Mēs nākam ar dziesmu

Kristīne Lapuha

«Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt — tas ir labākais, ko cilvēks var vēlēties. Lai viņam vienmēr būtu, ko dot otram. Došana iepriecē ne tikai saņēmēju, bet arī pašu devēju. Par to domāju, kad šodien ar kori «Nāc līdzās!» (diriģents Rūdolfs Bērtiņš) viesojāmies Juglas pansionātā pie neredzīgiem ļaudīm. Mēģinājām ar savām dziesmām un mūziku ienest prieku šo cilvēku sirdīs. Jo vairāk tāpēc, ka aiz loga ir tumšas un lietainas rudens dienas. Un arī tāpēc, ka šajā mēnesī, novembrī, ir mūsu Latvijas dzimšanas diena.

Koncerts bija mūsu dziesmotā dāvana savai dzimtajai zemei un ļaudīm.» — ar šādiem vārdiem par jauniešu ar īpašām vajadzībām kora «Nāc līdzās!» koncertu, ko kolektīvs sniedza 9. novembrī valsts sociālās aprūpes centrā Juglā, savas domas izsaka kolektīva vadītāja un idejas aizsācēja, fonda «Nāc līdzās» dibinātāja Sarma Freiberga.

Šī bija nozīmīga diena ikvienam kolektīva dalībniekam, jo šis bija kora pirmais koncerts, kurā jauniešiem bija iespēja sev un publikai parādīt, kas ir apgūts pirmā pastāvēšanas pusgada laikā. Lai gan daudzi kolektīva dalībnieki jau vairākus gadus uzstājušies un arī tagad uzstājas kā solisti, darbojas dažādos ansambļos un citās pašdarbības aktivitātēs, tik nopietna darbošanās korī ikvienam ir kaut kas jauns. Vairāki jaunieši uz kora mēģinājumiem ir gatavi pat mērot tālu ceļu no Liepājas un Rēzeknes novada.

Diena bija lietaina, jaunieši — satraukti, taču visi gan uz mēģinājumu agrā rīta stundā, gan arī uz koncertu devās apgaroti, priecīgi un pilni iedvesmas un ticības saviem spēkiem.

Uzstāšanās laikā kolektīvs izpildīja tādas visiem zināmas dziesmas kā latviešu tautasdziesmu «Rīga dimd», Mārtiņa Brauna «Saule, Pērkons, Daugava» un Ērika Ešenvalda sacerēto «Dvēseles dziesmu», tāpat arī dziesmu norvēģu valodā un populāru īru dziesmu, ko paši īri uzskata par lūgšanu — «Irish Blessing». Koncertu vēl skaistāku un izteiksmīgāku padarīja solisti Edijs Fuksis, izpildot dziesmu «Mazs bija tēva novadiņš», Kristiāna Bērziņa ar Mārtiņa Freimaņa dziesmu «Spārni un vējš», Amanda Nīcmane ar skaistu vijoles solo un Maija Fogele ar zibenīgu flautas spēli. Tāpat klausītājus priecēja meiteņu trio — Amanda, Līva un Maija, izpildot latviešu tautas dziesmu «Laimiņai pavaicāju», Roberta Reingolda un Diānas Panaskovas duets ar latgaliešu dziesmu un arī viens pats Roberts, izpildot dziesmu «Svētvakars».

Koncerts izvērtās par patīkamu pārdzīvojumu kā klausītājiem, tā pašiem izpildītājiem. To, cik aizgrābta bija publika, skaidri pauda aprūpes centra kultūras dzīves organizētājas atzinības un prieka pilnie vārdi, kā arī iemītnieku pašdarinātie eņģelīši, ko solisti un kolektīva vadītāji saņēma kā piemiņas veltes no pateicīgajiem klausītājiem.

Kamēr iespaidi vēl pavisam dzīvi, steidzos pavaicāt kora dalībniekiem, kādas ir viņu sajūtas šajā tik īpašajā dienā.

Edijs: «Man patika kora uzstāšanās, un, kā vienmēr, patīkami pārsteidza Diāna ar savu skaisto dziedājumu. Dvēseles dziesmā es gandrīz sāku raudāt.»

Vairākas kora dalībnieces vienā balsī runāja par to, ka viss ir izdevies, tāpat izskanēja teikums, ka, ja uz skatuves liekas, ka viss izdodas kā iecerēts, tad rodas sajūta, ka tieši to pašu dzird un jūt arī zālē sēdošie klausītāji. Arī mani pašu, stāvot uz skatuves, pārņēma tā brīnišķīgā sajūta un pilnīga pārliecība, ka esmu īstajā vietā un daru tieši to, kas man jādara un ko vēlos darīt.

Jānis: «Lai gan darba process bija raibs, tomēr, ja, nodziedot pēdējo noti, ir sajūta, ka kaut kas ir izdarīts, tad viss ir kārtībā, un tieši tā man šodien bija.»

Diriģents Rūdolfs Bērtiņš: «Es varu pateikt tikai to, ka mums priekšā ir vēl daudz darba, bet viss ir labi. Atcerieties, lai jums vienmēr uz skatuves mirdz sejas, lai jums ir prieks par to, ko jūs darāt, jo tas ir vissvarīgākais!»

Ikkatrs kora dalībnieks mājup devās pacilāts, priecīgs un gandarīts, esot gatavs turpmāk darboties un cerot, ka arī brīnišķīgie vadītāji Sarma Freiberga un Rūdolfs Bērtiņš, bez kuru ieguldītā laika, darba un spēka nebūtu sasniegts jau panāktais, jutās tikpat priecīgi un apmierināti. Protams, visā šajā sarežģītajā darba procesā nebūtu iespējams tikt galā arī bez koristu vecāku, vecvecāku un citu pavadoņu atbalsta un neizsīkstošās enerģijas, ko novērtēt prot ikviens jaunietis.

Mēs neatlaidīgi tuvojamies saviem mērķiem, un, kaut arī maziem solīšiem, tomēr noteikti pie tā nonāksim. Tieši koru kolektīviem piemīt kaut kas tik īpašs, vārdos nenosaucams un neizskaidrojams, bet tas ļauj būt drošiem — mēs to spēsim un sevi vēl parādīsim ne reizi vien.