«Kad es vērpju, «vērpšana» no galvas ir ārā!»
Žurnāls «Gegenwart» Nr. 5 (2012)
No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute
Katrīna Silvija Grēša (43) dzīvo Aulendorfā un ir 4 bērnu māte. 32 gadu vecumā viņa zaudēja redzi.
«Es piedzimu 1969. gada 14. aprīlī Auna zīmē. Mani nosauca par Katrīnu Silviju. Šobrīd esmu mamma četriem bērniem, vecmāmiņa mazdēlam, un mana galva joprojām ir pilna traku ideju. Tomēr, pirmkārt, esmu adīšanas un dzijas «atkarīgā».
Agrāk es savā brīvajā laikā labprāt zīmēju, gleznoju eļļas gleznas vai fotografēju. Kad es nu jau pirms 10 gadiem asinsrites traucējumu rezultātā zaudēju redzi, diemžēl vairs nevarēju turpināt nodarboties ar šiem vaļaspriekiem. Tomēr atlika adīšana, kuru sešu gadu vecumā man bija iemācījusi vecmāmiņa. Sākumā negāja nemaz tik viegli, jo pie vienas vai kādas citas lietas vajadzēja piestrādāt. Ar bērnu palīdzību, kuriem arī biju iemācījusi adīt, tika izgatavoti palīglīdzekļi. Tā es tiku, piem., pie mērlentes ar sataustāmām iedaļām, ar kuru pati varēju mērīt zeķu pēdu garumu. Tā kā bērni uzskatīja par nepieciešamu apgūt punktrakstu, viņi sākumā adāmo rakstu man uzrakstīja Braila rakstā. Šodien tas vairs nav nepieciešams. Tā vietā es pati ieskenēju norādījumus, vai man pa e-pastu tos atsūta kāda cita adītāja, tā ka es tos varu nolasīt ar Braila rindu. Es ātri iegaumēju.
Vairumā gadījumu raksts ir manos pirkstos jau pēc pirmās izlasīšanas. Tā es varu izdabāt savam vaļaspriekam. Savā rokassomiņā vienmēr nēsāju līdzi adīkli, parasti zeķes, jo tās aizņem maz vietas. Lielākus vai sarežģītākus objektus, kā džemperus ar pīnēm vai mežģīņu lakatus ar pērlītēm es adu mājās. Arī daudzkrāsainie adījumi top mājās, jo maisiņi, kuros esmu sašķirojusi dziju pēc krāsām, manā somiņā neietilpst. Šobrīd es adu lakatus un džemperus vasarai un aptamborēju aizkarus savam jaunajam dzīvoklim, kurā es pagājušogad ievācos. Tas, ka man vienmēr ir vairāki iesākti adījumi uz dažāda izmēra adatām ar dažāda veida dziju, ir tāpēc, lai mani pirksti tik ātri nenogurtu.
«Kad es vērpju, «vērpšana» no galvas ir ārā!» tie bija mani pirmie vārdi, kad es pirms diviem gadiem sāku vērpt. Pirms tam notika negadījums, kura rezultātā jutu bailes un paniku, kuras pārvarēju tikai ar psihologa palīdzību. Tagad man ir neliela vārpstiņu kolekcija, tās lielākoties ir dāvinājuši mani bērni.
Mana aizraušanās ar dziju ir aizraušanās ar tās dažādajiem veidiem. Nav cita tik daudzpusīga materiāla! Man jāapklusina izsalkums pēc dažādiem vilnas veidiem. Diemžēl nav iespējams savērpt tik daudz, cik man nepieciešams. Tāpēc es dziju pērku vietējā rokdarbu veikalā, internetā vai pie draudzenes, kurai pieder dzijas veikals. Tā es vienmēr izbaudu krāsu un dzijas daudzveidību. Galu galā pagājušā gada rudenī, pārvācoties no Nirnbergas uz Aulendorfu, sanāca 20 kartona kastes.
Pēc tam bērni un draugi mani apsmēja kā dzijas atkarīgo, kaut gan paši bija traki uz pašadītām lietām. Tā man vienmēr ir ko darīt. Tomēr man būtu labāk, ja es savu laiku varētu aizpildīt ar biroja pārdevējas darbu. Tā es strādātu profesijā, kuru apguvu pēc redzes zaudēšanas. Katru dienu nosūtu vismaz vienu pieteikumu.
Kamēr šie centieni nav veiksmīgi, es ikdienā pieskatu draugu kucēnus. Runā, ka man uz to esot ķēriens! Suņi, kurus es aprūpēju, parasti ir divas nedēļas apmācīti un zina pamatkomandas. Bērnu un dzīvnieku klātbūtnē es palieku pavisam mierīga, kaut gan parasti esmu ļoti nervoza un nepārtraukti saspringta.
Pēdējā gada laikā papildus adīšanai ir nākušas klāt vēl dažas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Mans radošums var doties brīvā lidojumā, veicot mājas darbus, kas man sagādā daudz prieka. Esmu ļoti sabiedriska, bieži «sēžu» internetā, pļāpāju ar draugiem un savā dienasgrāmatā dalos pieredzē ar citām adītājām. Piedevām pagājušovasar es atklāju sev sportisku, bet varbūt ne tik ikdienišķu aktivitāti. Man patīk atklājumi, un neviens nevarēja atturēt mani pamēģināt veikbordu. Tur ir jāstāv uz dēļa, kuru tauvā pa ūdeni velk laiva. Man bija iespēja iet kursos netālu no Augsburgas, kur iemācījos izbraukt pāris līkumus pa jūru. Šajā sezonā es beidzot riskēšu braukt pār šķēršļiem. Gluži kā moto: «Viss ir paveicams ar vingrināšanos, gribu un dažiem labiem draugiem». Un tas, ka man ir invaliditāte, nav ļāvis nekam un nevienam mani kavēt!»
