Nodaļa – Mūsējo literatūra

Iestaigāta taciņa

Inga Kravale

Vislabāk Viņa jūtas, kad ceļš ir pazīstams. Lieliski, ja virziens skaidrs, tad solim pārliecības skaņa, tas virzās uz priekšu vingri un neviena netraucēts. Un atkal Viņa pamana, ka smaida.

Jā, Meitene Sudrabā no jauna iepazīst, kā tas ir — mērot ceļu pašai savā ritmā, pašai savā soļa garumā. Zināmais gājiens ļauj iztaisnot muguru un maņās iedvest paļāvību. Zem kājām šņirkst ceļabiedri-akmeņi, sāņus pieskāriens atgādina pļavas vai lekni noaugušas ceļmalas klātbūtni, un nekas Viņu nekavē doties tālāk.

Meitene Sudrabā vairs nebaidās nomaldīties, jo gaismu spēles un gaisā vibrējošās skaņu notis ir Viņas ceļa zīmes. Kā pieredzējis autobraucējs, kuram jau asinīs iesūkušās satiksmes likumības, Meitene zina, ko nozīmē zemes reljefa maiņa vai pat sīks ūdens plunkšķis. Viņa pazīst grantainu ceļa posmu un bruģētu ietvi, Meitene Sudrabā dievina stingrās ielu apmales, jo tās ir tik uzticamas un drošas. Tām nav padomā māņu triki, un šī paļaušanās iespējamība mierina. Tāpēc kaut kur dziļi Viņas krūtīs dzimst gaviles, kurās izskan pateicība brīvību sološajam sabiedrotajam, Viņas baltajam draugam.

Reiz Ziedoņu Imants sacīja, ka jebkurš ceļš ir kāda cita iegūta pieredze. Kāds cits vēl pirms tevis ir šo ceļu atklājis, iestaigājis un savu pieredzi tajā atstājis kā nospiedumu. Meitene Sudrabā par to smaida. Un jūtas pateicīga tam kādam, kurš iestaigājis taciņu.

Kāds cits droši vien pirms Viņas ir gan nobrāzis ceļus, gan dabūjis punus pierē, lai Viņa tagad te staigātu kā tāda Austrumu princese, dziļi ieelpojot dabas aromātus un kāri uztverot skaņas, kas maisa gaisu. Suņi rej, bet Viņa iet tālāk.

Meitene Sudrabā pasmaida arī par kāda vīra teikto, lai taču atceroties «Tūkstoš un vienas nakts pasakas». Tur Šeherezāde neļāva sevi sultānam nogalēt, tieši otrādi. Veselus trijus gadus pasaku teicēju, kamēr vien viņa nenogura, nēsāja uz rokām un sargāja, lai tikai dzirdētu pasaku turpinājumus. Vīrs Meitenei dod padomu: iemācies stāstīt pasakas arī tu, tad atradīsies kāds, kurš tevi uz rokām nēsās, un tev nevajadzēs būt ceļa jūtīs no dienas uz dienu.

Vilinoši jau tas skan, Viņa domā. Bet cita rokas, lai arī cik maigas būtu, savažos. Un tikko iegūtā brīvība atkal aizmuks kā pele, kas laimīgi izvairījusies no slazda.

Meitene Sudrabā zina, ka brīvību drīkst ierobežot tikai un vienīgi iestaigātās taciņas nospraustās robežas un nekas cits.

Pazīstamās takas ir atdevušas ticību, bet no svešajām Viņa vairs nebaidās. Jo zina, kāds cits pa tām jau ir spēris pirmos soļus, un arī Viņa pieņems šo izaicinājumu.