Nodaļa — Strazdumuižas internātvidusskola

Skolas gadu atmiņas
Kristaps Āboliņš

«Rosme» Kādā saulainā dienā, viesojoties Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, satikos ar senu paziņu — Aivaru Lāci, kurš Strazdumuižas internātvidusskolu absolvējis pirms vairākiem gadu desmitiem. Šajā sakarā uzaicināju viņu uz nelielu interviju, lai tu, žurnāla «Rosme» lasītāj, varētu ieskatīties Aivara skolas gadu atmiņās.

Pirms 50 gadiem — 1961. gada 1. septembrī mazais Aivars sāka mācīties Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā, kuras direktors tolaik bija Gunārs Blūms. Šajā sakarā gribēju uzzināt, kādas ir viņa pirmās atmiņas par skolu.

Aivars: «Pirmais, ko atminos, ir skolas parks ar jaukajām rudens smaržām. Tajā atradās vecā lapene un auga retu koku sugas. Zemi klāja no kokiem sakritušās daudzkrāsainās lapas un valrieksti.

Vienā no lielajiem kokiem atradās būris, kurā dzīvoja skolotāja Arvīda Lutkēvica noķertais ūpis.»

Pajautāju bijušajam audzēknim, pie kuriem pedagogiem viņš uzsāka savas skolas gaitas un kas bija viņa mīļākā skolotāja?

Aivars: «Būtu labi, ja dzīve ietu tādā tempā, ka varētu vienā dienā iziet vienu klasi. Sāku mācīties sagatavošanas klasē pie skolotājas Ainas Krastiņsones. No tā, ko jauniegūtie skolas biedri apguva vesela gada garumā, es jau daudz ko biju iemācījies. Tādēļ nākamajā dienā uzsāku mācības 1. klasē pie Gundegas Koziolas, kura mani mācīja no 1. līdz 4. klasei.»

Aivars stāsta tālāk: «Mācīties uzsāku jaunajā ēkā, kura tika atklāta 1960. gadā. Ilggadējam darba kolēģim Valdim Viklim pirmajā skolas dienā nesanāca mani aiz rokas ievest aktu zālē, jo viņš to beidza 1961. gada jūnijā, tādēļ skolas gados ne reizi nebijām tikušies.»

Mācoties ir priekšmeti, kuri nepatīk, tāpēc pajautāju Aivaram, kas viņam nepadevās skolas gados: «Problēmas sagādāja slēpošana, jo man redzēt ir grūti tad, kad ārā ir uzsnidzis sniegs un spīd spoža saule. Parasti klusībā vēlējos, lai laukā būtu atkusnis vai pārāk liels sals, kas būtu par iemeslu tam, lai slēpošana tiktu atlikta. Ja pēc kārtīgas saslēpošanās nākamajā stundā vajadzēja veikt rakstu darbus, tad no saspringuma trīcēja roka un rakstīt bija pagrūti.»

Sarunas laikā absolvents stāsta par piedzīvojumiem un nedarbiem skolā: «Vakaros norisinājās kaujas ar spilveniem un dvieļiem, kuros ietinot ziepju gabalu un griežot to virs galvas uz riņķi, varēju būt varens. Daudzi grupas biedri, guļot saldā miegā, tika izgāzti no gultām, un par to vainīgajiem nācās stāvēt gaitenī. Kad devāmies pie miera, muzikālā auklīte spēlēja ģitāru, kas mums, mazajiem, patika. Lielākās blēņas parasti tika sastrādātas vakaros un brīvdienās.

Tā kā es sākot ar 5. klasi devos mājās — skolas vakaru romantika un nedarbi man gāja secen. Internātā dzīvojošie bērni apskauda tos, kuri diendienā mēroja ceļu no skolas uz mājām, tādēļ bieži vien pēc stundām mana skolas soma tika paslēpta tā, lai to būtu grūti atrast. Sākot ar 1966. gadu garām RVNBI sāka kursēt 14. autobuss. Tolaik 14. bija apvienots ar 21. autobusa maršrutu. No rītiem pieturā pirmais pienāca 21—14, kurš cauri Mežciemam brauca uz Zvēraudzētavu un no turienes gar skolu uz centru. Savukārt, 14—21 kursēja tāpat kā tagad, braucot pa torreizējo Ļeņina ielu un Juglas ielu uz Zvēraudzētavu. Šajā maršrutā brauca Ļvovā ražotais apaļīgais autobuss, kurā ziemas salā salonā siltumu nodrošināja bunduļveidīga krāsniņa. Tiem, kuri vēlējās apsēsties aizmugurējās sēdvietās, vajadzēja kāpt uz paaugstinājuma.

Lielā Juglas iela jau tad bija asfaltēta, un minimālā automašīnu skaita dēļ satiksme tajā nebija tik intensīva kā mūsdienās.

Bērniem liels prieks bija tad, kad garām skolai aizbrauca GAZ-21 ar briedi uz motora pārsega vai kāda cita mazāk ievērības cienīga automašina.

Sestdienu rītos, braucot uz skolu, kioskā pirku laikrakstus «Sports» un «Rīgas Kinoekrāni», lai klasesbiedri varētu uzzināt svaigākos jaunumus. Pirmdienu rītos stundas nenotika, jo tika veikta «izmeklēšana». Reiz starp divām klasēm izmeklēja lietu par to, kuri svētdienas dienā ielauzušies pagrabā un mielojušies ar skābiem gurķiem.

Piektdienās gājām ārā klapēt spilvenus, segas un palagus. Pēc padarītā darba sekoja pusdienas. Šajā dienā parasti galdā tika likta skābu kāpostu zupa, pankūkas ar krējumu un kompots. Bieži ēdienreizēs ēdām zirņu putru ar mērci, kuras garšu un smaržu nevaru aizmirst. Tolaik tā likās nepierasta, bet tagad labprāt ko tādu nobaudītu.»

Bijušais audzēknis uzskata, ka skola tolaik bija elitāra, jo dēļ mazā skolēnu skaita klasēs ar katru no tiem varēja strādāt individuāli.

Aivars: «Daudzi no tā laika skolotājiem bija sava darba entuziasti, kuri mācīja mums savu priekšmetu, tādēļ, pateicoties viņiem, iemācītās lietas ir palikušas atmiņā.»

Absolvents nobeigumā piebilst: «Vidusskolu absolvēju 1973. gadā, beidzām seši audzēkņi no visa lielā klases sastāva. Daudzi no tās, beidzot pamatskolu, uzsāka darba gaitas Mācību Ražošanas Uzņēmumā vai mācības kādās citās izglītības iestādēs.»

Aizvēris aiz sevis skolas durvis, absolvents uzsāka savas darba gaitas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur strādā par Direktores vietnieku tehniskajos jautājumos.

Ja vēlaties dalīties savās atmiņās par skolu, sazinieties ar žurnāla «Rosme» redakciju pa e-pastu brailinform@inbox.lv vai galveno redaktori Judīti Putāni pa mob. tālr. 29130598.