Rīdzinieku aptauja par sadzīvi un vides pieejamību
Līga Ķikute, LNB RPO valdes locekle
Šā gada pavasarī LNB Rīgas pilsētas organizācijā (RPO) norisinājās pētījums «Cilvēku ar redzes invaliditāti garīgā un sociālā labklājība Rīgā», kura ietvaros, telefoniski aptaujājot RPO biedrus darbspējīgā vecumā (18 — 62 gadi), tika meklētas atbildes uz jautājumiem — kādi tad ir, kā jūtas, ko vēlas un ar ko nodarbojas vājredzīgie un neredzīgie rīdzinieki.
Kādi esam?
No aptaujātajiem dalībniekiem 51,7% bija sievietes un 48,3% — vīrieši. Visvairāk bija pārstāvēta vecuma grupa no 51 līdz 61 gadam (36,2%) un vecuma grupa no 41 līdz 50 gadiem (28,4%).
Starp aptaujas dalībniekiem visvairāk (48,3%) bija cilvēki ar otrās, bet vismazāk (10,3%) ar trešās grupas redzes invaliditāti. Pirmo grupu pārstāvēja 41,4% aptaujāto. Trešdaļai respondentu (33,6%) bija vēl kāda ārsta diagnosticēta hroniska slimība, neskaitot redzes problēmas. Vismazāk citu slimību bija respondentiem vecumā no 41 līdz 50 gadiem (15,2%), bet visvairāk (52,4%) — vecuma grupā virs 51 gada.
Rīdzinieki ir čakli tehnisko palīglīdzekļu lietotāji: 81% aptaujāto tos izmanto. Tomēr attiecībā uz baltā spieķa lietošanu pavērās pretēja aina, to lietoja labi ja piektā daļa (18,1%) aptaujāto.
Vājredzīgie un neredzīgie rīdzinieki ir lieli optimisti (ar dzīvi nebija apmierināti vien 13,8% aptaujāto).
Šie cilvēki ikdienā par savu invaliditāti nedomā, savu veselību kā sliktu vai ļoti sliktu novērtēja 19,8% respondentu. Tomēr, padomājot par invaliditāti, aina mainījās, un veselību kā sliktu vai ļoti sliktu novērtēja puse (50,9%) aptaujas dalībnieku.
Jāpiebilst, ka rīdzinieku optimismu vai pesimismu neietekmēja invaliditātes smagums, bet gan šo cilvēku vajadzībām pielāgota vide, iespēja sevi realizēt mācībās vai darbā, kā arī iespēja paļauties un nepieciešamības gadījumā saņemt palīdzību no apkārtējiem.
Rīdzinieku ģimenes un citi «zvēri»
Vairums Rīgā dzīvojošo cilvēku ar redzes invaliditāti bija veiksmīgi izveidojuši partnerattiecības: 33,6% respondentu bija savas ģimenes ar bērniem, 31% dzīvoja kopā ar partneri, 2,6% bija vientuļie vecāki un 14,7% dzīvoja vieni. 18,1% aptaujāto jo-projām dzīvoja kopā ar vecākiem vai vecvecākiem.
Aplūkojot ģimenes stāvokļa atšķirības dažādās vecuma grupās, izrādījās, ka respondenti vecumā līdz 30 gadiem visbiežāk dzīvoja vieni vai kopā ar partneri, no 31 līdz 50 gadiem — paši savās ģimenēs audzināja bērnus, bet pēc 51 gada, kad bērni jau bija izauguši, turpināja kopdzīvi ar partneri.
93,9% aptaujāto atbildēja, ka var paļauties uz saviem ģimenes locekļiem, piedevām vairāk nekā puse respondentu apgalvoja, ka uz saviem ģimenes locekļiem var paļauties pilnībā.
Tomēr rožainā aina pazuda, runājot par draugiem, kuri uzstādīja savdabīgu negatīvu rekordu.
16,4% aptaujāto nevarēja paļauties uz saviem draugiem, salīdzinājumam, uz parastu nejauši sastaptu sabiedrības pārstāvi nevarēja paļauties 12,1%, bet uz ģimenes locekļiem — 6,1% respondentu.
Kopumā lūkojoties, Rīgā dzīvojošie cilvēki ar redzes invaliditāti gan ģimeni, gan draugus, gan sabiedrību kopumā vērtē kā atsaucīgu un ir apmierināti ar līdzcilvēku sniegto palīdzību un atbalstu.
Cits jautājums — vai vājredzīgie un neredzīgie palīdzības lūdzēji tiek vienmēr saprasti atbilstoši sava redzes atlikuma diktētajām vajadzībām.
Rīdzinieku izglītība, darbs un citas ikdienas aktivitātes
Izglītības ieguves jomā vājredzīgie un neredzīgie bija uzcītīgi — teju trešdaļa (31,9%) bija ieguvuši vidējo profesionālo un tikpat daudzi (31,9%) — augstāko izglītību. Vidējā izglītība bez profesijas bija 31%, bet pamatizglītība — 5,2% respondentu. Vienlīdz daudz bija kā apmierināto, tā neapmierināto ar pieejamajām izglītības iespējām.
Aptuveni trešā daļa (36,2%) aptaujāto strādāja algotu darbu (t.sk. pašnodarbinātas personas un darbinieki, kuri strādāja nepilnu darba laiku), 9,5% strādāja brīvprātīgi, 8,6% mācījās vai studēja, bet gandrīz puse (45,7%) bija mājsaimnieces, un darbošanās pa māju nereti nebija pašu respondentu izvēle. Piedevām mājsaimnieču īpatsvars palielinājās ar katru nākamo vecuma grupu no 29,2% respondentu vecumā līdz 30 gadiem līdz 61,9% respondentu vecumā virs 51 gada. Likumsakarīgi, ka darba iespējas tika novērtētas kritiski. 24,1% aptaujāto pieejamās darba iespējas novērtēja kā sliktas, bet 44% — kā ļoti sliktas.
Rīgā dzīvojošo cilvēku ar redzes invaliditāti optimisms izpaudās ikdienas aktivitāšu pašvērtējumā — puse respondentu (50%) atbildēja, ka ar saviem ikdienas pienākumiem, t.i., darbiem, kurus paši apņēmušies paveikt, tiek galā labi, 22,4% — ļoti labi. Ceturtā daļa (25%) atzina, ka ikdienas pienākumus veic vidēji, bet 2,6% — slikti. Savu ikdienas veikumu kā ļoti sliktu nenovērtēja neviens. Tas norāda uz vājredzīgo un neredzīgo rīdzinieku apņemšanos ikdienā paveikt saviem spēkiem atbilstošus darbus. Aptaujātie bija ļoti apmierināti arī ar brīvā laika pavadīšanas iespējām.
Vērtējam pilsētu
Vērtējot dzīves vidi, t.i., vidi, kurā ikdienā dzīvo, strādā, mācās, pārvietojas, iepērkas rīdzinieki ar redzes invaliditāti, noskaidrojās, ka ceturtā daļa (25,8%) vidi vērtēja kā nedrošu, bet 37,1% — kā nepieejamu. 31% respondentu novērtēja vidi kā daļēji pieejamu un piebilda, ka lietas labā galvaspilsētā vēl daudz darāmā.
Sabiedrisko transportu vērtēja vēl kritiskāk — 41,4% tā pieejamību novērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu. Pie vainas, protams, vājredzīgajiem un neredzīgajiem pasažieriem nesaskatāmie numuri un maziem burtiem drukātie saraksti.
Tomēr, pateicoties tehnoloģiju attīstībai un ģimenes locekļu atbalstam, izveicīgie vājredzīgie un neredzīgie bija lieliski atraduši ceļu līdz sev nepieciešamajai informācijai: ceturtā daļa (25%) ikdienā neizjuta šķēršļus nepieciešamās informācijas ieguvei, bet trešā daļa (34,5%) tos sajuta minimāli.
Meklējot, kas tieši vājredzīgo un neredzīgo dzīvi ietekmē visvairāk — ikdienā notiekošais, vide vai apkārtējie cilvēki, izrādījās, ka vislielākā nozīme ir pieejamai informācijai, videi un tās drošumam, kas arī ir šā brīža prioritārais LNB RPO darba lauks.
