Nodaļa — LNB projekta pieredzes brauciens

Skandināvijas pieredze sniedz vīziju mūsu nākotnei

Natālija Aprāne, Ineta Štokne.

2012. gada nogalē Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Latvijas valsts finansētā Labklājības ministrijas (LM) sadarbībā ar LNB projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» (Nr.1DP/1.4.1.2.2./09./IPIA./NVA./002) ietvaros projekta teritoriālo organizāciju vietējiem koordinatoriem bija iespēja iepazīties ar zviedru un somu kolēģu pieredzi sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanā personām ar redzes traucējumiem.

«Rosmes» 2012. gada 11. numurā LNB Rehabilitācijas centra valdes priekšsēdētāja Māra Henele uzsāka rakstu sēriju par sociālās rehabilitācijas iespējām cilvēkiem ar redzes invaliditāti Latvijā, tāpēc neatkārtosimies. Atgādināsim, ka līdz šī gada vasarai papildus valsts garantētai sociālai rehabilitācijai iespējams saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus minētā projekta ietvaros.

Latvijas sociālās labklājības jomā strādājošu speciālistu vidū Skandināvijas valstis pazīstamas kā sociālās integrācijas progresīvās valstis, kuras savā attīstībā akcentu liek uz pilsoņu labklājību un katra indivīda maksimāli kvalitatīvu dzīves līmeņa nodrošināšanu. Mūsu Skandināvijas kaimiņi ienākuši Latvijā ar alternatīvo sociālo aprūpi un rehabilitāciju. Daloties ar teorētiskajām zināšanām un praktiskā darba pieredzi, viņi Latvijas speciālistiem palīdzēja attīstīt un pilnveidot sociālās sfēras darba metodes. Tieši tāpēc bija ārkārtīgi interesanti klātienē iepazīties ar Zviedrijas un Somijas rehabilitācijas pakalpojumu sistēmām cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Gan Zviedrijā, gan Somijā sociālās rehabilitācijas process personām ar redzes traucējumiem ir ārstniecisko pakalpojumu un apmācības kursu kopums. Abās kaimiņvalstīs pakalpojumu finansiāli nodrošina Veselības ministrija. Ārstniecisko pakalpojumu klāstā oftalmologa, fizioterapeita un ergoterapeita konsultācijas. Apmācības kursa programma ir līdzīga Latvijas pakalpojuma grozam. Programmā iekļautas orientēšanās un datora lietošanas apmācība, pašaprūpes iemaņu un Braila raksta apguve, sporta nodarbības. Atšķirībā no mūsu valsts pieejas abās valstīs rehabilitācijas speciālisti tiesīgi izvērtēt pakalpojuma nepieciešamību konkrētajai personai un tiesīgi atteikt pakalpojumu sniegšanu, ja pēc viņu domām klientam viņa izvēlētais apmācības kurss nav nepieciešams. Zviedrijas un Somijas kolēģi vairākkārtēji uzsvēra, ka rehabilitācijas process nesot bezgalīgs, cilvēkiem ar redzes traucējumiem pēc rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas esot iespēja pilnveidot sevi un savas prasmes, mācoties dažādos kursos.

Zviedrija
Zviedrijas Asociācija cilvēkiem ar redzes traucējumiem rehabilitācijas pakalpojumus nesniedz. Asociācijas galvenais uzdevums ideoloģiski izstrādāt un virzīt jautājumus, kuri saistīti ar personu ar redzes traucējumiem rehabilitāciju, nodarbinātību un integrāciju valdības līmenī, lai politiskie spēki to ņemtu vērā, veidojot likumdošanu. Rehabilitācijas pakalpojumu sniegšana cilvēkiem ar redzes traucējumiem deleģēta Veselības ministrijas pakļautībā esošajām speciālajām Vājas redzes klīnikām. Šādas klīnikas izveidotas katrā vietējā pašvaldībā.

Zviedrijas kolēģi ar nožēlu norādīja, ka asociācija cilvēkiem ar redzes traucējumiem nav pilnvarota sociālās rehabilitācijas procesu ietekmēt tiešā veidā. Klīnikas speciālistu klāsts un skaits atkarīgs no konkrētās vietējās pašvaldības teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāji (bērni un pieaugušie) vēršas klīnikā pie acu ārstiem un oftolmologiem, kuri nosaka cilvēka redzes funkcionālo traucējumu un nepieciešamību saņemt rehabilitācijas pakalpojumus.

Šie ir maksas pakalpojumi Zviedrijā. Veselības apdrošināšanas sistēma paredz noteikto pakalpojumu limitu, par kuru klientam ir nepieciešams samaksāt pašam, bet, ja pakalpojumu apjoms pārsniedz šo limitu, tad klients saņem to par brīvu. Protams, šeit jāatceras, ka Latvijas un Zviedrijas ekonomiskās situācijas un dzīves līmeņi atšķiras. Ja tie Latvijā būtu maksas pakalpojumi, ņemot vērā invaliditātes pensijas lielumu, tad par rehabilitāciju varētu tikai sapņot. Asociācijas darbinieki uzskata, ka arī viņu valstī šiem pakalpojumiem jābūt par brīvu.

Informāciju par Redzes klīniku darbības principiem sniedza Stokholmas klīnikas darbinieces. Zviedrijā cilvēkiem ar redzes traucējumiem pamatprasmju apgūšana esot vienreizējs pasākums.

Piemēram, orientēšanas apmācības kursu cilvēks apgūstot tikai vienu reizi. Ja tas nepieciešams arī turpmāk, var apgūt kādu konkrētu jaunu maršrutu. Iespējams arī apgūt datora lietošanas prasmes pēc noteiktās programmas un, ja dzīves laikā rodas nepieciešamība padziļināti apgūt konkrētas prasmes, tad šādus pakalpojumus klīnika vairs nesniedz. Cilvēks var pieteikties papildus datorkursos. Tas pats attiecas uz pašaprūpes iemaņām.

Interesantas brīvā laika pavadīšanas iespējas paliek Asociācijas ziņā. Zviedrijā konkrēti nodalīta rehabilitācija no brīvā laika pavadīšanas iespējām.

Somija
Milzīgs apbrīnu vērtais pakalpojumu un aktivitāšu centrs IIRIS! Centra ēka, mūsuprāt, ir vides pieejamības paraugdemonstrējums. Pirmais, ko ieraudzījām ēkā, bija duša suņiem-pavadoņiem un liels, skaidrs, taktīlais stāvu plāns. Lifti aprīkoti ar runas funkcijām. Visās telpās labs vispārējais apgaismojums, apžilbināšanas kontrasti un kontrastkrāsojums. Stāstot par ēkas pieejamību, kolēģi uzsvēra, ka tā pielāgota cilvēkiem ar dažāda veida funkcionālajiem traucējumiem, nevis tikai cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Telpu arhitektoniskajā izvietojumā izmantotas akustiskās īpašības ar dažādām atbalsīm, lai atvieglotu orientēšanās iespējas milzīgajā ēkā.

IIRIS ir vienīgais centrs Somijā, kurš sniedz rehabilitācijas pakalpojumus personām ar redzes traucējumiem. Centrs atrodas galvaspilsētā Helsinki, un tam nav filiāļu. Tātad, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus Somijā var saņemt tikai šajā centrā. Klientiem nodrošināta dienesta viesnīca un ēdināšanas pakalpojumi. Rehabilitācijas programma nodrošina indivīda pamatprasmju apgūšanu. Nepieciešamības gadījumā, lai vēlāk apgūtu kādas konkrētas iemaņas (iemācīties strādāt savā virtuvē, apgūt jaunu maršrutu, orientēties kādā iestādē utt.), jāvēršas ārstniecības iestādēs, kurās strādā speciāli apmācīti instruktori. Instruktoru pienākumos ir sniegt palīdzību, apgūstot konkrētas prasmes dzīvesvietā.

Somijā līdzīgi kā Zviedrijā rehabilitācijas pakalpojumus finansē Veselības ministrija. Bet šajā valstī klientiem par pakalpojumu nav jāmaksā. Izdevumus sedz valsts.

Somijā, lai saņemtu rehabilitācijas pakalpojumu, cilvēks vēršas pie acu ārsta, kurš nosaka redzes funkcionālo traucējumu. Tālāk cilvēks dodas uz Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūru, kura nosūta uz rehabilitācijas centru, kur speciālisti izvērtē pakalpojuma nepieciešamību. Līdzīgi kā Zviedrijā un atšķirīgi no Latvijas pieejas, speciālisti drīkst atteikt pakalpojuma sniegšanu, ja konstatē, ka indivīdam ir nepieciešamās sociālās prasmes.

Pēc Somijas kolēģu teiktā rehabilitācijas procesā var piedalīties cilvēka ar redzes traucējumiem ģimenes locekļi. Kas, savukārt, apstiprināja to, ka Latvijas rehabilitācijas modelis attīstās pēc līdzīgiem principiem. Jo 2011. gadā MK noteikumu Nr. 291 «Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem» 13. nodaļa, kurā noteikts pakalpojuma klāsts, tika papildināta ar tādu pakalpojumu kā klienta ģimenes locekļu un tuvinieku konsultēšana un apmācība. Bet ir viens pakalpojums, kuru Latvijā šobrīd nav iespējams saņemt, bet kurš ir ļoti nepieciešams — bērnu ar redzes traucējumiem rehabilitācija. Sniedzot drīzāk medicīniskos pakalpojumus bērniem, IIRIS speciālisti apmāca vecākus nepieciešamajām prasmēm vājredzīgā, neredzīgā bērna audzināšanai.

Domājot par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstību Latvijā, apsverot jaunas idejas un gūto pieredzi, bez šaubām, vērtīgi salīdzināt to ar citu valstu pieredzi, jo tādā veidā mēs varam gūt vīziju savai nākotnei.