Cēsinieku ceļš starp šokolādi un bitēm
Inga Kravale

Kādā miglainā augusta nogales rītā cēsiniekiem jau atkal zem kājām bija ceļš. Ceļš, kas šoreiz veda uz Kurzemes pusi ar mērķi viesoties Talsu un Tukuma novadu jaukākajos zemes stūrīšos.

Šokolādes muzejs

Domājot par to, lai visiem trīsdesmit Cēsu TO biedriem un viņu pavadoņiem būtu saistoša biedrības rīkotā ekskursija, tika izplānota daudzpusīga dienas programma. Pirmā pietura — Pūres šokolādes muzejs — tīkama gardēžiem un dzīves baudītājiem. Par rūgteni saldo našķi vēstīja gides Elīzas stāstījums, tiesa, mūsu gaumei pārlieku steidzīgs, gan stilizēti iekārtotās muzeja telpas. Tās it kā izdzīvoja visu šokolādes dzimšanas gaitu — no džungļu biezokņiem izcelto kakao pupiņu tapšanu par to gardumu, ko mēs tik labprāt baudām.

Šokolādes stāsts iesākās pie seno acteku un maiju ciltīm, kas kakao pupiņas lietoja kā ārstniecisko dzērienu sastāvdaļu. Dzēriens no grauzdētām kakao pupiņām simbolizēja arī turību, jo to baudīt bija cilšu vecāko privilēģija, tradicionāli malkojot dzērienu no vienreizlietojamām zelta tasītēm. Jo lielāka izlietoto zelta krūzīšu kaudze, jo svarīgāks vīrs, protams. Tam, ka arī mēs pazīstam kakao un līdz ar to arī šokolādi, jāpateicas Lielajiem Ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kuri aiznesa jūrasbraucējus no Eiropas līdz krastiem, kuros slēpās vēl neiepazītais kārums. Un, kā jau viss jaunais, sākotnēji arī šokolāde skaitījās tikai sabiedrības elitei pieejams baudījums. Bet mirklis labsajūtas taču nepieciešams ikvienam, vai ne? Tāpēc jau arī mēs tik regulāri meklējam ceļu līdz veikalu plauktiem, kuros nu var atrast milzum daudz veidu šā našķa.

Lai gan patiesībā šokolāde daloties tikai tumšajā, piena un baltajā, tālākais jau esot atkarīgs no tā, cik neierobežotas ir ražotāju iztēles iespējas. Arī Pūres šokolādes ražotne varēja palepoties ar vismaz divpadsmit trifeļu veidiem, lai katram gada mēnesim tiekot sava saldā „odziņa”, taču pašu gardēžu ziņā lai paliekot izvēle, kura trifele kuram mēnesim labāk piederas. Kā jums šķiet, kuram gada mēnesim piestāvētu trifele ar apelsīniem, kuram — ar kalvadosu, bet kuram — ar mellenēm?

Talsu pakalni

Papildinājuši savus šokolādes krājumus, cēsinieki varēja ceļu turpināt. Nākamā pieturas vieta — Talsi. Pilsēta ar deviņiem pakalniem un izaicinājumu tos pievārēt. Gide Dārta iepriecina ar ziņu, ka vietējais tūrisma informācijas centrs (Talsu TIC) nolēmis samaksu par ekskursijas vadīšanu neprasīt un pasniegt cēsiniekiem dienu Talsos kā nelielu dāvanu. Sirsnīgs paldies talsiniekiem par to! Šī Kurzemes mazpilsēta izrādījās ne tikai dāsna, bet arī viesu izturību pārbaudoša. Augšup un lejup soļojot, ceļotāji iepazina pilsētu un droši vien arī to slodzes limitu, ko katrs ceļotājs individuāli var izturēt.

Taču arī nogurušajiem jāatzīst, ka Talsiem piemīt savs burvīgums — šauras bruģētas ieliņas, paugurainā apkārtne ar skatu vietām, veco namu sarkanie jumti un Talsu ezera acs pilsētiņā rada gleznainu iespaidu. Te savijas kopā leģendas par seno kuršu apmetnēm un viņu savdabīgo apbedījuma veidu — uguns laivām. Te jācenšas noticēt teikai par nogrimušu pili Vilkmuižas ezerā, kuru izcelt var Līgo naktī, trīs reizes skrienot kailam apkārt ezeram, vien ar lāča kažokādu sedzoties. Gide atgādina arī par Talsu traģēdiju 1997. gadā, aizvedot uz piemiņas vietu «Dzīvības aplis nāves ēnā», kas atrodas Ezeru laukumā. Tomēr dzīve turpinās, un talsinieki ir pārliecināti, ka visskaistākie skati uz pasauli paveras tieši no viņu māju logiem.

Laumu dabas parks

Jūs jau zināt, reizēm pats labākais ir pataupīts pašām beigām. Tā droši vien secināja lielākā daļa cēsinieku, kad mūsu maršruts veda uz Laumu dabas parku Īves pagastā. Šajā vietā apvienojās visas mūsu patikšanas — pastaigas dabā, izzinoša informācija par bišu dzīvi, nelielas sportiskās aktivitātes Sporta takā un vēderprieki, nogaršojot laumiņu ceptās pankūkas. Zinošās gides Ingas pavadībā izstaigātā Bišu taka palīdzēja iepazīt šo čaklo lidonīšu dzīves gājumu, kas patiesi ir ļoti neilgs. Izteiksmīgās koka figūras ļāva saprast sīkā kukainīša ķermeņa uzbūvi un to, ka gudrā māte Daba ikvienai radībai paredzējusi savu vietu un lomu. Atliek vien cilvēkam nobrīnīties, cik daudz laba un vērtīga mūsu veselībai spēj dot viens mazs radījums vārdā bite.

Bišu takā gluži simboliski ikviens no mums varēja noskaidrot, kas būtu viņš bišu hierarhijā — bišu māte jeb karaliene, trans vai tomēr darba bitīte. Pēc kādiem kritērijiem gan to noteica? Lunkanums, veiklība un vidukļa apkārtmērs, lūk, tik vienkārša ir atbilde! (Foto uz 3. vāka)

Ceļš zem kājām

Ja svaru kausos mēģinātu likt cēsinieku vērtējumu par dienu Kurzemes pusē, gan jau katrā kausā būtu kas liekams. Taču sajūta, ka mājās atgriezāmies mazliet bagātāki, joprojām nepazūd. Un nepaies nemaz tik ilgs laiks, lai atkal ceļš zem kājām vilinātu cēsiniekus, par to šaubu nav.