Nodaļa — Personība

Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede

Divpadsmitais turpinājums

Cilvēkam interesē tikai cilvēks
Vasaru un ziemu pēc notikuma ar «Salnas ķēniņu» es kopā ar ģimeni pavadīju Alabamā. Ar sajūsmu atceros šo braucienu. Es biju laimīga. «Salnas ķēniņš» bija aizmirsts.

Kad zemi pārklāja sārti zeltains rudens lapu paklājs, un zaļos muskata vīnogulāja ķekarus, kas apvija lapeni dārza tālākajā stūrī, saule iekrāsoja zeltaini brūnus, es sāku ieskicēt savas dzīves aprakstu.

Es vēl aizvien pārlieku aizdomīgi vērtēju visu, ko rakstīju. Doma par to, ka manis rakstītais pēkšņi var izrādīties «ne gluži mans», mocīja mani. Neviens izņemot manu skolotāju par šīm bailēm nezināja. Mis Salivana mierināja mani un palīdzēja visādos veidos, kādus vien varēja izdomāt. Cerot atjaunot ticību saviem spēkiem, viņa pārliecināja mani, ka vajag uzrakstīt žurnālam «Jaunatnes Pavadonis» īsu manas dzīves aprakstu. Tolaik man bija tikai 12 gadi. Atskatoties uz mokām, ko pārcietu rakstot šo mazo stāstījumu, šodien varu tikai iedomāties, ka vienīgi kaut kāda nojausma par to, ka šis pasākums varētu dot kādu labumu, neļāva man pamest iesākto.

Skolotāja, kura saprata, ja vien es neatlaidīgi turpināšu rakstīt, tad atkal atgūšu pamatu zem kājām, mani atbalstīja. Es rakstīju nedroši, piesardzīgi, taču apņēmīgi. Līdz «Salnas ķēniņa» uzrakstīšanai un visam, kas pēc tam notika, es dzīvoju parasta bērna dzīvi, kurš īpaši nenomoka sevi ar domām. Tagad manas domas bija uz iekšu vērstas, un man pavērās pasaulei neredzamais.

Svarīgākais 1893. gada vasaras notikums bija brauciens uz Vašingtonu uz Klīvlendas prezidenta inaugurāciju, kā arī Niagāras un Vispasaules izstādes apmeklējums. Šajos apstākļos manas nodarbības pastāvīgi tika pārtrauktas un atliktas uz vairākām nedēļām, tāpēc sakarīgi pastāstīt par tām ir gandrīz neiespējami.

Daudziem šķita dīvaini, ka mani satrieca Niagāras skaistums. Viņi vienmēr interesējās: «Ko jums nozīmē šis skaistums? Jūs taču nevarat redzēt nedz viļņus, kas veļas pret krastu, nedz arī dzirdēt to dārdus. Ko tad tas viss jums dod?» Visvienkāršākā un acīmredzamākā atbilde: «Visu.» Es nevaru to apjaust pilnībā vai nodefi nēt to, tāpat kā nevaru pilnībā apjaust un izskaidrot mīlestību, reliģiju, labestību.

Vasarā mēs ar mis Salivanu doktora Aleksandra Grehema Bella pavadībā apmeklējām arī Vispasaules izstādi. Ar patiesu sajūsmu atceros tās dienas, kad tūkstošiem bērnišķīgu fantāziju kļuva par realitāti. Katru dienu es iztēlojos, ka veicu ceļojumu apkārt visai pasaulei. Es redzēju dažādus izgudrojumu brīnumus, amatnieku un rūpniecības nozares darba izcilākos paraugus, visu cilvēka dzīves dažādāko nozaru sasniegumus es varēju ar saviem pirkstu galiem aplūkot. Man patika apmeklēt centrālo izstādes paviljonu. Tas līdzinājās visām «Tūkstoš un vienas nakts» pasakām kopā ņemtām, tik daudz tur bija brīnumainā. Lūk, Indija ar saviem dīvainajiem tirgiem, Šivas statujām un dievu — ziloņu fi gūriņām, bet šeit piramīdu zeme — Kairas maketā, tālāk — Venēcijas lagūnas, pa kurām mēs vizinājāmies gondolā katru vakaru, un strūklakas bija ilumināciju apmirdzētas. Vēl es kāpu uz mazā piestātnē stāvoša vikingu kuģa klāja. Biju bijusi jau uz kara kuģa klāja Bostonā, un tagad man bija interesanti uzzināt, kā iekārtots vikingu kuģis, iztēloties, kā bezbailīgi stājās pretī vētrām, traucās cīņās ar saucienu: «Mēs esam jūras valdnieki!» — un cīnījās gan ar muskuļiem, gan ar prātu, paļaujoties tikai uz sevi, nepaļaujoties tikai uz trulu mašīnu. Tā mēdz būt vienmēr: «Cilvēkam interesē tikai cilvēks.»

Netālu no vikingu kuģa atradās «Santa Marijas» modelis, kuru arī es aplūkoju. Kapteinis parādīja man Kolumba kajīti un viņa sekretēru, uz kura atradās smilšu pulkstenis. Šis nelielais instruments uz mani atstāja vislielāko iespaidu: es iztēlojos, kā nogurušais varonīgais jūrasbraucējs lūkojās uz krītošajiem smilšu graudiņiem tai laikā, kad izmisušie matroži plānoja viņu nogalināt.

Misters Higinbotams, vispasaules izstādes prezidents, laipni atļāva man aptaustīt izstādes eksponātus, un es nesātīgā degsmē, gluži kā tāds Peru dārgumus nolaupījušais Pizarro, sāku aptaustīt visus izstādes brīnumus. Stendā, kurā bija pārstāvēts Labās Cerības Rags, es uzzināju par dimantu ieguvi. Kur vien bija iespējams, es centos aptaustīt mašīnas, lai gūtu iespējami precīzāku priekšstatu par to, kā dārgakmeņus nosver, apdarina un pulē. Es iegremdēju roku mazgājamajā mašīnā un sataustīju tur, kā pajokoja gidi, vienīgo dimantu, kurš jebkad atrasts Savienotajās Valstīs.

Doktors Bells visur pavadīja mūs un savā burvīgajā manierē raksturoja interesantākos izstādes eksponātus. «Elektrības» paviljonā mēs aplūkojām telefonus, fonogrāfus un citus izgudrojumus. Doktors Bells man paskaidroja, kā pa vadiem var pārsūtīt ziņojumus, nerēķinoties ar attālumu un apsteidzot laiku, gluži kā Prometejs, kurš nozadzis uguni no debesīm. Mēs apmeklējām arī Antropoloģijas paviljonu, kur mani ieinteresēja rupji apdarināti akmeņi, vienkārši primitīvo dabas bērnu dzīves pieminekļi, kas brīnumainā kārtā saglabājušies, kad tai pat laikā daudzi karaļu un dižu viedo monumenti sabirzuši putekļos. Vēl tur bija ēģiptiešu mūmijas, taču tām pieskarties es vairījos.