Ar gara burām pa
Baltijas jūru
Mārtiņš Zvaigzne
Ventspils
Septembra pirmajās dienās Ventspilī viesojās starptautiskās ekspedīcijas «Parusa duha» (tulk. no krievu val. — Gara buras) septītā sagatavošanās brauciena dalībnieki.
Ekspedīcija apkārt pasaulei uz speciāli šim mērķim būvētas jahtas paredzēta 2015. gadā, un tajā, tāpat kā šoreiz, piedalīsies cilvēki ar invaliditāti un profesionāli jūrnieki.
Šo humanitāro projektu realizē Krievijā izveidota sociālā kustība «Belaja trostj» (Baltais spieķis), kura apvieno advancētus redzes invalīdus un viņu domubiedrus.
Lai neredzīgs cilvēks kļūtu par organizācijas biedru, viņam ikdienā jāspēj pārvietoties bez pavadoņa, jābūt nodarbinātam un aktīvam.
Organizācijas mērķis ir veidot sabiedrību, kurā invalīdi spētu organiski iekļauties ekonomiskajos un sociālajos procesos.
Šo pašu ideju organizācijas dalībnieki cenšas paust ārpus savas valsts robežām, un aktīvi meklē domubiedrus arī šādas jūras ekspedīcijas ietvaros.
Ja līdzšinējie sagatavošanās braucieni risinājās Adrijas, Karību vai Ziemeļjūrā, tad šoreiz tika izvēlēta Baltijas jūra, tiekoties ar vietējo invalīdu organizāciju un pašvaldību pārstāvjiem.
Tā kā jahtu plānotajam pasaules apceļošanas braucienam tikai nupat sāk būvēt, tad katrā šādā sagatavošanas posmā tā dalībnieki noīrē kādu mazāku peldlīdzekli.
Šoreiz bija izvēlēts Latvijas katamarāns «Lover» kapteiņa Ulža Mežuļa un viņa palīga Kristapa Dzeņa vadībā.
Pastāvīgie ekipāžas locekļi: «Baltā spieķa» prezidents Oļegs Kolpaščikovs (neredzīgs cilvēks), paratriatlonists Sergejs Starikovs (2. gr. redzes invalīds), organizācijas izpilddirektore Jeļena Kovaļova un projektu vadītājs, students Artjoms Mamiļins (Jekaterinburga).
Divu nedēļu garā brauciena posmos tika aicināti piedalīties visi burātgribētāji, pirmkārt, jau cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem.
Lai gan pēc vairāku dienu pārbrauciena pa Rīgas jūras līci gar Igaunijas krastiem līdz Ventspilij pie Kurzemes krastiem sākās neliela vētra (kamdēļ ieplānotais maršruta turpinājums uz Liepāju un Klaipēdu tika atcelts), Māris Ceirulis, Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs, ar kolēģiem lietainā pirmdienā bija ieradies tikties ar ekspedīcijas dalībniekiem Ventspilī, kur katamarāns tomēr izbrauca nelielu loku pa tuvāko akvatoriju.
Pēc jautājuma par neredzīgiem cilvēkiem Ventspilī Oļegs turpat no jūras piezvanīja uz LNB Ventspils teritoriālo organizāciju un tā nu pēc divām dienām (pa starpu krievu viesi ar autobusu izbraukāja arī Klaipēdu) mēs tikāmies ar ekspedīcijas dalībniekiem pasākumā Ventspils 3. vidusskolā.
Pēc oficiālās daļas, kamēr Oļegs sarunājās ar citu organizāciju pārstāvjiem, piegāju pie jahtas kapteiņa Ulža un apvaicājos, vai nevaru pievienoties pēcpusdienā paredzētajam 60 jūras jūdžu braucienam no Ventspils līdz Rojai.
Jā, kapteinis bija ar mieru, un pēc īsas sarunas steidzos mājup paņemt kādu siltu jaku, kas atklātā jūrā lieti noderēja.
Iekārtojos kokpitā uz klāja starp abiem katamarāna korpusiem.
Dažas dienas pirms manis ekipāžu bija papildinājusi Strazdumuižas internātvidusskolas 10. klases skolniece, ventspilniece Anastasija Proskurjakova — atraktīva un komunikabla meitene, kura bija lieliski iejutusies un turpināja ceļu līdz Mērsragam nākamajā vakarā.
Savukārt, es biju priecīgs par izdevību saulainā dienā iziet jūrā un vakarā izbaudīt braucienu apkārt Kolkas ragam.
Tas tiešām izdevās, lai gan pāris stundas pēc izbraukšanas likās, ka labāk būtu palicis krastā — Baltijas jūrā bezvējš ir reta parādība, taču todien viļņu patiešām gandrīz nebija, bet laikam pietika ar tiem pašiem, lai man, tipiskai sauszemes žurkai, parādītos nelielas jūras slimības pazīmes.
Iespējams, palīdzēja stipras tējas krūze, bet pēkšņi sajutos labāk.
Palūdzu kapteinim mani pavadīt ekskursijā pa jahtu.
Apsolījis stingri turēties pie katamarāna priekšgalā satītās buras, pusstundu kā apburts vēros jūrā un kuģīša šķeltajos viļņos.
Apkārt tikai ūdens un spoža saule, bet krasts bija palicis tālu aiz mana redzes loka.
Tanī dienā braucām ne vien ar buru, bet arī motora palīdzību, jo faktiski pūta pretvējš un, lai Rojā nokļūtu vismaz līdz nākamajai rītausmai, vajadzēja pielikt dzenskrūves spēku.
Jau pašā brauciena sākumā Oļegs man izrādīja iekštelpas vienā no katamarāna korpusiem, kura šaurajā virtuvītē tieši viņš pildīja pavāra funkcijas un vēlāk ar asistenta Artjoma palīdzību mums visiem pagatavoja gardas vakariņas — rosoļņiku un makaronus ar gaļu, kuras baudījām saulrietā kaut kur iepretim Mazirbei.
Tādā brīdī raisās domas un valodas, cilvēki pie viena galda krēslojošas jūras vidū īpaši satuvinās un rodas komandas izjūta.
Tumsai iestājoties, parādījās bāku un citu jūrā peldošu kuģu ugunis. Iebraucot Irbes jūras šaurumā, arī es redzēju mirkšķināmies Kolkas bāku un kādu no igauņu bākugunīm šauruma pretējā pusē.
Taču visiespaidīgākais bija skats, kad pāris kilometru mums priekšā no tumsas aiz Kolkas raga iznira liela, apgaismota pils jūras vidū un šķērsoja mūsu jahtas maršrutu.
Redzīgākie steidzīgi ķēra telefonus un filmēja šo krāšņo parādību, kas patiesībā bija prāmis no Rīgas uz Stokholmu.
Apmetot līkumu Kolkas bākai, iebraucām Rīgas jūras līcī, kur pusnakts stundā tiešām valdīja bezvējš, un, motora dzīti, devāmies uz Roju.
Neaizmirstamas bija arī septembra nakts skaidrās, zvaigžņotās debesis, par ko brīnījās pat pieredzējušais kapteinis.
No krasta spīdēja elektrības izgaismotie piejūras ciemi un vājas torņu ugunis.
Nogurums un svaigā gaisa deva darīja savu — ap diviem naktī sāka kļūt vēsi, un tad jau arī parādījās Rojas ostas signālugunis. Vēl gan kapteiņa palīgs no kuģa priekšgala ar spēcīgu lukturi uzmanīja, lai nesapinamies zvejnieku tīklos, taču veiksmīgi iebraucām un pietauvojāmies piestātnē.
Dažas miega stundas paskrēja nemanot, otrā rītā deviņos jau bija sarunāti nākamie pasažieri, tāpēc, no rīta pamodies, ātri atvadījos no ceļabiedriem, kapteinis vēl mani pavadīja caur sarežģītajām piestātnes laipām un vecajiem ostas ēku pagalmiem līdz netālu esošajai autoostai.
Sirsnīgi paspiedis roku arī viņam, pēc stundas sāku mājupceļu atpakaļ uz Ventspili.
Jūrā bija jauki un interesanti!
Tomēr vislabākā sajūta ir pēc lieliska piedzīvojuma atgriezties mājās!
