāršais un brīvi krītošais londži ir ļoti piemērots tropu klimatam.

Birmā 85% iedzīvotāju ir budisti, bet pārējie sevi lielākoties uzskata par musulmaņiem vai kristiešiem. Tāpat kā lielākajā daļā Dienvidaustrumāzijas, arī Birmā reliģijai ir ļoti liela nozīme cilvēku dzīvē. Taču daudziem Birmas viesiem dažas reliģiskās tradīcijas varētu būt svešas. Piem., budistu mūki ir devuši zvērestu nepieskarties sievietei, tāpēc sievietes, izrādot cieņu, cenšas tiem nepieiet pārāk tuvu. Arī dažos tempļos sievietēm nav atļauts ieiet, kā arī aizliegts pietuvoties un pieskarties dažādiem reliģiskiem atribūtiem.

Īpaša ir arī Birmas sieviešu izkoptā un staltā gaita. Gandrīz visi smagumi tiek pārnēsāti uz galvas. Domājat, ka pajauna sieviete, kura uzcēlusi smagu nastu uz galvas, ies kā salīkusi večiņa, bet tā nebūt nav. Gaita paliek izturēta kā modelēm.

Novēroju, kā kāda sieviete graciozi uzcēla sev uz galvas diezgan lielu ūdens spaini (ap 25 l) kā tādu nelielu pūciņu un izsmalcinātā gaitā mierīgi devās tālāk.

Vēl viena lieta, ko uzreiz pamanīju, ka 90% valsts iedzīvotāju staigā pludmales čībās jeb, kā krievi tautas valodā tās sauc, «šļopancos» — zole un pāris siksniņas, starp kurām iemauc kājas īkšķi un blakus esošo pirkstu. Āzijas siltā klimata dēļ tie ir ļoti iecienīti apavi, bet nevienā citā Āzijas valstī neredzēju tik daudz valkājam tieši šīs čības. Savā ziņā ļoti ērti, jo Birmā ir daudz klosteru un pagodu, kur drīkst ieiet tikai ar basām kājām. Tikai mazliet papurini kāju, un čība pati nokrīt — ej tik iekšā svētnīcā. Kā novēroju, arī bagātākie un situētākie birmieši staigā šādos apavos, atšķirība ir tikai apavu kvalitātē, kā arī dažādos rotājumos. Brīvajā laikā birmieši apmeklē daudzās pagodas, stūpas un citas budistu svētnīcas. Pagodās un to teritorijā noteikti jāstaigā basām kājām, tāpēc pagodas pastāvīgi un rūpīgi tiek uzkoptas. Līdzās budismam birmieši tic arī dabas gariem — natiem. Laiku pa laikam karaļi un valdība bija centušies aizliegt un ierobežot natu kultu, taču bez panākumiem. Natiem esot pat savs karalis Tadžjamins, kurš esot saņēmis svētību personīgi no paša Budas.

Ar natu kultu saistītie šamaņu rituāli Birmā ir parasta parādība. Par godu natiem tiek rīkoti arī svētki, kuros nereti notiek iedzeršana un narkotiku lietošana. Atrašanās šādā apreibinātā stāvoklī tiek piedēvēta natu iedarbībai un uzskatīta par tuvošanos natu pasaulei.

Nākamajai pārdzimšanai
Birmā vairākos gadsimtos tikušas uzceltas neskaitāmas pagodas un stūpas. Tā kā no budisma viedokļa jaunas pagodas celtniecība nodrošina labākas nākamās pārdzimšanas vai reinkarnācijas iespējas nekā veco un laikazoba sagrauzto atjaunošana, tad priekšroku dod jaunu celtniecībai. Uzskata, ka gadsimtu gaitā Paganā uzcelti aptuveni divi miljoni pagodu, taču pašlaik labā stāvoklī ir vien pāris tūkstoši.

Arī šīs pasaules dzīvi neuzskatīja par tik svarīgu, pat karaļa pils Paganā uzcelta no koka, un lielākā iedzīvotāju daļa mitinājās visai primitīvos mājokļos. Jaunu pagodu celtniecība skaitījās svētīgs darbs, un to celtniecībai un uzturēšanai (arī šodien) tika tērēti milzīgi līdzekļi. Bija pieņemts izrotāt pagodas un statujas ar zeltu, aplipinot tās ar plānām zelta plāksnītēm. Pat pavisam nabadzīgas ģimenes vienmēr atrada līdzekļus šo zelta plāksnīšu pirkšanai un ziedošanai pagodām. Budistu klosteru skaits Birmā ir nenosakāms.

Daudzi aiziet kalpot klosteros uz samērā neilgu laiku, dažreiz pat uz nedēļu, klosteros tiek pavadīti atvaļinājumi — direktori, priekšnieki atpūšas, lai atbrīvotos no stresa. Tikai neliela daļa mūku paliek klosteros uz visu mūžu.

Arī atšķirība starp šiem mūkiem ir acīm redzama. Mūki Birmā skaitās godājami.

Pēc klosteru kārtības likumiem mūkiem nedrīkst piederēt kāds īpašums, izņemot apģērbu un personiskās higiēnas priekšmetus, lietus vai saulessargu un ziedojumu vākšanas bļodu. Tāpat mūkiem nav atļauts pieskarties naudai. Ziedojumi klosteriem tiek vākti speciālās ziedojumu kastītēs, un nekad tos nenodod mūkiem tieši. Sievietēm aizliegts pieskarties mūkiem, kā arī sarunāties ar viņiem un nodibināt ar viņiem cita veida kontaktus.

Katru rītu apmēram piecos visi mūki ar savām bļodām iziet ielās, lai savāktu pārtikas ziedojumus savam uzturam. Uzskata, ka tikai šādā veidā mūki drīkst iegūt pārtiku.

Parasti mūkiem pārtika nav jālūdz un jādiedelē kā ubagiem, viņus apgādā tiem it kā «piestiprinātas» ģimenes, kuras viņus paēdina ar brokastīm, piepilda mūku ziedojumu bļodas ar rīsiem un citiem produktiem. Neēduši mūki nav, parasti klosteros uzkrājas pietiekami daudz augstvērtīgas pārtikas.

Ēst mūkiem atļauts tikai līdz pusdienlaikam, visu dienas otro pusi drīkst dzert tikai ūdeni un sulas. Arī gulēšanai pastāv ierobežojumi, miegs ir īss — apmēram četras stundas diennaktī, taču dzīvesveids klosteros atļauj pavisam mierīgi sadzīvot ar šādu dienas ritmu. Birmā ir arī sieviešu klosteri. Sievietes šajos klosteros dzīvo pēc citas kārtības. Viņas bieži vien pārceļas dzīvot klosterī uz visu mūžu. Sievietēm mūķenēm arī ir noskūtas galvas, un viņas valkā rozā krāsas apģērbu. Mūķenes lūdz ziedojumus uz ielām un par pateicību skaita lūgšanas. Sievietēm ir atļauts ziedojumā pieņemt naudu.

Peldošajos dārzos un ciematos
Viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem ir Inles ezers ar peldošajiem dārziem un ciematiem uz ūdens — viena no savdabīgākajām vietām Birmā un Šanu pavalstī. Inles ezers ir 22 km garš, 11 km plats un atrodas 875 m augstumā virs jūras līmeņa. Ezera apkaimi un salas apdzīvo intu tauta, kas pēc ticības ir budisti. Inti plašāk pazīstami ar savu īpatnējo airēšanas veidu. To dara ar vienu airi — stāvot laivas aizmugurē uz vienas kājas un turot aira galu ar vienu roku, bet ar kājas pēdu atsperoties pret aira apakšējo daļu, tādējādi izdarot iršanas kustību un virzot laivu uz priekšu. Šāda airēšana izskatās ļoti savdabīgi, turklāt prasa labu līdzsvara izjūtu.

Runā, ka šādi, kājās stāvot, labāk var pārredzēt ezeru, izvairīties no dažādiem šķēršļiem un neizjaukt ezerā izveidotos peldošos dārzus. Zvejnieki tā labāk varot ieraudzīt zivis. Zvejošanai tiek izmantoti apmēram 2—3 m augsti murdi, kurus no laivām ar rokām iegremdē un iestumj ezera dūņās. Ezers nav pārāk dziļš, bet tajā ir jūtamas straumes. Izpeldējāmies ezerā gan no krasta, gan arī pašā viducī, lecot no laivas. Ezera vidū ūdens bija skaidrs un apmēram 2—3 m dziļumā varēja labi saskatīt dūņas. Vietējie šīs dūņas izmanto peldošo dārzu veidošanai. Bieži vien laivas tā tiek piekrautas ar dūņām, ka izskatās, teju, teju nogrims. Dārzu veidošanas tehnoloģija ir šāda — tiek izmantotas ezerā biezi augošās ūdens hiacintes, kas veido tādu kā paklāju. To ar bambusa kārtīm nostiprina pie ezera dibena, lai veidotu dobes un tās neaizpeldētu projām. Liekās joslas izgriež, lai veidotu celiņus — joslas, kur izbraukt ar laivu. Par augsni šajās peldošajās dobēs izmanto šā paša ezera auglīgās dūņas. Pārsvarā tiek stādīti tomāti un citi dārzeņi, kā arī puķes. Stādīšanu, ravēšanu, ražas novākšanu un visus pārējos darbus veic, atrodoties laivā. Izskatās tas viss diezgan iespaidīgi. Šāda veida dārziem ir viena ļoti liela priekšrocība — tie taču nav nemaz jālaista!

No rīta ar garu koka laivu devāmies izbraucienā pa ezeru. Tajā atrodas vairākas salas un uz pāļiem būvēti ciemati, kā arī peldošais tirgus. Ēkas pārsvarā būvētas no bambusa un palmu lapām, retāk no dēļiem. Visi iedzīvotāji pārvietojas vienīgi ar laivām. Kā pilsētās zem mājām ir auto garāžas, tā šeit zem mājas vai blakus tai novieto laivas. Pēc kāda laika iebraucam peldošajā tirgū. Visi — gan pircēji, gan pārdevēji — šeit pārvietojas ar laivām. Pircējs ar laivu pieairējas pie pārdevēja un otrādi. Biju krietni vīlies, jo no senā autentiskuma šeit nebija palicis nekas. Viss tagad ir pakārtots tūristiem. Vietējie savā starpā nemaz netirgojas, bet meklē tūristus, kam pārdot suvenīrus — dažādas fi gūriņas, krelles, kokgriezumus un citas šādiem tirgiem raksturīgas lietas. Viens pēc otra pie mūsu laivas cenšas pieairēties tirgotāji, kuri pieķeras pie laivas malām. Sākas suvenīru un visdažādāko mantu neatlaidīga piedāvāšana. Kā esi ticis no viena uzmācīga tirgotāja vaļā, tā jau nākamais iekrampējas laivas malā. Protams, ja ir pieprasījums, tad arī cena tiek prasīta pienācīga. Jācenšas kaulēties, cik var, ja vēlies ko iegādāties. Tirgus ir savdabīgs un apskates vērts, kaut gan jutos tur kā peldošs bankomāts. Šķiet, ka esmu nokavējis un atbraucis uz šejieni gadus desmit par vēlu.

Kaķi, svētki, rīsa lauki
Tālāk devāmies uz vairākiem amatnieku ciematiņiem, kuros ir dažādas darbnīcas. Šeit strādā juvelieri, kalēji, galdnieki, zīda audēji, cigāru tinēji un citu arodu pārstāvji. Apmeklējām saulessargu darināšanas darbnīcu. Viesojāmies pie cigāru tinējām. Viena tinēja dienā spējot satīt pat vairākus simtus cigāru. Birmas cigāri gan atšķiras no slavenajiem Kubas cigāriem — tie ir īsāki un tievāki. Stāsta, ka tinējas esot tā uztrenējušās, ka spējot nekļūdīgi no kopējās cigāru kaudzes paņemt saišķi, kurā būs tieši 50 cigāru. Interesanta bija laivinieku darbnīca, kurā gatavo laivas ar sentēvu metodēm. Baļķus zāģē ar rokām, izmantojot garu gatera zāģi. Zāģētāji bija divi, viens atradās uz zemes, bet otrs pakāpies uz sastatnēm. Apmeklējām arī nelielu klosteri, kura centrā bija kaut kas līdzīgs altārim. Lūdzēji parasti šeit ierodas un nopērk kādu zelta plāksnīti, ar kuru tad cenšas aplīmēt fi gūras altāra centrā. Gadu gaitā plāno zelta plāksnīšu salipināts tik daudz, ka figūras izskatās kā zelta stumbeņi. Tālāk paviesojāmies «lēkājošo kaķu» klosterī, kur mūki sākuši kaķiem mācīt visādus trikus, arī lēkšanu caur riņķiem. Kaķi izskatījās jau mazliet paguruši, un lielākā daļa snauda, tomēr mūki mums nodemonstrēja savu audzēkņu spējas. Daži kaķi caur riņķi izlēca tāpat, bet dažam mūks tā kā mazliet papliķēja pa skaustu, tas negribīgi ieņaudējās, tomēr izlēca caur riņķi. Laikam jau mūku dresētie kaķi arī bija pārgājuši budistu ticībā, jo to ēdiena bļodiņās bija ielikti rīsi.

Apmeklējām budistu stūpu «mežu» — nelielā platībā vairāk nekā 100 stūpu, gan nesen celtas, gan laikazoba krietni skartas. Atpakaļ uz laivu devāmies pa citu ceļu — velvēm klātu eju, kuras malās bija izlikti pārdošanai dažādi suvenīri. Pārdevēji bija tikai daži, bet pārsteidza šīs ejas garums — apmēram 500 m — un gar malām nolikto suvenīru daudzums.

Tikko atgriezušies no brauciena ar laivu pa Inles ezeru, izdzirdējām bungu un tauru skaņas. Devāmies skatīties, kas notiek — uz ielas bija sācies milzīgs gājiens par godu gaidāmam Jaunajam gadam. Gājiena sākumā jautrā noskaņā devās birmiešu vīri ar bungām, taurēm un mums nepazīstamiem grabināmiem bambusa instrumentiem. Tālāk sekoja birmiešu sievas, kuras uz galvām grozos nesa visdažādākos augļus. Tad nāca krāšņās balles kleitās tērpušās birmiešu meitenes — pusaudzes ar ziedu pušķiem, kam piestiprinātas Birmas naudas zīmes — kjati. Ar tādiem pašiem nesamajiem gāja vairāki desmiti mazliet vecāku meiteņu, tērpušās birmiešu nacionālajos tērpos — londži. Gājiens turpinājās — sekoja vairāki desmiti vienādos tērpos ģērbušos meiteņu ar puķu podiem rokās. Gājiena vidū zirgos jāja pavisam jauni zēni krāšņos tērpos, ar izkrāsotām acīm un īpašām izšūdinātām cepurēm galvās. Katru zirgu pavadīja vairāki vīrieši, lai nemierīgos savaldītu. Ik pa brīdim zirgus apstādināja un, raustot aiz pavadas, tika panākts, lai tie paceltos pakaļkājās. Tajā pašā laikā zēni pavērsa rokas uz debesīm. Noslēgumā nāca birmiešu sievas, uz galvām nesot spilveniem līdzīgus audumu saiņus. Gājiena dalībnieku vidū bija daudz dejotāju ar birmiešiem raksturīgajiem saulessargiem. Visa šī milzīgā procesija ilga gandrīz divas stundas un, apstaigājot visu ciematu, nonāca templī, kur tika nolikti ziedojumi.

Nākamajā dienā ar velosipēdiem devāmies izbraucienā pa ezera apkārtni. Bija rīsa stādīšanas laiks, tāpēc varējām novērot šo procesu no A līdz Z. Sākumā tiek audzēti rīsa stādiņi. Šie lauki ir koši zaļi, un tajos rosās birmiešu meitenes, kuras rauj stādiņus un sien tos mazos saišķīšos. Vīri tos liek pītos bambusa grozos un ar nēšiem teciņus skrien uz lauku, kur rīsu stāda. Rīsu stādāmajā laukā līdz puslielam pa ūdeni kailām kājām rosās sievietes, kas no atnestajiem saišķiem stādiņu pa stādiņam iedēsta ar dubļainu ūdeni pārklātajā augsnē. Piepalīdz arī divi vīrieši, kuru uzdevums ir precīzi novilkt virvi, lai veidotos glītas un vienādas stādu rindas.

Kā zināms, rīsam jānodrošina, lai tas visu laiku atrastos ūdenī. Bagātākie saimnieki šim nolūkam izmanto ar dīzeļdegvielu darbināmus sūkņus. Bet, kā novēroju, ne tik turīgie izmanto oriģinālu ierīci — grāvja malā starp diviem stabiem iekārtu sili. Ar kāju šūpojot sili, ūdens tiek pasmelts no grāvja un pārliets nedaudz augstāk rīsa laukā. Visās vietās, kur atrodas ūdens, gozējas ūdens bifeļi. Pa rīsa laukiem un ceļiem pastaigājas palieli zosu un pīļu bari. Zveja norisinās ne vien ezerā, bet arī vietējos grāvjos, kuros met tīklus. Puišeļi līdz kaklam ūdenī pinas pa šiem tīkliem. Nācās arī daudz redzēt vēršu pajūgus, kas ir raksturīga parādība Birmas laukos.