Nekrologs

Aiziet cilvēks, paliek darbi
Kristīne Lapuha

Katra cilvēka dzīvē netrūkst priecīgu, gaišu un skaistu brīžu, kā arī skumju, šokējošu un ļoti sāpīgu mirkļu. Šis augusta mēnesis ļoti daudziem paliks atmiņā kā sāpju pilns un nelaimi nesošs mēnesis, jo daudzi šī gada 11. augustā ir pazaudējuši tuvu draugu, ļoti labu, izdarīgu un darbīgu kolēģi, mīļu brāli un ļoti labu, krietnu dēlu, kā arī vienkārši atsaucīgu, sirsnīgu, allaž izpalīdzīgu, enerģisku un sabiedriski aktīvu cilvēku, kuru pazīt un ar kuru sadarboties ikvienam bija prieks.

11. augusta vēlā vakarā no dzīves labprātīgi šķīrās divdesmit deviņus gadus jaunais Kristaps Āboliņš, ar to līdz sirds dziļumiem satriecot ģimeni, tuvākos draugus, kolēģus un vienkārši tos, kas viņu pazina.

Kristaps dzima 1983. gada 7. jūlijā. Bērniņš piedzima priekšlaicīgi, bija ļoti vārgs un mazs, tāpēc medicīnas darbinieki nebija droši, ka mazulis dzīvos. Par spīti ārstu paredzējumiem par to, ka puisēns, ja vispār izdzīvos, tad nestaigās, nerunās un nedzirdēs, Kristaps izcīnīja uzvaru un izauga par krietnu, darbīgu un ļoti enerģisku puisi. Neskatoties uz to, ka slikti redzēja, Kristaps ar lielu interesi jauca ārā un lika kopā datorus un telefonus, instalēja tos, meklēja internetā informāciju un katru dienu apguva kaut ko arvien jaunu un interesantu. Jaunekļa interešu loks bija pārsteidzoši plašs. Lai par ko arī būtu runa, Kristaps allaž vai nu iesaistījās sarunā, ar patiesu degsmi un interesi uzdodot stāstītājam neskaitāmus jautājumus, vai arī pats ilgi un plaši izklāstot itin visu, ko zināja par apspriežamo tematu. Viņa zinātkāre un spēja visu uzzināto paturēt prātā pārsteidza daudzus. Kristaps tik precīzi atcerējās dažādu notikumu un atgadījumu datumu, gadu, vietu un vissīkākās nianses, ka tas nevarēja nepārsteigt.

Skolas gaitas Strazdumuižas internātvidusskolā zēns uzsāka 1991. gada rudenī. Mācībās veicās kā nu kuru reizi, tomēr puisis gana veiksmīgi pabeidza vidusskolu 2005. gadā.

Ja Kristaps reiz kaut ko uzsāka un apņēmās, tad vienmēr ar lielu neatlaidību, iecirtību un spītību noveda iesākto līdz galam, vēlēdamies sev un citiem pierādīt, ka var paveikt ieplānoto, sevišķi gadījumos, kad vēlējās kādam pierādīt savu taisnību. Tā kā pagājušā gada rudenī Kristaps netika uzņemts Bulduros esošajā augstskolā, kur vēlējās apgūt sociālā rehabilitētāja arodu, puisis tomēr iesniedza dokumentus šajā mācību iestādē arī šogad, jo ļoti vēlējās iegūt augstāko izglītību, tāpēc neatlaidīgi gāja uz savu mērķi.

Daudzi Kristapa skolasbiedri un klasesbiedri var noraksturot viņu kā cilvēku, kas nekad neatsaka palīdzību, pats bieži vien atsacīdamies no sava brīvā laika, savām interesēm un plāniem. Viņš bija gatavs draugiem skriet palīgā uz Ventspili, Liepāju un uz citām pilsētām, ja vien juta, ka kādam viņa palīdzība ir nepieciešama. Kristaps bija atklāts, runīgs un ļoti skaļš — to atceras visi, kas viņu pazina. Esmu droša, ka par šo jaunekli katram, kura ceļi kaut reizi krustojās ar viņa ceļiem, noteikti ir savs stāsts, kas vienmēr paliks atmiņā.

Ne tikai draugiem, bet, bez šaubām, arī ģimenei Kristaps bija neatsverams palīgs. Vasarās viņš bieži braukāja uz savām lauku mājām Lauberē, kur palīdzēja mammai un radiem apdarīt visus nepieciešamos vīrieša darbus. Arī mājās Rīgā viņš vienmēr palīdzēja mammai, kad un kur vien tas bija nepieciešams.

Pēc skolas beigšanas puisis vairākus gadus strādāja žurnālā «Rosme», kura tapšanā aktīvi piedalījās arī pēc tam, kad šo darbu atstāja, būdams par žurnāla ārštata korespondentu, kura raksti daudziem lasītājiem šķita saistoši, jo viņš rakstīja par mums pašiem, par vidi mums apkārt. Arī kolēģi no šīs darbavietas atceras Kristapu ar visvissiltākajām jūtām un ļoti pārdzīvo viņa zaudējumu.

Pēdējos savas dzīves mēnešus Kristaps strādāja Strazdumuižas internātvidusskolā par laborantu un darīja visdažādākos darbus. Arī tie kolēģi, ar kuriem viņš strādāja roku rokā šo laiku, var teikt par jauno cilvēku tikai to labāko.

To, cik tuvs un mīļš daudziem bija Kristaps, skaidrāk par visu parādīja uz viņa izvadīšanu sanākušais iespaidīgais cilvēku pulks, kā arī no vienas vietas ziediem noklātā kapa kopiņa. Kristaps tagad atdusas līdzās savam jau senāk aizsaulē aizgājušajam tēvam Rīgā, Miķeļa kapos, kur viņu guldījām šī gada 16. augustā.

Visi zina, ka sirds vēl ilgi sāpēs, mums vēl ļoti ilgi pietrūks Kristapa skaļās, skanīgās balss, gudrās galvas, sirds siltuma, izpalīdzības un pašaizliedzības. Paies ilgs laiks, līdz mēs spēsim samierināties ar notikušo, jo no tik optimistiska, dzīvespriecīga un aktīva cilvēka ne tuvākie, ne arī tie, kas viņu pazina tikai virspusēji, nebija gaidījuši šādu skarbu izrēķināšanos ar dzīvi, kas laikam tomēr Kristapam bija kļuvusi par grūtu.

Laiks paies, rēta pamazām savilksies, tomēr šis skarbais, sāpīgais notikums daudziem vienmēr būs un paliks kā traģēdija, par kuru aizmirst nav iespējams. Kristapu paturēsim atmiņā kā gaišu, patiesu sirds cilvēku. Vienmēr viņš sacīja tikai to, ko domāja, ja arī citi tam nepiekrita un reizēm zobojās vai smējās par viņa uzskatiem. Mērķtiecība, ar kādu Kristaps vienmēr paveica iesākto un plānoto, ļāva viņam arī savas dzīves pēdējo lēmumu pieņemt stingri un nelokāmi, tāpat kā viņš bija darījis to vienmēr.