Nodaļa – Dzīvesstāsts

Profesija atrod mani
Inita Ozoliņa

«Blind Dreams» interneta mājaslapā vakariņas tumsā ir raksturotas kā «Iespēja gūt īpašas izjūtas un saprast, kā jūtas neredzīgs cilvēks». Apmeklētāji ierodas Vecrīgas viesnīcas «Konventa sēta» pasākuma telpā «Pie mūra», kur viņus sagaida, iepazīstina ar vakara niansēm, tālāk par viņiem jau rūpējas neredzīgs viesmīlis. Aleksejs ir pirmais šāds viesmīlis Latvijā.

Mēs, viņa draugi, lepojamies ar Alekseju, un ticam — lai arī kādus pavērsienus sagādās dzīve, viņš tiks ar tiem galā, blakus būs ģimene un draugi, kā arī izpalīdzīgi un saprotoši darbabiedri. Tātad šoreiz stāsts par Alekseju.

Alekseja ceļš
Tie, kuri pazīst Alekseju Poplavski, varētu viņu raksturot kā smaidīgu, jaunu cilvēku ar augstu pienākuma apziņu. Viņš mieru saglabā arī situācijās, kad citiem jau emocijas lauztin laužas uz āru. Viņš nedod nelūgtus padomus, nemetas nepārdomātās vārdu divkaujās, bet ir patiess, uzticams un draudzīgs. Visas šīs īpašības ir vajadzīgas arī profesijā, kurā Aleksejs strādā tagad, bet laikam jāsāk viss no sākuma, lai iepazītu puisi pa īstam.

Viņš piedzima un pirmos gadus pavadīja Rīgā, bet pirmās bērnības atmiņas saistās ar Jūrmalu, uz kurieni ģimene pārcēlās, kad zēnam bija divi vai trīs gadi. Aleksejs kopš dzimšanas redz tikai gaismu, bet nekādu diskomfortu tāpēc nav izjutis, jo nezinājis, kā tas ir — redzēt. «Vienkārši redzu gaismu, un viss,» saka puisis. Zēns apmeklējis bērnudārzu Kauguros, kur viņu pieņēma kā savējo (tas nebija specializētais bērnudārzs). Tā kā bērnudārzs atradās patālu no mājām, nācās tur arī nakšņot, tikai nedēļas nogales pavadītas mājās. Bijis jautri, daudz dziedājuši — gan audzinātājas, gan bērni. Kādā pasākumā arī Aleksejs nodziedājis vienu dziesmu, bet jau tad sapratis, ka solo dziedāšana nav īsti viņa lauciņš.

Kad tuvojies skolas vecums, zēns uzzinājis, ka būs jāapmeklē Strazdumuižas internātvidusskola Rīgā, kur mācās vājredzīgi un neredzīgi bērni. Diena, kad bija jābrauc iesniegt dokumentus, izvērtās interesanta. Pirmā skolas diena nez kāpēc zēnam gan nav patikusi. Vispār jaunākajās klasītēs, sevišķi pirmajā, izjutis diskomfortu, varbūt tāpēc, ka tālāk no mājām... Lai nu kā, vēlāk jau viss bijis labi. Pirmā skolotāja bija Gundega Koziola.

Mācības pirmajā klasītē uzsākuši pieci bērni — Anna, Igors, Edijs, Dmitrijs un Aleksejs. Interesanti, ka četri no viņiem nāca no ģimenēm, kuru sarunvaloda mājās bija krievu. Tātad bez paredzētajām mācībām bija labi jāapgūst arī latviešu valoda. Pēcpusdienās gan mācību sagatavošanas, gan brīvais laiks tika pavadīts kopā ar paralēlklasi. Vienpadsmitajā klasē abas šīs klases apvienoja, bet līdz tam klases sastāvā krasas izmaiņas nebija. Vēlāk līdz pat desmitās klases beigām klases audzinātāja bija skolotāja Biruta Balčuna, kura mācīja gan latviešu valodu un literatūru, gan matemātiku, otrajā un trešajā klasē arī darbmācību. Bija arī skolotāji Albīna Vildere, Broņislava Čerņiševa, Arvīds Lutkēvics.

Vidusskolā klases audzinātājs bija skolotājs Valdis Vīksne. Sākot ar 11. klasi, Aleksejs dziedājis ansamblī, ko vadīja skolotāja Irēna Ozoliņa. Dziedāšana korī jaunākajās klasēs Aleksejam nešķiet tik nopietna.

Ģitārspēles burvība
«Kā tad ar to ģitāras spēli? Vai tevi kāds rosināja mācīties vai Tev vienkārši patika?» jautāju Aleksejam. «Neviens neierosināja. Kad 1998. gadā atbraucu no Zviedrijas (mums bija nometne divas nedēļas), ģimenes paziņa atdeva elektroģitāru, kuru viņam vienkārši nebija kur likt. Domāju, ka varētu pamēģināt,» stāsta Aleksejs.

«Atklāti sakot — neviens man nepalīdzēja to mācīties. Sēdēju, mēģināju, kā pareizāk spiest. Paņēmu ģitāru, kā pareizi jāņem, tad pa stīgām spiedu, kā būs skanīgāk. Man ir absolūtā dzirde. Nebija ļoti viegli, bet nebija arī grūti.» Mazliet palīdzējis un ierādījis sarežģītākus akordus klasesbiedrs un labākais draugs Dmitrijs. Astotajā klasē abi puiši jau varēja spēlēt kopā — Dmitrijs dziedājis un spēlējis ritmu, bet Aleksejs piespēlējis solo. Draugu lokā un paši savam priekam muzicējuši daudz.

Pirmie soļi, meklējot darbu
Pabeidzis skolu, Aleksejs pēc gada izmantoja iespēju apgūt LNB RC pilnu rehabilitācijas kursa programmu. Jautāju, vai viņš iemācījās šajos kursos kaut ko jaunu. «Jā, priekš tiem laikiem iemācījos kaut ko jaunu. Es jau ēst gatavot nemācēju. Iemācījos arī labāk orientēties Strazdumuižas ciematā un Juglā. Sākumā bija bailes datoram pieskarties, ka kaut ko neizdzēšu. Rakstīt datorā iemācījos skolā, tas nenoliedzami, bet rehabilitācijā apguvu nopietnākas zināšanas — interneta lietošanu, programmu instalācijas.» Pēc kursu pabeigšanas Aleksejs iegādājās datoru. Kad pieslēdza tam internetu, tas tika lietots ik dienu, līdz ar to arī zināšanas vēl vairāk padziļinājās.

Neviens nenoliegs, ka cilvēkam ar redzes invaliditāti profesiju izvēles iespējas ir ierobežotas. Puisis vēlējās atrast darbu, lai varētu izmantot savas prasmes strādāt ar datoru, viņu nevilināja ne muzikanta, ne pinēja, ne arī kāds cits amats. Var teikt, ka profesija atrada Alekseju.

Divus gadus pēc skolas beigšanas viņu uzaicināja strādāt žurnālā Rosme par datu ievades operatoru. Te es ar Alekseju iepazinos.

Viņš nostrādāja divus gadus subsidētajā darbavietā, un darbs bija ne tikai ar datoru, bet arī ar Braila printeri un tekstu skeneri. Brīvo laiku puisis izmantoja, lai baudītu dziesmu un mūzikas skaistumu un lai priecētu ar to arī citus.

Vienu sezonu viņš dziedāja korī «Jolanta», kur papildināja ne visai kuplo tenoru pulciņu, bet vairākos LNB darbinieku rīkotajos pasākumos pavadīja dziedātājus ar ģitāras spēli.

Divi gadi aizritēja, bija uzkrāta zināma darba pieredze. 2011. gadā Aleksejs piedalījās jauniešu nometnē «Tilts uz veiksmi», bet 2012. gadā — darbnīcā «Tilts uz veiksmi», kas notika ESF un Latvijas valsts finansētā LM sadarbībā ar LNB projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros. Šajās nometnēs sākās Alekseja un Ilzes draudzība, kas ienes prieku un gaišumu abu jauniešu dzīvēs.

Jauns izaicinājums
2011. gada rudenī puisis sāka apmeklēt Jūrmalas TO dienas centrā nodarbības ēdiena gatavošanā un mājamatniecībā. Bet decembrī jau piezvanīja no biedrības un piedāvāja iespēju strādāt par... viesmīli! Viņu iepazīstināja ar ideju, ka būs jāapkalpo viesi, kas ieradīsies paēst vakariņas pilnīgi tumšā telpā.

Mums, kuriem ir redzes problēmas vai kuri ikdienā ir blakus šādiem cilvēkiem, ir zināms, ko var izdarīt cilvēks bez redzes izmantošanas, mūs tas tik ļoti nepārsteidz, bet gan iepriecina. Arī starp mums ir dažādi cilvēki ar dažādām spējām, prasmēm un talantiem. Aleksejam ir vīrišķīga, stalta stāja, viņš brīvi rīkojas sadzīvē, un varbūt nozīme ir arī ieaudzinātajai pieklājībai, kā arī tam, ka mamma strādā par pavāri.

Uz pirmajām pārrunām janvārī objektīvu iemeslu dēļ Aleksejs neieradās, bet februārī pēc otrajām pārrunām viņš piekrita apgūt viesmīļa profesiju. Notika apmācības, telpas palīdzēja apgūt un uz kursiem aizbraukt Latvijas Neredzīgo biedrības pārstāvji Svetlana Sproģe un Gatis Grīntāls.

Mācību noslēgumā jaunajam viesmīlim bija jārāda sava prasme, pasniedzot ēdienu saviem darba devējiem un sadarbības partneriem.

Vakariņas tumsā
Jau otro reizi Aleksejs varētu teikt: «Profesija atrada mani», tikai šoreiz ne pie datora, bet pilnīgi citā nozarē. Jūnijā sākās darbs telpās itāļu restorānā «Del Popolo», kas turpinājās līdz septembra sākumam. Vēlāk dažādu apsvērumu dēļ šī sadarbība izjuka, un «Blind Dreams» pārcēlās uz citām telpām.

«Tagad sadarbojamies ar jaukta tipa restorānu «Ambiante» pie viesnīcas «Konventa sēta»,» stāsta Aleksejs. Viņš ieved viesus tumšajā telpā, apsēdina pie galdiņiem. Sākumā piedāvā vīnu vai ūdeni, tad tiek pasniegti ēdieni, kuri jau iepriekš internetā pasūtīti un apmaksāti. Pavisam ir četras ēdienkartes, katrā četri ēdieni — uzkodas (salāti), zupa, otrais ēdiens un saldais.

Cilvēkam «no malas» šīs vakariņas noteikti ir spilgts, atmiņā paliekošs pārdzīvojums. Tur gan redzīgs, gan neredzīgs cilvēks ir pilnīgā tumsā, tātad — it kā vienādā situācijā. Atšķirība tikai tā, ka Aleksejs pie šādas situācijas ir pieradis, bet vakariņu viesiem tas ir kas jauns. Gribētos to izbaudīt, kā Aleksejs paņem pie rokas, ieved šajā, pilnīgi tumšajā telpā, apsēdina pie galdiņa un tad atnes ēdienu. Bet... diemžēl, nevaru atļauties tādu greznību, jo šādas vakariņas divatā izmaksā krietnu summiņu. Varbūt kādreiz...

Darbs sirdij
— Vai tev patīk šis darbs? — jautāju.
— Jā, ļoti! — nevilcinoties atbild Alek-sejs.
— Tu savus pienākumus zini, tu katru reizi neuztraucies, kā būs?
— Tagad vairs neuztraucos, vai nesajuks ēdienkartes, jo jāzina viss no A līdz z.
— Tev tā ir kādreiz bijis, ka sajukušas?
— Ka sajukušas? Nē, nav bijis.
— Vai ir tādi klienti, kas tev vairāk vai mazāk patīk?
— Jā, tādi ir, bet visumā viņi ir pozitīvi, neviens ar tādām negatīvām emocijām nenāk. Viens ir noslēgtāks, otrs — atvērtāks.
— Kādu tautību klienti pārsvarā nāk?
— Pārsvarā latvieši nāk (smaida), bija ārzemju tūristi arī, krievi, Latvijas angļi, kas te dzīvo, bet nerunā latviski, piemēram, sieva runā, bet vīrs ne, viņiem šeit ir sava firma.
Igauņi ir bijuši. Lielākais skaits apmeklētāju vienā reizē ir bijis 24 cilvēki.
Kādreiz ir tikai divi.
Galdiņus tumšajā telpā ienes atkarībā no apmeklētāju skaita.
No blakus telpas skan mūzika, tās skaļums tiek regulēts.
Kopš novembra beigām ir ieviests vēl viens patīkams jauninājums — kamēr viesi gaida saldo ēdienu, Aleksejs aizpilda šo brīdi ar ģitāras spēles priekšnesumu.
Neredzēt nenozīmē neredzēt, bet redzēt citādi.
Jauna pasaule, kura dod iespēju izpausties sajūtām, iztēlei, garšai, smaržai.
Iespēja atklāt ko jaunu sevī, saprast tumsu, sajust nesajusto — šādu jaunu, unikālu iespēju Latvijā piedāvā projekts «Blind Dreams» sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību — paēst vakariņas pilnīgā tumsā.