Nodaļa – Literatūra

Šī eseja ieguva vienu no godalgām Eiropas Neredzīgo biedrības rīkotajā «Vispasaules eseju konkursā Braila rakstā 2012».
Esejas autors: Herman Kleton (54 g.), Nīderlande.
No angļu valodas tulkojusi Dina Kāgane-Kovaļova.

Domās ar Luiju Brailu

Tikko lasīto grāmatu par Luiju Brailu nolieku blakus atvērtu un prātoju: ko viņš domātu par iespējām, kas mūsdienās pieejamas cilvēkiem ar redzes traucējumiem? Ko viņš domātu par sava izgudrojuma, Braila raksta, ietekmi uz neredzīga vai vājredzīga cilvēka dzīvi? Vai viņš ticētu, ja teiktu, ka tekstu datora ekrānā iespējams izlasīt uz «Braila rindas»? Vai viņš spētu noticēt, ka Braila raksts ir kļuvis par universālu un pašsaprotamu neredzīga vai vājredzīga cilvēka dzīves sastāvdaļu? Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot: jāpajautā viņam pašam!

Dodos ceļojumā uz neredzīgo skolu deviņpadsmitā gadsimta Parīzē un tur satieku Luiju Brailu kritiskā stāvoklī. Viņa ķermeni pārņēmusi tuberkuloze, bet prāts aizvien saglabājis neticamu asumu.

Sēžu viņam pretī pie galda. Sīks, izkāmējis vīrs, bālu ādu un melniem riņķiem zem acīm. Neredzīgas acis, kas cieši uzlūko. Viņa balss ir maiga, nedaudz čerkstoša. Agrākajos gados tā gan jau izklausījās melodiska. Tomēr viņš runā ātri un aizrautīgi, žestikulējot ar rokām. Laiku pa laikam apklust, dēļ klepus lēkmes, un atvainojas kā īsts džentlmenis, kā īsts francūzis.

«Jūs lieliski runājat holandiešu valodā,» es izsaku komplimentu. Viņš plati pasmaida. «Tā jābūt,» viņš saka, «tu taču nerunā franciski.» Šis vīrs ir apdāvināts, tas nu ir skaidrs. «Vēlos aprunāties par brailu,» es paskaidroju savu ierašanos. Viņš sarauc pieri. «Brailu?» «Jā, es domāju tavu izgudrojumu: punktu pierakstu.» «Ak, to,» viņš vienaldzīgi nosaka. «Ko tu vēlies zināt?»

Muļķis
«Vai saki, ka mans izgudrojums tiek mācīts cilvēkiem ar redzes problēmām visā pasaulē?» viņš neticīgi atkārto. «Un neredzīgie lasa manu pierakstu visās valodās? Un tu gribi, lai es noticu, ka speciālās bibliotēkās ir tūkstošiem, nē, miljoniem šādu grāmatu? Kungs, par ko Jūs mani uzskatāt? Par muļķi?» Viņš kļūst ļoti satraukts, un tad atkal seko briesmīga klepus lēkme. Es apzinos, ka ģēnijiem arī ir savi ierobežojumi. Kā lai paskaidroju, ka esmu ieradies no 2012. gada un esmu dzimis vairāk kā 150 gadus pēc viņa? Ja kāds man teiktu ko tamlīdzīgu, es zvanītu uz «112».

Laika zīme
Pats arī nesaprotu, kā tas iespējams, taču es patiešām esmu ieradies no nākotnes. Lai to pierādītu, pasniedzu viņam savu Braila pulksteni: mana laika zīmi. Atveru pulksteņa vāciņu un viņš uzmanīgi aptausta ciparnīcu. «O! Tas nu gan ir parocīgs!» viņš apstiprina. «Un to jūs saucat par Braila pulksteni? Vai tas tika izgudrots pēc manis? Neatceros, ka būtu ko tādu iepriekš turējis rokās.» Es paskaidroju, ka pulkstenis nosaukts Braila vārdā dēļ sataustāmiem pun-ktiem un atzīmēm uz ciparnīcas. «Vai visu, kas papildināts ar sataustāmiem punktiem, jūs saucat par Brailu?» viņš vēlas zināt. Man prātā iešaujas magoņmaizīte un atbildu:
«Ne jau visu! Tikai tās lietas, kas radītas speciāli neredzīgiem cilvēkiem, piemēram, šis pulkstenis. Mums ir arī Braila modinātājs, Braila papīrs, rakstāmmašīna, Braila mērlente, Braila printeris, Braila rinda…»

Zinātkāre
Daudz ko nācās paskaidrot. Ik pa brīdim viņš mani pārtrauca, lai uzdotu jautājumu. Sākotnējās aizdomas aizstāja zinātkāre. «Tātad ar datora un interneta palīdzību jūs varat sazināties un piekļūt informācijai?» «Tieši tā,» es apliecinu un nobrīnos: vai ar iztēles palīdzību viņš tik viegli spēj uztvert manu stāstījumu? 150 gadi, kas mūs šķir, šķita pagaisuši. «Vai tu apgalvo, ka neredzīga cilvēka dzīve jūsu laikos ir labāka? Ir iespēja studēt un pat darīt jēgpilnu darbu?» Atbildes vietā es pamāju ar galvu, piemirsis, ka Luijs ir neredzīgs. Viņš manu mājienu uztver, arī pats piemirsis, ka ir neredzīgs.

Piedzimis par agru
«Esmu piedzimis par agru,» Luijs nopūšas. «Ak, kā man būtu paticis dzīvot tavā laikā, tad es varētu…» Teikumu pārtrauc pēkšņa klepus lēkme. Var dzirdēt, ka viņam trūkst elpas. Mani pārņem līdzjūtība. Spoža liesma, kas mirdzējusi tik īsu brīdi: tāda ir šī vīra, šī ģēnija traģēdija. Cik netaisnīgs spēj būt liktenis!

«Braila kungs, Jūs piedzimāt īstajā laikā,» es apliecinu, lai mierinātu. «Bez Jums mūsu nākotne būtu veidojusies pilnīgi savādāka. Pateicoties Jūsu izgudrojumam, neredzīgi cilvēki var iegūt informāciju un zināšanas, kas citādi tiem būtu nesasniedzamas. Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti esam pateicīgi. Tagad varam dzīvot pēc savas izvēles, un Jūs to padarījāt iespējamu. Mēs dzīvojam domās ar Jums.»

Ilgu laiku valdīja klusums. Manu vārdu atbalss karājās gaisā. Luijs Brails pacēla galvu un tikko manāmi pamāja, kā apdomājot, saprotot un pieņemot savu lomu vēsturē. «Labi,» tad viņš saka, ne bez cinisma pieskaņas, «varbūt arī neesmu piedzimis par agru, bet nomiris gan.» Viņš plati pasmaida. Tā spēj tikai cilvēks, kurš apzinās savas nāves tuvumu un drīzo aiziešanu.

Luija Braila noslēpums
Es pamostos. Cik ir pulkstenis? Ar labo roku pieskaros kreisās plaukstas locītavai, automātiska kustība. Kur tad pulkstenis! Varu apzvērēt, ka tas bija man uz rokas. Nesaprotu. Kur esmu to licis?

Paņemu atvērto grāmatu: «Luija Braila dzīve un darbs». Sameklēju teikumu, kur apstājos un lasu: «Luijs Brails bija pirmais neredzīgais cilvēks, kuram piederēja ar baterijām darbināms Braila pulkstenis. Kā viņš to ieguva savā īpašumā, nav zināms.»