Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Hertu Lūsi un Viktoru Gusevu pieminot

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2012 / Nr. 4 - 2012

Nodaļa — Gaišai piemiņai


Hertu Lūsi un Viktoru Gusevu pieminot

Materiālu publicēšanai sagatavojis Ilgvars Hofmanis


Kad lido atmiņu dzilnas
(Hertas un Viktora piemiņai)

Pārtrūka dziesma, un bajāns jau klusē,
Akordam izgaistot tālē.
Staigātā taka sen aizaugusi,
Tikai atmiņas neizbālē.


Dziesmu jūs iznesāt tālu un tuvu,
Prieku jūs sirdīs mums sējāt.
Klausījās birztala, klausījās druva,
Lieplapām līgojot vējā.


Imanta Ozola dziesmām reiz skanot,
Smeldzīgām, pārpilnām jūtu.
Vai kāds toreiz teica, ka aiziešana
Prom no šīs dzīves būs grūta?


Tagad jūs staigājat debesu ceļos,
Debesu saulainās takās.
Vienīgi rudeņos, migla kad veļas,
Mirkli mēs jūtam jūs blakām.


Aizsteigsies gadi, vēl ugunskuri liesmos,
Ezerā aizmiegot vilnim.
Norims bajāns, vairs neskanēs dziesma,
Lidos vien atmiņu dzilnas.

Imants Smirnovs

2012. gada 27. martā Strazdumuižas klubā notika dziedātājas Hertas Lūses un multiinstrumentālista (daudzu mūzikas instrumentu spēlētāja) Viktora Guseva piemiņai veltīts sarīkojums. Dziedāja kluba sieviešu vokālais ansamblis «Rudens Roze», kurā kādreiz dziedājusi arī Herta Lūse, kā arī kluba vīru vokālais ansamblis «Senozols» un Strazdumuižas pūtēju orķestris, kuros, savukārt, piedalījies Viktors Gusevs. Skanēja abu mākslinieku balss un spēles ieraksti, un atmiņās par viņiem dalījās Strazdumuižas ciemata ļaudis.

No 2010. g. rudens Hertas un Viktora vairs nav mūsu vidū. Aizejot viņsaulē, viņi mums ir atstājuši ļoti daudz skaistu atmiņu. Jo laiks iet, jo biežāk mums jāatceras gan Herta, gan Viktors. Un tieši svētku brīži ir tie, kad visspēcīgāk izjūtam viņu trūkumu — nav dziesmu dziedātājas un atsaucīgā, vienmēr gatavā pakalpot muzikanta.

Dieviņš šūpulī nebija ielicis veselību ne Hertai, ne Viktoram. Viss mūžs abiem aizgāja, cīnoties ar dažādām slimībām. Toties Dievs abus bija apveltījis ar kaut ko citu — muzikalitāti — Hertai skanīgs alts, Viktoram absolūtā dzirde. Mūzika bija tā, kas abus saveda kopā uz mūžu sirsnīgā draudzībā.

Herta Lūse dzimusi 1939. g. 9. martā Smiltenes pusē, mājās ar nosaukumu «Jaunzellītes». Jūlija un Olgas Lūšu ģimenē bijuši trīs bērni — Marģers, Herta un Valīna. Vecāki strādājuši gan par kalpiem, gan pusgraudniekiem.

Kopš bērnības meitene iepazina lauku dzīvi, dzīvo un nedzīvo dabu, kā arī tās svarīgāko sastāvdaļu — lauku darbus. Hertas vārdu māte izvēlējusies, domājot par tolaik tik populāro operdziedātāju Hertu Lūsi. Dziedāt, patiešām, Hertai allaž paticis. Vispirms viņa atdarinājusi savu krievu auklīti Maņu, tās kolorīto, tradicionāli skaļo balsi. Redze bijusi slikta, kas traucējis iejusties citu bērnu pulkā. Tādēļ arī mācības nācies uzsākt deviņu gadu vecumā tagadējā Strazdumuižas internātskolā. Vājās veselības dēļ mācīties gan iznācis tikai līdz sestajai klasei. Pats jaukākais — skolā bijusi iespēja muzicēt. Pēc mācībām Herta atgriezusies «Jaunzellītēs». Sarakstoties ar māsu un draudzenēm, viņa sekojusi visam, kas notiek Strazdumuižā.

Laukos dzīve bijusi pārāk grūta, un jauniete atgriezusies Juglā. Laikā no 1954. g. 30. novembra līdz 1992. g. 30. novembrim Herta strādājusi LNB Rīgas uzņēmumā Suku un otu cehā. Herta, mūzika un dziesma — tie bija nešķirami jēdzieni. 1958. g., nodibinoties ansamblim «Rondo», viņa un Velta Pečūre kļuva par tā pirmajām dziedātājām. Lūse dziedājusi arī korī «Jolanta», Krievu dziesmu korī, sieviešu vokālajā ansamblī, bet mūža nogalē sociālās aprūpes centra «Rīga» filiāles vokālajā ansamblī «Prieks». Lielu vietu dziedātājas dzīvē ieņēmušas tā sauktās aģitbrigādes, t. i., dziedāšana tieši darba vietās.

Daudz enerģijas viņa veltījusi esperanto kolektīvam, dziedot dziesmas šai mākslīgajā valodā. H. Lūse bija pazīstama dziesminieka Imanta Ozola dziesmu popularizētāja. Plašāka sabiedrība Strazdumuižas dziedātāju iepazina, noskatoties Lienes Šmukstes H. Lūsei veltīto «Latviešu stāstu», kur šī aktrise Alvja Hermaņa režijā cenšas attēlot vājredzīgās sievietes jūtas un priekšstatus, viņas atmiņas un domas par redzīgu un neredzīgu cilvēku saskarsmes problēmām.

1964. g. Herta sastop Viktoru Gusevu. Valdzina viņa prasmīgā krievu tautas instrumenta bajāna spēle. Starp abiem mūziķiem izveidojas draudzība mūža garumā. Laikabiedri atceras, ka Herta bijusi draudzīga, dāsna, atsaucīga. Viņa dzīvojusi līdz māsas Valīnas Lūses, vēlāk Šīrmanes priekiem un bēdām. Herta Lūse mirusi 2010. g. 24. septembrī. Viņa apglabāta Biķeru kapos blakus Viktoram Gusevam. Viktors Gusevs dzimis 1939. g. 1. februārī Sibīrijā lidotāja Venjamina Guseva ģimenē.

Zēna māte pēc tautības bijusi igauniete, kuras senči izceļojuši uz Sibīriju zemes meklējumos. Jau agrā bērnībā nākamajam mūziķim nācies saskarties ar prātam neaptveramu un ne ar ko neattaisnojamu nežēlību. Vācu-padomju karam sākoties, ģimene nokļuvusi vācu okupētā teritorijā. Iespējams, nacistu varasiestāžu patoloģiska naida vadīta, kāda ārste bērna acīs ievadījusi indi. Tādēļ redze strauji pasliktinājusies. Saskaņā ar kādu J. Staļina pavēli tā apvidus baltiešiem bijis jāatgriežas okupētajās Baltijas valstīs. Piesardzīgā vecmāmiņa ierosinājusi nedoties vis uz Igauniju, bet gan uz Latviju, un ģimene apmetusies Madonā. Tur mazais Viktors divus gadus apmeklējis vietējo skolu, taču redze kļuvusi pārāk slikta, un vairākus gadus nācies pavadīt mājās.

1953. g. Gusevs ieradies Rīgā un iestājies tagadējās Strazdumuižas internātskolas 3. klasē. 1957. g. viņš devies uz Krievijas pilsētu Saratovu, kur cerējis iestāties īpašā bajānistu skolā, kas bijusi pielāgota audzēkņiem ar redzes zudumu. Diemžēl, šis nodoms nav izdevies, un jaunais censonis iestājies Saratovas vispārējā skolā šādiem pat audzēkņiem. Pie bajānistu skolas skolotāja Nikolaja Kaļiņina viņš ņēmis privātstundas, kursam beidzoties, saņemot pilntiesīgu bajānista diplomu.

Latvijā V. Gusevs atgriezies 1963. g. Laikā no 1963. g. 9. septembra līdz 1992. g. 30. novembrim, tātad 29 gadus, Gusevs strādājis LNB Rīgas uzņēmumā. Kaut arī jau tā vājā redze pasliktinājusies, viņš kopā ar cienījamu vecumu sasniegušajiem vecākiem apsaimniekojis savrupmāju Pāles ielā 1. Vēlāk V. Gusevs apmeties Dzirnavu ielā, kas noteikti nebija vienkārši. Kad 1985. g. septembrī nodeva lietošanā dzīvojamo māju Juglas ielā 12, mūziķis kļuva par tās iemītnieku, palikdams tur līdz pat savai nāvei. Mūzika bija Viktora Guseva lielā mīlestība. Viņš spēlējis gan bajānu un akordeonu, gan trombonu, basģitāru, vijoli un baritonu, kā arī pratis rīkoties ar sintezatoru.

1966. g. V. Gusevs absolvējis Rīgas Tautas konservatoriju. Strazdumuižas klubā viņš spēlējis vijoli, atskaņojis pavadījumu gan sieviešu un vīru ansambļiem, gan latviešu un krievu dziesmu koriem, gan pūtēju orķestrim, bērnu deju grupai, gan populārās mūzikas ansamblim «Rondo». Atkarībā no kluba fi nansiālajām iespējām V. Gusevs strādājis par koncertmeistaru kā brīvprātīgi, tā, saņemot atalgojumu. Viņš vadījis arī savdabīgu dziedātāju grupu, tā saukto aģitbrigādi, kas dziedājusi tieši darbavietā, kā arī nodibinājis pat ansambli savā cehā.

V. Gusevs atskaņojis pavadījumu ansambļiem «Retro» un «Prieks» arī sociālās aprūpes centra «Rīga» Juglas fi liālē. Tik talantīga cilvēka muzikālā darbība nevarēja aprobežoties tikai ar Strazdumuižas šaurajiem ietvariem. Viņš dziedājis arī VEF kultūras pils jauktajā senjoru korī «Vefi etis» un atskaņojis šim korim pavadījumu, un sadarbojies vēl ar citām mūzikas grupām, kas liecina par zināmu integrācijas līmeni sabiedrībā. Viktoram Gusevam piemita perfekta absolūta muzikālā dzirde. Laikabiedri ir vienisprātis, ka mūsu vidū nav bijis otra tik ražīga mūziķa. Viktors Gusevs miris 2010. g. 27. augustā.