Nodaļa – Dzīvesstāsts

Mīļie Rosmes lasītāji! Pēteris Locāns iztulkojis kāda neredzīga vīrieša Amerikā dzīvestāstu par iespējām, šaubām, mīlestību un izaicinājumu. Šis varbūt ir pārāk ideāls stāsts, varbūt pārāk sāpīgs, varbūt pat nedaudz līdzīgs jūsējam. Aicinu dalīties ar savām pārdomām pēc šī stāsta izlasīšanas (būs vairākas nodaļas), rakstot vēstules uz Rosmes redakciju, lai sadzirdam arī citu sajūtas un atrodam to, ka neesam vieni ar savām domām, bailēm un cerībām! Šī ir žurnāla jaunā nodaļa «Dzīvesstāsts». Ir pienācis laiks arī Tavam stāstam.

Atkal gaismā

Roberts Kursons (Robert Kurson)

tulkojis Pēteris Locāns

1. daļa. Vilinājums un bailes
Maiklam Mejam (Michael May) ir viss — laimīga laulība, lieliska ģimene, veiksmīgs bizness, viņš ir pasaules klases sportists. Kādam jābūt cilvēkam, lai izjauktu šādu dzīves iekārtojumu?

Maikls zaudēja redzi trīs gadu vecumā. Turpmākajā mūžā viņš mācījās saklausīt spieķa atbalsi, piesitot pie betona gājēju ietves vai ceļa zīmes. Maikla dzīvi izmaina gluži nejauša tikšanās ar acu ārstu Gudmenu (Goodman). Ārsts vaicāja, vai drīkstot pielietot ultraskaņas iekārtu, izmeklējot labo aci. Līdz tam brīdim nebija šaubu par diagnozi «neredzīgs uz mūžu», ko bija konstatējuši savā nozarē cienīti acu ārsti. Gudmens tomēr gribēja pārliecināties pats. Viņš bija ieinteresējies par jaunāko (pagaidām vēl retos gadījumos praktizēto) operāciju tehnoloģiju — radzenes pārstādīšanu, izmantojot cilmes šūnas. «Maik, tu varēsi atkal redzēt,» apskates kopsavilkumā sacīja ārsts.

Šāds piedāvājums un iespējas vērienīgums pilnīgi apstulbina. Maikls pēc dabas ir domātājs, kam detalizēti jāapskata katra jautājuma šķautne, bet šis piedāvājums bija viens no dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Viņš izvaicāja ārstu par tehniskām detaļām, izteica dažus jokus un situācijai piemērotā, nosvērtā veidā, kādā ir radis runāt kopš bērnības, atbild, ka nepiecešams to nopietni apdomāt.

Mājās (Deivisa, Kalifornija, ASV) Mejs sāk kavēties pārdomās, bet tās nav par dzīvi pašlaik, bet gan par to, ko ir bieži sev teicis — ka nemainīs ne pret kādiem dārgumiem. Viņš ir laimīgi precējies ar brīnišķīgu sievieti, ļoti mīl savus divus dēlus, viņš ir kompānijas «Sandero group» dibinātājs un vadītājs. Tas ir veiksmīgi uzsākts bizness — pārnēsājamās globālās pozicionēšanas sistēmas ierīces izveidošana (patiess apvērsums neredzīgo lietotāju dzīvē). Viņam pašam piemīt fantastiskas spējas orientēties — nokļūt jebkurā pasaules vietā, ja to vēlas. Viņš ir izpletņa lēcējs, ģitārists, pasniedzējs augstskolā un konsultants. Viņš ir pirmais neredzīgais, kurš jebkad strādājis kā Centrālās izlūkošanas aģentūras analītiķis. Viņš strādājis Ganā un Galapagu salās, saskāries vaigu vaigā ar evolūcijas fenomenu, ko kādreiz bija vērojis pats Čarlzs Darvins. Mejam vēl joprojām pieder pasaules rekords kalnu slēpošanā — 104,6 kilometri stundā. Daži neredzīgie uzskata, ka Maiks ir sasniedzis visu, ko vien neredzīgs cilvēks var vēlēties. Maikam ir tāda sajūta, ka dzīve ir piepildīta un tajā nekā netrūkst.

Pagāja nedēļas. Kad Maikls par iespējamo operāciju ieminējās paziņām, viņu reakcija bija prognozējama un emocionāla: «Redze tev dos iespēju ieraudzīt sievu un bērnus! Vai tas nav pietiekami svarīgs iemesls?» Bet Maikls par to domāja no cita skatupunkta. Viņš jūtas tik lielā mērā iesaistīts ģimenē, tā mīl savējos un nespēj iedomāties, ka jelkas (pat redze) varētu padarīt savstarpējās attiecības vēl tuvākas. «Man jau ir sajūta, ka redzu sievu un bērnus,» viņš mēdza domāt. Tāpat viņš domāja par citām dzīves krāsām, kas bija pietiekami dzīvas un spilgtas.

Ir vēl citas bažas, piemēram, kā šis satriecošais notikums — redzes atgūšana — ietekmēs viņu saskanīgo laulību? Laulības bieži vien izjūk finanšu jautājumu vai nodarbošanās maiņas dēļ. Viņu dzīvē izmainīsies absolūti viss!

Arī bizness prasa viņa nedalītu uzmanību. Katrai jaundibinātajai kompānijai jāiziet cauri krīzes posmam, un Maika bizness ir tieši šajā stadijā. Neviens taču tagad nevar pateikt, kādu atdevi prasīs ar redzes atgūšanu saistītie pienākumi — ārsta apskates, operācija, ārstēšanas procedūras, izmaiņas darba režīmā… Jau tagad ir grūtības ietaupīt vienu dienu, lai aizbrauktu slēpot. Šķita neiespējami lūgt «Sandero group» valdi jaunās dzīves labā samazināt viņa kā vadītāja darba slodzi.

Ir arī veselības apdraudējuma risks — viņš būs spiests dzert spēcīgas zāles, lai novērstu organisma negatīvo reakciju uz pārstādītajiem audiem. Zāļu lietošana saistīta ar nopietnu saslimšanu risku — nieru un aknu mazspēju, ļaundabīgo audzēju.

Operācija var būt sāpīga. Ja tā nebūs veiksmīga, Mejs varētu zaudēt niecīgo gaismas sajūtu, kas viņam vēl atlikusi kopš bērnības — mazumiņš, kas tomēr dod iespēju atšķirt gaiši apspīdētu istabu no tumšas. Gaismas sajūta neredzīgajiem vajadzīga. Sieva Dženifera mierināja, ka operācija nevar ietekmēt viņu laulību un nevajadzētu raizēties par slimībām. Neesot jāsatraucas arī par to, ka viņa Maikam varbūt neliksies vairs tik pievilcīga. Vienīgais, par ko viņa satraucas, ir varbūtējās Maika dzīves uztveres problēmas. Doktora Gudmena prognoze par operācijas izdošanos ir puse uz pusi. Bet tas tikai runājot par pirmo gadu. Pat tad, ja viss labi izdosies, Meja organisms var transplantātu atstumt jebkurā brīdī. Neviens nevar pateikt, vai redze saglabāsies uz dažiem mēnešiem, gadiem, vai visu mūžu.

Kas notiks ar viņa draugu un paziņu loku? Daudzus gadus Mejs bija neredzīgo kopienas dzīves līdzdalībnieks. Tur viņam bija draugi, kolēģi un sadarbības partneri. Doma par mēģinājumu atgūt redzi savā ziņā likās kā neuzticība un šķiršanās. Viņš domājot tieši šādās kategorijās — vai pēc tam būs tiesības tikties ar bērniem un kurš ņems aizbildniecībā viņa radiniekus? Maiks vaicāja saviem tuvākajiem neredzīgajiem draugiem, kā viņi uztvertu, ja viņš atkal redzētu? Mēs paši joprojām būsim tavi draugi, bet kā būs ar citiem, to nezinām.

Paiet vairākas nedēļas, tad mēneši. Meja dzīve turpina ritēt labi. Viņš attīsta savu biznesu, izbauda ģimenes klātbūtni un zina labāk par jebkuru citu, kālab nemainītu savu pašreizējo dzīvi ne pret ko citu. Viņš ir pilnīgi pārliecināts — kad ir redze, dzīve var būt brīnišķīga, taču tā ir lieliska arī bez redzes.

Paiet deviņi mēneši, bet viņš vēl nav devis savu piekrišanu doktoram Gudmenam.
Un tad pēkšņi nāca dunoņai līdzīga sajūta. Tā ir skaņa, ko Maikls dažkārt mēdz dzirdēt kopš zēna gadiem. Skaņa, kas rodas, pasaulei apstājoties acumirkli, kamēr cilvēks izlemj — palikt vai lekt uz priekšu. Tā ir skaņa, ko Maikls spēj dzirdēt no attāluma un ko grūti pat iedomāties kādam citam.

(Turpinājums jūlija numurā)