Redzes invalīdu nodarbinātība pansionātā
Benedikts Tutiņš
VSAC «Rīga» LNB TO valdes priekšsēdētājs
Nu jau ilgus gadus tiek runāts par redzes invalīdu nodarbinātību un profesionālo apmācību. Sabrūkot Padomju savienībai, Latvijā tika sagrauta rūpniecība, apstājās ražošana, bez darba palika daudz cilvēku, arī redzes invalīdi. Sociālistisko plānveida ekonomiku nomainīja kapitālistiskā tirgus ekonomika. Šo pārmaiņu rezultātā arī bijušajā neredzīgo pansionātā dzīvojošie redzes invalīdi palika bez darba.
Kā izveidojās darba tradīcijas neredzīgo pansionātā
1893. gadā dibinātais neredzīgo pansionāts sākumā bija darba patversme, kur neredzīgi cilvēki varēja dzīvot, iemācīties amatu, strādāt un saņemt par to atalgojumu. Tas bija galvenais nosacījums, ko vajadzēja ievērot katram, kas gribēja uzturēties šajā institūcijā. Ja kāds nevēlējās strādāt, tam bija jāiet prom. Neredzīgo darba patversme uzņēma tikai darbspējīgus cilvēkus, pārsvarā tie bija gados jauni cilvēki. Nebija guļošu un slimu cilvēku, kurus būtu jākopj.
Pagājušā gadsimta 20. gados, apvienojot neredzīgo skolu un neredzīgo darba patversmi, tika izveidots neredzīgo institūts. Pēc neredzīgo institūta nodibināšanas noteikumi nemainījās. Visiem, kas pēc skolas beigšanas gribēja uzturēties neredzīgo institūtā, obligāti bija jāstrādā. Arī pēc Otrā Pasaules kara pansionātā dzīvojošajiem tika dota iespēja strādāt. Ar darbu toreiz nodrošināja LNB Rīgas MRU.
Situācija mainījās 90. gados, kad sabruka Padomju savienība. Kā visi, arī pansionātā dzīvojošie redzes invalīdi palika bez darba. Par pansionātā dzīvojošo invalīdu profesionālo apmācību un nodarbinātību valsts līmenī netiek domāts. Labklājības ministrijā valda uzskats, ka pansionātā dzīvojošajiem nekas vairāk kā sociālā aprūpe nav vajadzīgs. Ja kādam ir vēlēšanās strādāt, tad jāstājas ārā no sociālās aprūpes institūcijas. Ja nepieciešams, arī strādājošiem ir tiesības saņemt sociālo aprūpi. Tāpat tiesības uz darbu ir arī cilvēkiem ar veselības problēmām.
Tam visam klāt nāk gan plusi, gan mīnusi. Aizliedzot pansionātā dzīvojošajiem strādāt, tiek pārkāptas ne tikai cilvēktiesības, ko nodrošina Latvijas Satversme. Tādējādi mākslīgi tiek radīta patērētāju sabiedrība. Kaut gan daudzi nav apmierināti ar dzīvi pansionātā, tomēr, saņemot piedāvājumu atsākt patstāvīgu dzīvi un atgriezties sabiedrībā, to noraida. Tad uzreiz saka, ka viss ir labi un nekas nav vajadzīgs. Tāpat šie cilvēki negrib iesaistīties nekādās citās aktivitātēs, lai uzlabotu savu dzīvi. Šie cilvēki gaida, kad kāds to izdarīs viņu vietā. Daudziem ir pavisam citas intereses.
Problēmas, izstājoties no sociālās aprūpes institūcijas
1. Dzīvoklis
Ar likumu noteikts, ka tos, kuri vēlas izstāties no sociālās aprūpes institūcijas, visām pašvaldībām ir pienākums nodrošināt ar apdzīvojamo platību un sociālo aprūpi. Taču šis jautājums risinās grūti, jo pašvaldības nelabprāt grib pieņemt šos cilvēkus. Bez tam Rīgā jau tāpat ir liela rinda uz dzīvojamo platību. Daudz cilvēku rindā gaida pat no 1987. gada. Citās pašvaldībās dzīvokļu rindu vispār nav. Arī LNB pansionātā dzīvojošos neuzņem dzīvokļu rindā, kā vien apmaiņas ceļā, t. i., ja kādam no ciematā dzīvojošiem redzes invalīdiem ir nepieciešamība pārcelties uz pansionātu. Taču ciematā dzīvojošie nemaz nesteidzas pārcelties uz pansionātu, jo ir labi informēti par dzīves apstākļiem tur. Bez tam, neviens taču labprātīgi negribēs pazaudēt dzīvokli, jo pansionātā atsevišķu istabu neviens nedos. Tātad būs jādzīvo ar kādu kopā. Mājā dzīvojot, tāpat var saņemt gan sociālo aprūpi un pusdienas. Dzīvojot mājā, nav jāievēro nekādi iekšējās kārtības noteikumi, katrs dzīvo, kā uzskata par labāku.
Mājā dzīvojošie uz rokas saņem pilnu pensiju, bet pansionātā — tikai 10% no pensijas. Ja, mājā dzīvojot, katrs naudu tērē pēc saviem ieskatiem un zina, kur tā paliek, tad pansionātā dzīvojošiem neviens nespēj sniegt pilnīgu skaidrojumu, kādiem mērķiem tiek izlietoti 90% no pensijas, ko pārskaita par labu pansionātam. Skaidrojums bieži vien ir vispārīgs, no kura tāpat neko nevar saprast. Kaut gan dzīvokļu īre un komunālie maksājumi ir dārgi, tomēr ciematā dzīvojošie iztiek un par pārcelšanos uz pansionātu negrib pat dzirdēt. Galu galā, badā vēl neviens nav nomiris un arī pliks neviens nestaigā. Tātad, izstājoties no pansionāta, vienīgā iespēja ir pašam īrēt kādu dzīvokli.
2. Iztikas līdzekļi
Izstājoties no sociālās aprūpes institūcijas, pirmos divus mēnešus cilvēks tiek atstāts bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Tas saistīts ar laiku, kas paiet, kārtojot dokumentus un veicot pensijas pārreģistrāciju.
Par ko tas liecina? Tas nozīmē, ka nav izstrādāta sistēma, kā cilvēks pēc izstāšanās no pansionāta varētu saņemt pabalstu, kamēr tiek kārtoti dokumenti par pensijas saņemšanu. Ja nevar izstrādāt sistēmu, lai cilvēks pēc izstāšanās no sociālās aprūpes institūcijas nepaliktu bez iztikas līdzekļiem, tad pansionātā dzīvojošiem jāļauj strādāt, lai, saņemot par darbu atalgojumu, paši varētu sakrāt naudu, ar ko iztikt pirmos divus mēnešus.
Padomju varas gados daudzi redzes invalīdi izstājās no pansionāta, jo dzīvot tur bija neizdevīgi. Toreiz no algas par labu pansionātam pārskaitīja gan ievērojamu summu no algas, gan 90% no pensijas, vēlāk 85%. Par labu pansionātam pārskaitīja gan no atvaļinājuma naudas, gan no 13. algas, ko LNB Rīgas MRU sāka izmaksāt 80. gadu beigās. Dzīvojot pansionātā, cilvēki sakrāja naudu, iegādājās sev visu nepieciešamo, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Tas cēla katra cilvēka pašapziņu, jo katrs pats gribēja veidot savu dzīvi. Direktores Izoldes Vītolas vadītā administrācija visādi centās pierunāt cilvēkus, lai neizstājas no pansionāta, jo strādājošie bija tie, kas pelnīja naudu un nodrošināja pansionātam lielus ienākumus. Tomēr cilvēki gāja prom. Daudz kritizētajā un peltajā komunistiskās valdīšanas laikā netika pieļauta patērētāju sabiedrības rašanās. Bet kā ir šodien?
2004. un 2005. gadā mūsu organizācijas valde mēģināja ierosināt jautājumu par pansionātā dzīvojošo redzes invalīdu profesionālo apmācību un nodarbinātību. Pēc Jevgeņijas Stalidzānes ieteikuma 2004. gada pavasarī nosūtīšanai bijušajai Labklājības ministrei D. Staķei, bijušajam NVA direktoram R. Beinarovičam un visām 8. Saeimā ievēlētajām frakcijām tika sagatavota vēstule ar lūgumu rast labvēlīgu risinājumu par pansionātā dzīvojošo redzes invalīdu profesionālo apmācību un nodarbinātību. Atbildi saņēmām tikai no bijušās Jaunā Laika partijas frakcijas. D. Staķe lūdza pansionāta bijušā direktora Andra Cīruļa administrāciju sastādīt klientu sarakstu, kuri spētu atsākt patstāvīgu dzīvi. Pie šī darba tika pieaicināts arī LNB TO pārstāvis. Saskaitot kopā, sanāca vairāk kā 30 cilvēku. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ šī jautājuma risināšana uz priekšu nevedas. 2008. gadā gan tika pieņemts likums, ar kuru sociālās aprūpes iestādē dzīvojošie drīkst strādāt un saņemt atalgojumu, neizstājoties no pansionāta. Iestājoties finanšu un ekonomikas krīzei, atkal tika mainīti kaut kādi noteikumi. Pēdējos gadus mums nemitīgi stāstīja par ekonomisko krīzi valstī un to cilvēku grūto dzīvi, kas nedzīvo sociālās aprūpes iestādē, tāpēc tieši šos cilvēkus jānodrošina ar darbu. Taču tam nevar piekrist. Ekonomiskā krīze Latvijā bija arī pagājušā gadsimta 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā. Tomēr nevienam pat prātā nenāca doma aizrādīt, ka ekonomiskās krīzes dēļ neredzīgo institūtā dzīvojošie nedrīkst strādāt tāpēc, ka atrodas pilnā valsts apgādībā. Neredzīgo institūts bija vienīgā vieta Latvijā, kas redzes invalīdus nodrošināja ar darbu. Toreiz neredzīgo institūtā dzīvojošo uzturēšanu apmaksāja nevis valsts, kā tas ir šodien, bet pašvaldība, no kuras attiecīgā persona bija nākusi. Uz rokas izmaksāja pilnu algu, par labu neredzīgo institūtam nepārskaitot neko. Tajā laikā nemaksāja invaliditātes pensiju. Tie, kuri vēlējās izstāties no neredzīgo institūta un uzsākt patstāvīgu dzīvi, valsts izmaksāja pabalstu.
No tā var izdarīt secinājumu: 1893. gadā dibinātais neredzīgo pansionāts atšķirībā no citiem pansionātiem veidots ar citām tradīcijām un vērtībām. Taču Labklājības ministrijā par to neviens nezina. VSAC «Rīga» filiāles «Jugla» bijušajai vadītājai Inesei Bancevičai šis jautājums vispār neinteresēja. Toties jaunā vadītāja Taiga Galeja-Gruntmane izrādīja interesi par šo jautājumu, kā arī par jautājumiem, kas saistās ar neredzīgu cilvēku dzīvi — vēsture, kultūra, sadzīve u. c. No tā var secināt, ka turpmāk starp LNB TO un pansionāta vadību izvērsīsies laba sadarbība.
Kā rast pozitīvu risinājumu
Acīmredzot jāveic skaidrošanas darbs Labklājības ministrijā un NVA, un jāvēršas pie Saeimas deputātiem. Pienācis laiks mainīt uzskatu, ka neredzīgo pansionātā, tāpat kā citos pansionātos, dzīvo tikai cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem, kuri ir uz mūžu norakstīti un kuriem nekas vairāk kā sociālā aprūpe nav vajadzīga. Nav pieļaujams, ka neredzīgo pansionātu pielīdzina psihoneiroloģiskajiem pansionātiem.
Pansionātā dzīvojošo profesionālā apmācība būtu jāveic negaidot, kad cilvēks izstāsies no sociālās aprūpes institūcijas. Pansionātā dzīvojošajiem tāpat kā citiem jārod pieeja subsidētajām darba vietām, lai viņi veiksmīgi spētu iekļauties darba tirgū. Tāpat jāpadomā, vai nav lietderīgi atgriezties pie padomju laiku sistēmas, t. i., pārskaitīt no algas zināmu summu par labu pansionātam. Ja cilvēki jutīs, ka dzīvot pansionātā nav izdevīgi, varbūt paši ies prom. Vienlaikus jāstrādā ar cilvēkiem, daudzi psiholoģiski nav gatavi atsākt patstāvīgu dzīvi, jo baidās iet pretī izaicinājumam. Tātad priekšā stāv liels darbs, un tas prasīs ilgāku laiku, līdz spēsim rast šī jautājuma pozitīvu risinājumu.
