Nodaļa — Līdzcilvēki
Skolas jubilejas priekšvakarā
Kristaps Āboliņš
Strazdumuižas internātvidusskolas jubilejas priekšvakarā aprunājos ar tās absolventu Ivaru Liedi.
Pēc daudziem gadiem Ivars ir atgriezies skolā un strādā par angļu valodas skolotāju. Ivars: «Savas pirmsskolas gaitas uzsāku 163. bērnudārzā un vēlāk tiku pārcelts uz modernizēto 158., kur mācījos līdz 1981. g. pavasarim. No rītiem mamma, mani vedot uz dārziņu, rādīja milzīgu trīsstāvu ēku ar ugunīm logos un teica: «Redzi, dēls, kā bērni apgūst zinības. Kad izaugsi, tad tu šeit mācīsies.»»
Ivars turpina: «Ejot pieteikties skolā, iesniegumu kancelejā pieņēma lietvede Helēna Liepiņa. Personas lieta saglabājusies līdz mūsdienām, pateicoties klases audzinātājam Valdim Vīksnem. Kad biju skolotāju apciemot, viņš to man atdeva par piemiņu.
Lietā ir saglabājies mammas rakstītais iesniegums par uzņemšanu RVNBI. Tolaik audzēkņi tika uzņemti izlases veidā. Topošos skolēnus pacienāja ar pusdienām skolas ēdamzālē.
Septembrī sāku iet sagatavošanas klasē pie skolotājas Gundegas Koziolas un nedaudz arī pie Birutas Balčunas.
Manai ģimenei bija grūti pieņemt to, ka sliktās redzes dēļ vajadzēs mācīties Braila rakstā, jo viņi uzskatīja, ka kaut cik redzošam bērnam jāmācās redzīgo rakstā. Šodien esmu pateicīgs liktenim, ka mācījos neredzīgo rakstā, jo punktrakstu zinu perfekti. Skolotājiem, kuri stājas darbā šinī skolā, obligāta prasība ir Braila raksta prasme. Jaunpienācējiem neredzīgo raksta apguve parasti sagādā grūtības.»
Pajautāju skolotājam, kāda tolaik izskatījās viņa pirmā klase.
Ivars: «Mana pirmā klase bija blakus aktu zālei. Telpā ar diviem logiem atradās vecie divvietīgie soli ar maziem, pelēkiem krēsliņiem. Tolaik sākumskola mitinājās otrā stāva gaitenī no 202. līdz 205. kabinetam. Skolotājas Broņislavas Černiševas ķīmijas valstība atradās turpat, kur tagad. Blakus esošajā matemātikas kabinetā strādāja Vladislavs Šantars un Olga Galkina.»
Pajautāju absolventam, kādas iesaukas tolaik iemantoja skolotāji: «Tos, kuri ikdienas uzturā lietoja daudz sīpolu, tā arī sauca. Skolas fiziķim iedeva iesauku Krekšķis. Toreizējo direktoru dēvēja par Banānu. Ķīmijas skolotāja tika saukāta par Kolbu, kas viņai nepatika.»
Daudziem skolas laiks saistās ar dažādām blēņām, tādēļ pajautāju jaunajam angļu valodas skolotājam, kādi tolaik bija viņa nedarbi: «Reiz pastaigas laikā, apskatot neredzīgo ciemata vecās ēkas, noripoju lejā no kalniņa un ievēlos ogļu kaudzē. Kad atnācu no pastaigas, skolotāja Koziola bija dusmīga par to, ka esmu melns kā moris. Atceros reizi, kad mūsu klasi uzņēma oktobrēnos. Stāvējām zāles priekšā, tērpušies svinīgajās zilajās skolas formās un baltos kreklos. Formas bija īpašas, jo sevišķi zēnu bikses. Rāvējslēdzēju nebija, jo šādu kapitālisma greznību nedrīkstēja atļauties. Bikses bija jāpogā ar neskaitāmām mazām podziņām, kas, protams, sagādāja nepatikšanas, apmeklējot labierīcības. Otrā stāva tualetē ieiet nebija iespējams neizturamās smakas dēļ, tāpēc sanāca tā, ka svinīgā akta laikā nedaudz apslapināju aktu zāles parketu, kurš tolaik regulāri tika vaskots un spodrināts.»
Sarunas laikā Ivars dalās atmiņās par saviem klasesbiedriem, audzinātājiem un skolotājiem: «Otrajā klasē mācījos pie divām jaukām pedagoģēm — Valijas Riekstiņas un Zelmas Grīnbergas, kuras mums — mazajiem mācīja gandrīz visus mācību priekšmetus. Tolaik mani atbalstīja Valija Briede, kura pati, būdama neredzīga, pasniedza vēsturi un strādāja par mācību daļas vadītāju pamatskolai.»
Ģeogrāfijas skolotāja savu skolnieku ieredzēja, jo viņš bija muzikāli apdāvināts.
Ivars: «Skaidrītes Sprudzānes dvīņu meitas mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kuru apmeklēja mans brālis Roberts Liede. Vidusskolas pirmajā klasē ģeogrāfiju mācījos pavirši tādēļ, ka tā bija politizēta un apnikusi. Saņemot atestātu, izbrīnīja augstā atzīme šinī mācību priekšmetā. Vēlāk sapratu, ka tā ielikta par maniem un brāļa nopelniem mūzikas jomā.
Literatūru un latviešu valodu pasniedza Austra Štrāle, kurai pateicoties apguvu dzimtās valodas gramatiku, un tādēļ turpmākajā dzīvē problēmas nesagādāja iemācīties svešvalodu. Literatūrā skolotāja ar tēlaino stāstījumu aizrāva tā, ka stundas aizritēja nemanot.»
Piektajā klasē audzinātāja bija darbmācības skolotāja Regīna Pāne, kura savas audzināmās klases zēniem mācīja, kā pareizi izvārīt mannā biezputru.
Ivars stāsta: «Katru gadu ceturtajā ceturksnī darbmācības stundās puišiem bija jāstrādā pie šujmašīnas un jāapgūst ēst gatavošanas prasme. Par pēcpusdienas audzinātājām tolaik strādāja Anastasija Orlova un Sandra Zemvalde.»
Zīmēšanas skolotājas Zinaīdas Luhaēras stundās, mācoties krāsu plūdināšanas tehniku, skolnieks izveidoja akvareli «Rudens koks», kurš tika novērtēts ar tolaik augstāko atzīmi — pieci, un tas šajā priekšmetā viņam bija vienīgais piecinieks.
Skolotājs: «Kad pēc daudziem gadiem jau kā pedagogs atgriezos, tad savu darbiņu atnesu uz skolu, jo uzskatu, ka tam ir jābūt te, kopā ar mani.»
Absolvents atminas savus klasesbiedrus: «Manā klasē gāja daudz skolēnu, no kuriem daļa tika aizsūtīti uz citām klasēm. No pamatskolas gadiem spilgtāk atceros Kasparu Rudzrogu, ar kuru iepazinos ārstējoties Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas acu slimību nodaļā.»
Kaspars pamatskolas gados ar visiem centās uzturēt diplomātiskas attiecības. Reiz, klasesbiedriem sazvērējoties pret Ivaru, Kasparam tika dots uzdevums viņu ievilināt internātā, lai tur izrēķinātos.
Ivars: «Klases sastāvs pastāvīgi mainījās. Daudzi klasesbiedri aizgāja prom, citi kaut kur nozuda. Vidusskolu pabeidza Arvis Hibšmanis un es. Pie mums tolaik par audzinātājiem strādāja skolotājs Valdis Vīksne un Laimdota Žirba.»
Absolvents, daloties savās atmiņās, stāsta: ««80. gadu beigās skolā veica kapitālo remontu. Mēs — tā laika «lielie» mācījāmies vakarskolas telpās Silciema ielā. Ēdienreizēs devāmies uz ēdnīcu, kas atradās aiz 6. tramvaja galapunkta. Reiz, ēdot kāpostu salātus, nez kādēļ man mutē atradās liela skrūve, kuras garšu laikam nekad neaizmirsīšu. Apkārtējie, to redzot, smiedamies teica: «Liede, tev skrūvīte izkrita!»»
Tolaik bija 6 dienu mācību nedēļa, bet Ivars sestdienās gāja mūzikas skolā. Tādēļ klejoja baumas, ka RVNBI viņš neapmeklē reliģisku motīvu vadīts.
Skolotājs: «Mans gadījums tika skatīts pedagoģiskajās sēdēs un, pateicoties tam, pamatskolā biju populārs.»
Pavaicāju absolventam, kurus no skolas kultūras dzīves organizētajiem pasākumiem viņš atceras visspilgtāk: «Atmiņā palikuši 1. septembra svinīgie akti, kuros klātesošos priecēju ar saviem solo dziedājumiem, kam pavadījumu uz skolas lielā flīģeļa spēlēja mans tēvs vai brālis. Patika, ka tolaik pasākumos bija dzīvie pavadījumi un mūzika.
Neizpalika sporta pasākumi, kurus rīkoja jaukie skolotāji Mudīte Zēberga un Arvīds Lutkēvics, kurš bez pievilkšanās, skriešanas un lēkšanas zēniem mācīja virpot, zāģēt un ēvelēt.»
Ainas Tikumas vadītā pionieru organizācija rīkoja ierindas skates. Tās notika katru gadu par godu Padomju armijas un jūras kara flotes dienai.
Absolvents: «Mūsu klase konkurēja ar pionieriem, kuri bija gadu vecāki. Savukārt, dziedot korī, centos stāvēt blakus skolasbiedram Raimondam Rubenim, lai viņš man pačukstētu priekšā padomju dziesmu vārdus, kurus nekad nemācījos.
Ar siltumu sirdī atminos 8. martu, kad svinējām Starptautisko sieviešu dienu. Skolotājas Gundegas Koziolas vadībā no krāsainā aplikāciju papīra veidojām tulpītes, ko dāvināt savām māmiņām.
Laikā, kad mira PSRS vadītāji Leonīds Brežņevs, Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko, vēstures skolotājs un partorgs Vladimirs Makarovs rīkoja garas politlekcijas, kuras audzēkņi klausījās, stāvot kājās.»
Ivars: «Skolas dzīve krasi manījās politisko pārmaiņu laikā, kad direktora amatā tika iecelts Ojārs Lamass un par mācību daļas vadītāju sāka strādāt Anastasija Rudzīte, ar kuru man izveidojās labas attiecības, jo patika vācu valoda. Sākoties Atmodai, toreizējais direktors Andrejs Lūsis uzsvēra to, ka skolā valda demokrātija, bet faktiski tā sākās, stājoties amatā jaunajam direktoram. Pamazām parādījās sarkanbaltsarkanie karodziņi nozīmīšu veidā. Daudzi skolēni kopā ar pedagogiem roku rokā devās stāvēt Baltijas ceļā. Atminos 1990. g. maija dienu, kad fizikas kabinetā sēdējām pie krāsainā televizora un skatījāmies Augstākās padomes sēdi, kurā uzstājās toreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs un bijušais skolas direktors Gunārs Blūms. Barikāžu dienās daļa vecāko klašu audzēkņu un skolotāju atradās Vecrīgā pie ugunskuriem, tādēļ viņi ir apbalvoti ar 1991. g. barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.»
Sarunājoties pajautāju, kas mainījās jaunieša dzīvē vidusskolas laikā:
Absolvents: «Pateicoties jaunajam skolas direktoram, man radās iespēja aizbraukt uz Ameriku un nodibināt praktiskus kontaktus ar ASV kolēģiem.»
Taciņu uz brīvo pasauli Ivars Liede iemina 1993./1994. mācību gadā, kad par to, kā ASV dzīvo cilvēki ar redzes traucējumiem, neviens neko nezināja.
Reiz skolas direktors O. Lamass vidusskolniekam iedeva kaudzi ar papīriem, kuri bija atsūtīti no Amerikas, un tā, starp citu, teica: «Ja jūs abi ar skolotāju Ciaguni tiksiet galā ar šiem dokumentiem, tad tu brauksi mācīties uz ārzemēm.»
Angļu valodu puisis tolaik apguva pie skolotājas Guntas Ciagunes, ar kuru kopā dokumentus aizpildīja un aizsūtīja noteiktajā termiņā. Pēc pieciem mēnešiem tika saņemts telefona zvans no Amerikas, kurš sakrita ar skolnieku delegācijas viesošanos Polijā.
Ivars: «Pirmajā ārzemju ceļojumā skolēnu grupai līdzi devās skolotāja Albīna Vildere. Strazdumuižas internātskolas jauniešu koris ar dziedāšanu uzstājās Varšavas neredzīgo pamatskolā un apmeklēja vidusskolu neredzīgo centrā Laskos. Mums katram tika dota iespēja piepildīt savas vēlēšanās. Manas divas vēlmes piepildījās, jo gribēju nokļūt Varšavas operā un Želazova Vola ciematiņā, kur dzimis komponists Frederiks Šopēns.» Atgriežoties mājās, jaunietis piedalījās starptautiskā konferencē «Rūpju bērna nākotne Baltijas valstīs», kura norisinājās Viļņā 1993. g. jūnijā. Absolvents: «Pārstāvēju Strazdumuižas internātvidusskolu un konferences dalībniekiem tiku stādīts priekšā kā piemērs tam, ka jaunietis ar redzes invaliditāti spēj attīstīties un izaugt par normālu sabiedrības locekli. Jau tad uzstāšanās laikā runāju angļu valodā. Konferencē vārds tika dots toreizējam LR Labklājības ministram Vladimiram Makarovam. Bijām ekskursijā uz Viļņas Neredzīgo vidusskolu, kur jau tolaik bija izveidots iespaidīgs datorcentrs. Kā pavadonis man līdzi brauca tēvs, un mēs mitinājāmies viesnīcā ar nosaukumu «Draugystė.»
Kamēr ceļoju pa Eiropu, pienāca ziņa, ka no ASV brauc cilvēks, kurš vēlas mani satikt un konsultēties ar Strazdumuižas internātvidusskolu jautājumā par to, vai man piešķirt apmaksātu braucienu uz gadu starptautiskajā programmā Overbrukas Neredzīgo skolā Filadelfijā, Pensilvānijas štatā. Pēc ārzemju pārstāves viesošanās Latvijā saņēmu pozitīvu ziņu, ka stipendija mācībām vairāk nekā 27 000 dolāru ir piešķirta un varu doties mācīties uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Pirmo reizi mūžā sēdos lidmašīnā, lai dotos tālajā ceļā. Nonācu ASV neredzīgo skolā, kuru finansēja privātie mecenāti, tajā mācības notika sešās lielās programmās. Šī mācību iestāde pastāv vēl tagad, taču starptautiskā programma, kurā es smēlos zinības, iznīka.
Tur aizbraucot, cerēju papildināt savas valodas prasmes, bet šajā programmā vairāk tika likts uzsvars uz datorprasmēm, nevis valodas apguvi. Pirms manis tur bija mācījušies pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, tādēļ man bija lemts būt pirmajam no Latvijas, kurš ieguva zinības šajā programmā. Tolaik biju neizpratnē, kādēļ jāmācās, kas ir modems un internets, kā jālieto e-pasts, jo varu uzrakstīt vēstuli uz papīra un nosūtīt to, iemetot pastkastītē.
Stundu laikā darbojāmies ar tastatūras taustiņu kombinācijām, strādājot datorprogrammās MS-DOS un WordPerfect. Datorus mācīja arī viena neredzīga skolotāja Toni, kurai bija suns-pavadonis. Ar mācīšanu viņai klājās grūti, jo to, ko redzīgie dara datorā, viņa nevarēja kontrolēt, bet taustiņu komandas, kuras mums vajadzēja iemācīties, viņa zināja perfekti. Iestājoties skolā, savu labo valodas zināšanu dēļ, datormācībā tiku ieskaitīts vidējā grupā, bet priekšmetus angļu valodā apguvu augstākajā līmenī. Bez datoriem vēl mācījos Amerikas vēsturi, ģeogrāfiju, literatūru un gramatiku.»
Šobrīd jaunais skolotājs augstu vērtē tolaik iegūtās zināšanas, jo tās viņam dzīvē ir lieti noderējušas.
Ivars: ««Ikdienā, dzīvojot svešumā, sākumā vajadzēja iemācīties rīkoties ar modernajām tehnoloģijām — automātisko veļasmašīnu, mikroviļņu krāsni un putekļusūcēju, kas pats pārvietojas pa grīdu. Centos staigāt tīri izgludinātās drēbēs, jo tur ir pieņemts tās mainīt katru dienu. Vietējie amerikāņi brīnījās par mani un teica: «Kāpēc tev jāgludina krekls, ja mēs to nedarām?» uz ko atbildēju: «Vakarā iešu uz Filadelfijas orķestra koncertu un vēlos tur ierasties tīri un kārtīgi saģērbies.» Vēlākos gados manās pēdās gāja skolotājas Ligita Ģeida un Dzintra Makarova.»
Pēc pavadītā gada ASV sadarbība ar Strazdumuižas internātvidusskolu beidzās.
Ivars: «Atgriežoties mājās, uzsāku mācības Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, kuru beidzu 1999. g. pavasarī. Ieguvu humanitāro zinātņu bakalaura grādu un divas kvalifikācijas. Viena bija tulkotājs, jo domāju savu dzīvi saistīt ar tulkošanu, bet otra — pedagoģiskā, kas man dzīvē šobrīd noder visvairāk. Kādu laiku mācījos Mūzikas akadēmijā vokālajā nodaļā, kuru nepabeidzu. Absolvējot LU, Mūzikas akadēmijā apgūtie priekšmeti tika ieskaitīti C daļā. Pateicoties LU un Johannesa Gutenberga Universitātes Maincā, Vācijā sadarbībai, man radās iespēja papildināt savas zināšanas Germersheimā, kur sagatavo mutiskos un rakstiskos tulkus. Tur es apguvu pielietojamās valodniecības un kultūras zinātnes. Dzīvojot Vācijā, zinības apguvu vācu, angļu un krievu valodā, kuras man noderēja, iegūstot sev nepieciešamo informāciju. Kad atgriezos Latvijā, sāku strādāt LU Moderno valodu fakultātē, kura no Svešvalodu fakultātes par tādu bija kļuvusi manas prombūtnes laikā. Tur 2003. g. ieguvu maģistra grādu un tādēļ savu dzīvi vēlējos saistīt ar akadēmisko vidi.
1999. g., rakstot bakalaura un pedagoģiskās kvalifikācijas darbus par angļu valodas apguvi vājredzīgajiem un neredzīgajiem, obligāto praksi strādāju Strazdumuižas internātvidusskolā, kur ar vidusskolēniem novadīju atklāto stundu, kurā piedalījās Svešvalodu fakultātes dekāne Prof. Ingrīda Kramiņa ar savu komandu. Pēc tās pie mācību daļas vadītājas Anastasijas Rudzītes pārrunu laikā skolotāja Briede ierosināja mani pieņemt darbā un piedāvāja vadīt angļu valodas pulciņu. Tā kā biju noslogots LU, darba piedāvājumam nepiekritu, jo bija grūti savienot darbu skolā ar studijām un darbu Universitātē.»
Ivars stāsta tālāk: «Bet dzīvei ejot uz priekšu un visam mainoties, 2004. g. skolas mācību daļas vadītāja man piedāvāja bērniem pasniegt angļu valodu, jo skolotājs Elmārs Kasparsons gatavojās doties pensijā.
Pēc daudziem gadiem, verot skolas durvis jau kā pedagogam un kolēģim, bija patīkami sastapt savus bijušos skolotājus, ar kuriem līdz viņu aiziešanai pensijā kopīgi pastrādājām. Piedzīvoju straujās pārmaiņas skolā, jo, kad sāku strādāt, direktors bija O. Lamass, kuram aizejot pelnītā atpūtā, skolas vadība tika uzticēta Ligitai Ģeidai.»
Skolotājs nobeigumā saka: «Dzīve ir sniegusi daudzus kārdinājumus. Septiņus gadus nostrādāju akadēmisku darbu ar studentiem LU Moderno valodu fakultātē. 2007. g. piekritu izaicinājumam stažēties par tulkotāju Eiropas Parlamentā Luksemburgā. Tomēr mans ceļš ved uz mājām un mana misija ir šeit pat — Juglā, manā Strazdumuižas skoliņā.»
Ja vēlaties dalīties savās atmiņās par skolu, sazinieties ar žurnāla «Rosme» redakciju pa e-pastu brailinform@inbox.lv vai galveno redaktori Judīti Putāni pa mob. tālr.: 29130598.
