Nodaļa — Mūsējo literatūra
Gane jeb lietussieva
1. turpinājums
Laima Locāne
— Ko tu tagad ziemā gani? Un kur tava rīkste? — es jautāju.
Tad viņa smējās, nometusi ausaini: — Ko ganu? Ar dakšām ganu — kūzikus un lopu bietes. Sapuvušās no mazāk sapuvušajām. Viņi taču tās neprot novākt, neprot glabāt. Herta, ielej man drusciņ! Es zinu, tev ir. Vakar Fricis pie tevis skaldīja malku.
Vecmammai bija puspudeles.
Uguns silti kurējās, gane tad nometa vateni, mēs lobījām cūku kartupeļus. Lietussieva iedzēra pa glāzītei, uzkozdama kartupeli, uz kura tā pavairāk uzbēra sāli. Viņa kļuva aizvien jautrāka, dungoja kādu dziesmiņu, tad, pievilkusi mani sev klāt, teica: — Vai padejosim? Zini, kad es vēl biju maza meitene tur, tālajā pilsētā, es vēlējos kļūt par dejotāju.
Tad viņa nošūpoja galvu: — Ai, Ilga, kur tavas ilgas? Ai, Laima, kur tava laime? Meitenes nevajag nosaukt tādos vārdos. Meiteni vajag saukt par Smaidu, Jautrīti vai Dzirkstīti.
Nometusi smagos zābakus, viņa mani vilka dancot. Es kāpos atpakaļ, man mazliet bija bail. Lietussieva nez kāpēc nešķita diez ko stabila. Tad viņa paķēra manu lupatu klaunu, kas gulēja uz sola gala. Pacēlusi augstu rokās, viņa griezās dejā. Lielais stāvs un lupatu klauns meta spocīgas ēnas, un man kļuva baisi.
Nākamā vasara bija saulaina un karsta. Lietainu dienu bija maz, un tādēļ lietussieva pie mums iegriezās reti. Tovasar ganei radās vairākas nepatikšanas. Pirmā bija sakarā ar lupīnas lauku. Viņas nešpetnās govis bij’ izlauzušas aploka kārtis un gandrīz pilnībā noēdušas lupīnas lauku. Govis jau nevarēja zināt, ka lupīna domāta viņu sugas māsām — vienpadsmit šķirnes telēm no mazās fermas. Otrā nepatikšana bija saistībā ar kukurūzu. Tovasar starp Dambekalnu fermu un mūsu māju pletās milzīgs kukurūzas lauks.
Skaistās vasaras dēļ kukurūza izauga gara, tā savādi čabēja vējā. Kukurūzas lauks mainīja krāsu — bezvējā tas kļuva tumši zaļš, kad uzpūta vējiņš — gaiši zaļš. Garākā kukurūza uzziedēja, aizmetās pat vālītes. Protams, nenogatavojās — par īsu Latvijas vasara! Kukurūza ļoti garšoja govīm, arī mūsu mazajai telītei Zvaigznei. Mēs ar vecomammu čiepām kukurūzu. Vajadzēja būt ļoti viltīgām. Tā kā kukurūza bija sēta rindās, izaugot starp kukurūzas stublājiem izveidojās ejas. Vajadzēja katrreiz iet pa savu eju un nolauzt tikai pa vienam sulīgajam kātam, lai no ceļa puses nepamana. Bet Dambekalna govis... tās bija uzcienājušās ar kukurūzu! Tās savā pusē bija izēdušas milzīgu robu. Govis, tā sakot, bija paņēmušas kukurūzu avansā, kamēr tā vēl sulīga un vitamīniem bagāta, jo vēlāk tā bija paredzēta skābbarībai. Ganei tad bija lielas nepatikšanas. Viņu aizsauca pat pie paša kolhoza priekšsēdētāja. Nepatikšanas bija tik milzīgas, ka tajā vakarā, kad es jau gulēju, lietussieva klauvēja pie mūsu loga, lūdza vecmammai, lai ielejot kaut ko. Vecmammai nebija, viņa iedeva, šķiet, sirds vai kuņģa drapes.
Karstā vasara bija īsa. Ātri nodzeltēja kartupeļu laksti, sārtojās pīlādžogas. Īsi pirms augusta salnām nopļāva skaisto kukurūzas lauku un sasmalcināja skābbarībā.
Toruden man vajadzēja braukt uz skolu, uz tālo Rīgu. Kādā no pēdējiem augusta vakariem pāri pār nopļauto kukurūzas lauku pie manis atnāca lietussieva.
— Dzirdēju, tu brauksi prom uz skolu. Atnācu atvadīties, — un viņa no kabatas izvilka pīlādžu krelles, rūpīgi diegā savērtas pīlādžogas. — Vai zini, ka pīlādzis ir viens sīksts un varens koks? Zini, ka pīlādži pasargā no visa ļauna? Lai tās tevi sargā, kad būsi tālu no vecmammas! Ilgi gan tev tās nesaglabāsies, sakaltīs.
Un no otras kabatas viņa izvilka vēl vienas krelles, plastmasas lodītes pīlādžu krāsā. Tās varēja saraustīt pa vienai un atkal saspraust. — Un šīs ņem no manis par piemiņu, un pasveicini manu jaunības pilsētu!
Un tad gane gāja prom pār nopļauto lauku. Rietošās saules staros viņas rūsganais kamzolis sārtojās pīlādžu krāsā, un attālinoties man viņa atgādināja lielu pīlādžogu.
Es aizbraucu uz skolu. Leļļupuiku Ansīti līdzi nepaņēmu, tas palika guļam kartona kastē. Alūksnes universālveikalā nopirku sev jaunu lelli — Ilzīti. Plastmasas krelles gan paņēmu.
(Turpinājums 2014.gada janvāra numurā.)