Valsts sociālās aprūpes centrs «Rīga»
Benedikts Tutiņš
Latvijas Neredzīgo biedrības Valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» teritoriālās iestādes valdes priekšsēdētājs

19. gadsimts neredzīgu cilvēku dzīvē mūsdienās
Nu jau vairāk nekā desmit gadus mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kā arī trešajā gadu tūkstotī. Pasaule ir gājusi pa attīstības un progresa ceļu. Attīstās zinātne, arvien jaunas tehnoloģijas ienāk mūsu dzīvē, pilnveidojas izglītība, kultūra un citas jomas. Šķiet, nekas to nespēs vairs apturēt.

Un tomēr. Ir neredzīgi cilvēki, kuri dzīvo kā 19. gadsimta lauku pagasta nabagmājā, kur iekšējās kārtības noteikumi ir tādi paši kā psihoneiroloģiskajos pansionātos. Kur mīt šādi cilvēki? Tādi cilvēki dzīvo bijušajā neredzīgo pansionātā jeb, kā tagad to sauc, Valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» filiāle «Jugla».

Līdz 2010. gada 1. janvārim mūsu pansionāts pastāvēja kā atsevišķa vienība. Ar 2010. gada 1. janvāri tika izveidoti valsts sociālās aprūpes centri, tajā skaitā valsts sociālās aprūpes centrs «Rīga», kurā tika iekļauts arī neredzīgo pansionāts.

Kādas pārmaiņas ir notikušas mūsu dzīvē pēc šīs reorganizācijas?
Pēdējo divu gadu laikā ir pasliktinājušies pansionāta iemītnieku dzīves apstākļi. Lai varētu izvietot Valsts sociālās aprūpes centra (turpmāk tekstā VSAC) «Rīga» administratīvo aparātu, vienā stāvā dzīvojošos redzes invalīdus pārvietoja uz citiem stāviem. Turklāt no psihoneiroloģiskajiem pansionātiem un psihiatriskās slimnīcas mūsu pansionātā ievietoja cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem (kopskaitā ap 50 cilvēku), kuri nav piemēroti dzīvošanai šādā vidē.

Šie cilvēki ir izvietoti vienā no vecajiem korpusiem, bet šajos korpusos dzīvojošos redzes invalīdus pārvietoja uz pansionāta galveno ēku, tādējādi pasliktinot redzes invalīdu dzīves apstākļus. Istabās, kas piemērotas dzīvošanai vienam vai diviem cilvēkiem atkarībā no istabas lieluma, sāk ievietot pa diviem un trim redzes invalīdiem. Ar Labklājības ministrijas ziņu tika noteikti kaut kādi mistiski kvadrātmetri, kas pienākas katram pansionāta iedzīvotājam. Pansionātā dzīvojošie savas personīgās mantas bija spiesti izmest atkritumos vai atdot tās kādam citam. Šobrīd cilvēki dzīvo lielā saspiestībā jeb, kā saka, viens otram uz galvas.

Kā viss sākās?
2010. gada pavasarī VSAC «Rīga» fi liāles «Jugla» vadītāja Inese Banceviča organizēja darbinieku «pieredzes apmaiņas» braucienu uz Jelgavas psihoneiroloģisko pansionātu un vēl vienu līdzīga tipa iestādi Lietuvā. Tā radās ideja par «nepieciešamo» reorganizāciju pansionātā, kā rezultātā pasliktinājās redzes invalīdu dzīves apstākļi. Pansionāta iemītnieku lūgums palīdzēt rast šī jautājuma labvēlīgu risinājumu ministrijas atbalstu neguva. Taisni otrādi! 2010. gadā ministrijā tika izveidota komisija, kas ieradās neredzīgo pansionātā un vadības ieplānoto reorganizāciju atzina par pareizu, un tajā nesaskatīja nekādus likuma pārkāpumus (komisija neņēma vērā arī pansionāta iedzīvotāju aizrādījumus par šo kļūdaino rīcību).
Rezultātā 2010. un 2011. gadā no pansionāta izstājās vairāki invalīdi (7 cilvēki).

Pagriezīsim laika ratu atpakaļ
Laikā, kad pansionātu vadīja Izolde Vītola (1959.—1995.), daudz tika domāts par pansionāta iemītnieku dzīves apstākļu uzlabošanu. Tika nojaukts viens no vecajiem korpusiem, kura vietā tika uzcelta jauna ēka — pansionāta galvenā ēka, kuru veido divi četru stāvu korpusi. Galvenajā ēkā tika izmitināti cilvēki pa vienam vai diviem vienā istabā atkarībā no telpas lieluma. Toreiz lielākā daļa pansionātā dzīvojošo redzes invalīdu strādāja algotu darbu.

Pieaugot pirktspējai, cilvēki varēja iegādāties visu sev nepieciešamo atkarībā no vēlmēm un vajadzībām. Lai gan vairāki darbinieki iebilda, ka pansionātā dzīvojošajiem ir par daudz personīgo mantu, tomēr direktorei I. Vītolai bija cita attieksme. Viņa darīja visu, lai cilvēki varētu savas mantas ērti izvietot, lai katrs pansionāta iemītnieks dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, lai nebūtu kā pēdējie nabagi, kam nekā nav. Diemžēl pašreizējās pansionāta vadības bezatbildīgas rīcības dēļ šodien liela daļa cilvēku dzīvo kā iepriekš aprakstīts.

Vēl vairāk. Pirms neilga laika tika runāts, ka mūsu pansionātā paredzēts uzņemt vēl 60 cilvēku, kaut gan vietas visiem jau tā nepietiek. Viens no vecajiem korpusiem, kas pēc cilvēku pārvietošanas uz pansionāta galveno ēku ir palicis tukšs un tajā neviens nedzīvo, ziemā tomēr tiek apkurināts. Par velti tiek tērēta nauda, jo par apkuri tāpat ir jāmaksā, kaut pansionāta vadība vienmēr runā par naudas trūkumu. Šā gada visaukstākajā mēnesī februārī par apkuri tika samaksāts 13 000 latu.

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados direktores Izoldes Vītolas vadībā neredzīgo pansionāts bija labākais republikā. Tajā laikā ne redzīgo pansionātam vienmēr tika piešķirts Sociālistiskā darba varoņa nosaukums, kā arī tika saņemti citi augsti valdības apbalvojumi un Sociālās nodrošināšanas ministrijas goda raksti. Vairāku pansionātu darbinieki tajā laikā pat bija naidīgi noskaņoti pret neredzīgo pansionāta darbiniekiem, jo tieši mūsu darbinieki visās jomās bija pirmie. Citiem pat zuda interese piedalīties konkursos.

Pie mums brauca mācīties no citiem pansionātiem, kā jārūpējas par cilvēku labklājības līmeņa celšanu.

Toties šobrīd viss ir citādi. Pašreizējā pansionāta vadība aizrunājas par divu jaunu, lielu un modernu korpusu būvi, nemaz nezinot, vai varēs dabūt naudu šāda mērķa īstenošanai. Pansionāta vadības bezatbildīgas rīcības dēļ ir pasliktinājušies pansionātā dzīvojošo redzes invalīdu dzīves apstākļi.

Tagad paskatīsimies, kas notiek pie mūsu kaimiņiem. Vēl joprojām kā atsevišķa pastāv neredzīgo skola, neredzīgo bibliotēka, kā arī citas neredzīgo institūcijas. Skola nosvinēja 140 gadu jubileju, bibliotēka — 50. Žurnālā «Rosme» ir publicēti raksti par šo institūciju sasniegumiem, sagaidot savas jubilejas.

Pēc gada neredzīgo pansionātam apritēs 120 gadi kopš tā dibināšanas. Diemžēl neredzīgo pansionātam, sagaidot savu jubileju, nekā tāda nav, ko citiem varētu parādīt.

Vēl vairāk. No pansionāta vadības mēs bieži dzirdam, ka nav naudas dažādu ieceru realizēšanai. Bet vai citiem ir vairāk naudas?

Domāju, atbilde pavisam vienkārša. Tie, kas grib un var strādāt un godprātīgi pildīt savus pienākumus, vienmēr centīsies rast problēmu risinājumus, arī fi nansiālu piesaisti. Taču pie mums tā nenotiek. Tāpēc mēs esam atsviesti atpakaļ 19. gadsimtā. Tāpēc redzes invalīdi pansionātā dzīvo šaurībā, saspiestībā, bet viena ēka stāv pilnīgi tukša un neizmantota, jo pēc reorganizācijas tajā neviens nedzīvo.

Kāpēc izveidojusies šāda situācija?
Tā bija rupja kļūda iekļaut neredzīgo pansionātu valsts sociālās aprūpes centra sastāvā, pie tam, apvienojot to ar bērnu pansionātiem, kam nav nekāda loģiska skaidrojuma. Tā rezultātā neredzīgo pansionāts zaudē savu identitāti, jo nepastāv kā atsevišķa, neatkarīga vienība.

Nesen notikušajā LNB VSAC «Rīga» teritoriālās organizācijas pārskatu vēlēšanu konferencē tika ierosināts jaunievēlētajai teritoriālās organizācijas valdei meklēt iespēju, lai neredzīgo pansionāts atgūtu savu agrāko statusu, lai rastu labvēlīgu risinājumu redzes invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanai.

No savas puses piebildīšu, ka pansionātam ir jānomaina vadība. Vietā ir jānāk citiem cilvēkiem ar citu domāšanu un attieksmi. Tad varētu cerēt uz pozitīvām pārmaiņām mūsu dzīvē, kaut gan tas droši vien nav vienīgais noteicošais faktors, kas ietekmē situācijas maiņu vienā vai otrā virzienā. Laiks rādīs, kā lietas risināsies tālāk.