Nodaļa – Literatūra
Slotaskāta monologs
Apolonijs Dimitrijevs
Manu dzīvi var sadalīt divās daļās: viena laba, bet otra ne tik laba. Mani ņem un katru dienu lauza gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz vieniem sāniem, gan otriem. Šādos apstākļos ir grūti justies labi. Turklāt bieži vien mani arī saslapina! Tādās reizēs es mēdzu padomāt par karogu kātiem, jo tiem svētku reizēs lietainā laikā jāmirkst, kamēr tos nenoņem no māju fasādēm, un īsti nezinu, vai mans stāvoklis ir labāks vai sliktāks. Taču tas vēl nav viss, bieži vien manu nabaga miesu mēdz skrubināt mājas mīlulis kaķis Muris. Tas man ļoti nepatīk. Bet reizēm mani pārņem liels prieks, jo varu pakalpot slotaskātam neraksturīgā veidā. Saimnieks saņem mani aiz slotas, paceļ otru galu pret griestiem un piedauza augšējiem kaimiņiem, lai tie izbeidz taisīt lielu traci un netraucē viņu naktsmieru. Šādos gadījumos mani pārņem liels lepnums un es jūtos varens un ļoti svarīgs.
Manā apkalpes zonā ir saimnieka trīsistabu dzīvoklis, to man jātur tīrībā un spodrībā. Šad tad tieku arī lielajā pasaulē, jo mani iznes balkonā, un arī tur, veicot savu darbu, varu apskatīt pasauli. Mani nedaudz šausmina doma, ka šo milzīgo platību satīrīt man nepietiktu spēka, bet, par laimi, saimnieks to neliek man darīt.
Reiz, kad visi iemītnieki bija izgājuši, dzīvoklī paliku tikai es un kaķis Muris. Viņš saritinājās ripulītī nelielu gabalu no manis un puspievērtām acīm skatījās manī it kā nogrimis lielās un svarīgās domās. Arī es neviļus sāku domāt par mūsu abu līdzāspastāvēšanu, tā teikt, sadzīvošanu. Sapratu, ka ļaunoties uz Muri nevar, jo viņš mani skrubina ne jau aiz ļaunuma, bet tāpēc, lai nodarbinātu savus nadziņus, jo citādi tie izaugtu lieli un nebūtu asi. Viņš laikam uztvēra manas domas un pateicībā par tām sāka murrāt.
Pēc laika Muris piecēlās, izstaipījās un pienāca pie manis, uzmanīgi apostīja un nogūlās atkal. Taču šoreiz viņa siltā muguriņa skārās man klāt. Sajutu kaut kādu vienotību mūsu starpā un šķita, ka arī es sāku murrāt. Mani ļoti pārsteidza šī lieliskā sajūta! Visa dzīve pēkšņi izskatījās gaiša un skaista! Par to es jutu lielu pateicību Murim. Viņš, atšķirībā no manis, apdzīvoja lielu pasauli, jo, ārā būdams, daudz ko redzēja un zināja, taču nemācēja to visu pastāstīt. Daudz ko varēja saprast par Mura noskaņojumu pēc balss, kaut tā bija tikai ņurdēšana, taču ar milzumu noskaņām. Arī ķermeņa kustības daudz ko izteica. Man šai ziņā ir tikai divi stāvokļi: vai nu būt stāvus pieslietam pie sienas, vai ar troksni nogāzties guļus uz grīdas. Atšķirībā no citiem, uz manas miesas pēc kritiena nepaliek ne rētas, ne zilumi. Tomēr vislielākais labums ir no tā, ka mani nekad nemoka izsalkums, jo ēdiens man vispār nav vajadzīgs. Slikti ir tas, ka es nezinu, kā jūtas tad, kad ir izsalcis. Esmu izgatavots no koka, un tas ir izglābis manu mūžu, jo saimniece apgalvo, ka koka kāts ir vispatīkamākais rokām. Es domāju, tas tāpēc, ka viņa jūt plastmasas kātos tukšo vidu, un tas izraisa nepatīkamo sajūtu.
Mana balss ieskanas tikai tad, kad nokrītu uz grīdas vai saduros ar citiem priekšmetiem uzkopšanas laikā. Ir labi, ka nav jādodas laukā un jāaizstāvas no citām dzīvām radībām, kā to ir spiests darīt Muris. Viņš ar savu balsi palīdz drosmes un kaujas spēju uzlabošanai. Žēl noskatīties, kā Muris ir spiests ilgi un rūpīgi laizīt kautiņos dabūtās brūces, tās droši vien viņam ļoti sāp. Pēc šīs procedūras nāk ilga atpūta un pamazām tiek uzkrāta enerģija. Tad atgriežas labsajūta. To viņš pavēsta ar savu brīnišķo murrāšanu. Tad rodas pacilāts noskaņojums, un murrīgs noskaņojums tiek arī man.
Visā visumā par dzīvi nevaru sūdzēties, jo ir tik daudzi, kam iet sliktāk nekā man, bet ļoti maz tādu, kuriem iet labāk kā man.
Domāju, ka ļaunu no saviem saimniekiem nepieredzēšu.
Nu, laiks beigt šīs pārdomas. Gan kādu citu reizi pastāstīšu ko vairāk.