Mūžībā pavadot
Balss no bērnības. Dzidra Liepiņa mūžībā
Dzidras Liepiņas balss šai saulē ir apklususi. Bet mūsu, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas lasītājiem, tā skanēs vēl daudzus jo daudzus gadus, jo tā ir iemūžināta vairākos simtos ielasīto audio grāmatu.
Kad biju vēl maza meitene, mācījos skolā, bet mani vecāki, Lūcija un Mārtiņš, vēl jauni un enerģijas pilni, strādāja Rīgas Neredzīgo uzņēmumā, vakaros, gulēt ejot, ielasīto «grāmatu balsis» bieži bija vakara pasaciņas vietā. Mana mamma strādāja mājiniekos. Kad vakaros mājas darbi bija pabeigti, bērni nolikti gulēt, varēja ķerties klāt «maizes darbam» un, kā parasti, lai īsinātu laiku, līdztekus klausīties no bibliotēkas paņemtās audio grāmatas. Mēs, bērni, iemigām grāmatu diktoru balsu ieaijāti.
Vislabāk man atmiņā palikušas divas — Aleksandra Kūlaiņa un Dzidras Liepiņas balsis. Dzirdot tās, es, aizverot acis, jūtos kā bērnībā, kad ne par ko nevajadzēja raizēties, to manā vietā darīja vecāki. Jā, tagad, izdzirdot šīs balsis skanam audio ierakstos, man prātā nāk tālā, bezrūpīgā bērnība. Un tā būs vienmēr, kamēr būšu šajā saulē. Šīs balsis un mana bērnība ir nedalāmas vērtības.
Pirms desmit gadiem sāku strādāt LNerB Lasītāju apkalpošanas nodaļā. Radās iespēja satikt grāmatu ielasītājus. Kurš gan nepazītu Uldi Deisonu? Viņš ilgus gadus bija Latvijas Televīzijas diktors. Aivaru Bogdanoviču, Līgu Liepiņu un Zigurdu Neimani mēs esam iepazinuši kā teātra un filmu aktierus. Aleksandrs Kūlainis bija Strazdumuižas cilvēks — dzīvoja kaimiņos. Bet ar Dzidru Liepiņu bija savādāk. Mums zināma bija tikai viņas balss. Viņa varētu paiet garām kaut desmit reizes dienā, es pat nenojaustu, ka tā bijusi Dzidra Liepiņa, līdz brīdim, protams, kad izdzirdētu viņas balsi.
Lūk, stāsts iz dzīves. Vairākas reizes bibliotēkā biju redzējusi kāpjam pa trepēm uz otro stāvu simpātisku kundzīti ar brillēm. Sastapšanās reizes bija tādas, ka sasveicināties bija tā kā par vēlu, tāpēc neiznāca dzirdēt viņas balsi. Bet cik tad nu ilgi, strādājot vienā iestādē, netiksies vaigu vaigā! Iepazīšanās bija neizbēgama. Un to manu pārsteigumu, izdzirdot viņas balsi! Sajūtas bija neaprakstāmas. Man likās, ka satieku mīļu, labu paziņu, sen zināmu, neredzētu radinieci, jo tā taču bija balss no bērnības! Tagad tā bija ieguvusi arī seju, un man tā nelika vilties. Tā ļoti labi saderēja ar balsi — sirsnīga, smaidoša, labvēlīga, kura cauri brillēm pasaulē un cilvēkos lūkojās mirdzošām, labsirdīgām acīm. Turpmāk sastopoties, vienmēr mīļi sasveicinājāmies, parunājāmies par laiku, par grāmatām, par lasītājiem, par to, ka gribot negribot būs jāpārtrauc ielasīšana, jo gadu nasta lika sevi manīt. Grāmatu ielasīšanu Dzidra Liepiņa pārtrauca 82 gadu vecumā. 2009. gadā ielasītais Māras Svīres romāns «Māsas» ir pēdējais Dzidras Liepiņas darbs LNerB. Bet kurš bija pirmais? To varam tikai zīlēt: varbūt 1971. gadā ielasītais Aksela Muntes «Stāsts par Sanmikelu»?
Dzidras balss mūsu bibliotēkas lasītājiem bija viena no iemīļotākajām «grāmatu balsīm». Ja grāmatu ir ielasījusi Dzidra Liepiņa, tas jau ir rādītājs, ka tā būs laba, romantiska un to ir vērts klausīties. Tāds, lūk, uzskats joprojām valda mūsu bibliotēkas lasītāju vidū.
Neredzīgs cilvēks redzīgo rakstā izdotās grāmatas pats bez palīga nevar izlasīt. Ir vajadzīgs priekšā lasītājs. Un tieši šo pienākumu veic mūsu Latvijas Neredzīgo bibliotēka. Grāmatu lasīšana neredzīgiem cilvēkiem ir ļoti svarīga, nenovērtējama dzīves nepieciešamība, arī laba brīvā laika pavadīšanas iespēja. Paldies liktenim, kas Tevi, Dzidra, atveda uz mūsu bibliotēku! Paldies par grāmatām, ko ielasīji! Par sirds darbu! Paldies par prieku, ko sniedza Tavs viena aktiera teātris! Mēs Tevi neaizmirsīsim. Tu pati sev esi uzcēlusi mūžīgu pieminekli.
Prieks par tikšanos šai saulē!
Ar cerību uz tikšanos tai Saulē.
Alda Zariņa, Latvijas Neredzīgo bibliotēkas bibliotekāre