Labestība, siltums un gaisma Rēzeknē
Viktors Filatovs, LNB Rēzeknes TO valdes loceklis

Novembra otrajā otrdienā tiek atzīmēta sociālo darbinieku diena. Uz doto brīdi cilvēku skaits, kuriem nepieciešama sociālā palīdzība, arvien palielinās, starp tiem ir arī cilvēki ar invaliditāti, bērni ar īpašām vajadzībām, vecāka gada gājuma cilvēki. Sociālais darbs ir īpaši grūts, jo svarīgs ir cilvēciskais kontakts. Katram ir savs stāsts — kāpēc un kas ar viņu noticis. Grūti dzirdēt cilvēku bēdas un radušās problēmas. Diemžēl, pieaug vecu un vientuļu cilvēku skaits, kuriem nepieciešama individuāla aprūpe. Tāpēc sociālo darbinieku loma un nepieciešamība ar katru gadu pieaug. Šeit ir aktuāls arī atalgojums darbiniekiem sociālo pakalpojumu sfērā. Sociālais darbs ir maz atalgots. Gribētos, lai valdība rastu iespēju palielināt algas šī morāli grūtā darba veicējiem.

LNB Rēzeknes teritoriālajā rehabilitācijas dienas centrā izveidojies labs sociālo rehabilitētāju kolektīvs: Valentīna Lansberga un Gunārs Dzindzuks, kuri savus darba pienākumus pilda profesionāli un pašaizliedzīgi, ar pacietību un iejūtību pret ikvienu klientu. Iepazīstoties ar klienta problēmu, viņi meklē tai risinājumu. Seko sociālās rehabilitācijas plāna izstrāde klientam, kurš smagu redzes traucējumu dēļ nespēj pielāgoties dzīvei, jūtas izolēts no sabiedrības. Valentīna un Gunārs veicina klientu sociālo prasmju pilnveidi un jaunu iemaņu veidošanos, īsteno klientu sociālo aktivizāciju, stimulē klientu intereses, vēlmes un gribu patstāvīgi un pilnvērtīgi dzīvot, nereti meklējot arī spēcīgus motivācijas argumentus un pārliecinot, ka, zaudējot redzi, var daudz ko iemācīties un darīt.

Daudzi cilvēki, saskaroties ar redzes problēmām, vēršas pie Valentīnas un Gunāra pēc palīdzības, kā dzīvot tālāk. Kā saka Valentīna un Gunārs:

«Īpaši gribas palīdzēt gados jauniem cilvēkiem ar redzes problēmām, jo viņiem visa dzīve vēl priekšā, un īpaši priecīgi esam tad, kad tas izdodas.»

Saprotams, ka reizēm Valentīna un Gunārs nogurst morāli, jo izdzīvo šo cilvēku stāstus, iedziļinās un pārdzīvo dažādus likteņus. Dažkārt ir smagi uzklausīt sūdzības gan par veselību, gan par dzīvi, jo pārsvarā visi klienti nāk ar kaut ko neapmierināti. Bieži jābūt arī psihologiem, un citreiz arī nākas stingram būt.

Pateicoties Valentīnai, daudzi redzes invalīdi iemācījās pareizi lietot balto spieķi un orientēties pilsētas ielās, iemācījās lasīt un rakstīt braila rakstā, pagatavot patstāvīgi ēdienu, kā arī radoši pašizpausties. Daudziem Valentīna palīdzējusi atklāt sevī jaunus talantus — vienam dziesmā, citam dzejā, vēl citam mūzikas instrumenta spēlē.

Pateicoties Gunāram, daudzi ieguva iemaņas pītu priekšmetu izgatavošanā no klūgām, iemācījās lietot tik dažādos tehniskos palīglīdzekļus, apguva prasmes patstāvīgi strādāt ar datoru, izmantojot pielāgotās datorprogrammas.

Tieši Gunārs ir tas, kurš, nu, jau vairākus gadus pēc kārtas 15. oktobrī Starptautiskajā Baltā spieķa dienā, riskējot ar savu dzīvību, dodas pāri ielai ar balto spieķi, atgādinot autovadītājiem par redzes invalīdu problēmu šķērsot ielu. Bet galvenais, ka, pateicoties šiem abiem sociālajiem rehabilitētājiem, ļoti daudzi cilvēki ir noticējuši saviem spēkiem, guvuši pārliecību par sevi un atklājuši sevī jaunu potenciālu turpmākai dzīvei.

Cienījamie, Valentīn un Gunār! Mēs, biedrības Rēzeknes TO biedri, pateicamies jums par pacietību, pašaizliedzību un profesionālismu sociālās rehabilitācijas darbā. Mēs jūs mīlam un cienām, un lai Dievs sargā par jūsu labestību, sirds siltumu un gaismu, kas izstaro no jūsu dvēselēm!