Pasaule — Pasaulīte

Valentīna Jēkabsone

Nav gadījies uzklausīt nevienu, kurš atcerētos rotaļas mitrā, lietus pielijušā smilšu kastē.

Kaut ko atgādinošu sacītajam es sen, sen vēroju pa istabas logu. Diena bija miglaina, līņāja. Biju mājās. Dēls, saskraidījies, vēja saķerts, dzīvojās pa istabu. Darbā bija sagatavošanas periods, un man bija iespēja dažas dienas pabūt mājās un pieskatīt dēlu. Darbojāmies ar mazo filmiņu caurskatīšanu bērnu projektorā. Filmiņu bija daudz un dažāda rakstura. Laiku pa laikam man vajadzēja atrast kārbiņu uzrakstos tiešu, konkrētu filmiņu. Lasīšanas prasme pagaidām vēl bija tikai nākotne. Bērnu konstruktori bija vairāki, arī bērnu grāmatu bija diezgan daudz.

Ar ko darboties dienas gaitā bija pietiekoši. Protams, viss jau bija izmēģināts un otrreizējā atgriešanās vairāk skāra mašīnu modeļus, kas bija tikai daži, un līmēšanas, stiprināšanas un salikšanas darbiņus.

Un te, minētajā drēgnajā dienā, pie bērnu rotaļu laukuma smilšu kastes, kas bija pārredzama no mūsu dzīvokļa logiem, piebrauca liels pašizkrāvējs un, iegrozījis mašīnu taisni pie kastes malas, visu kravu izgāza tieši virsū kastes laukumam. Krava izrādījās nesalīdzināmi lielāka nekā smilšu kastes apjoms. Mašīna nolaida kravas kasti un, žvadzinādama metāla konteineru, aizbrauca. Skatam atklājās liels smilšu kalns. Savādi, tās smiltis nebija slapjas no lietus. Mitras gan, iespējams, tās varēja būt tikko ņemtas no smilšu karjera dziļuma, tās vēl nebija paguvušas palikt tumšas no gaisa mitruma. Smilšu kalns staltā varenībā dižojās tikai pāris minūtes. Šķita, visās apkārtējās mājās kāds atvēra trušu būrīšu durtiņas. Pa laukuma zālāju viens par otru mazāki bērneļi sīkiem solīšiem tipināja smilšu kalna virzienā.

Mazajiem pāri un apkārt joņoja veiklākie un lielākie. Tikai viens varēja būt tas, kurš pirmais uztrauksies smilšu kalna smailajā virsotnē. Vēl mirklis, un smilšu kalna virsotne bija apgūta, iekarota un zudusi, smilšu kalns izplēnējis. Skatienam pavērās skudru pūznis mazu bērnu aktieriski dabīgā brīvā izkārtojumā. No māju kāpņu telpām, steigā lakatus siedamas un plecos uzmestās jakas kārtodamas, pusskriešus un gandrīz vai vaimanādamas nozudušā smilšu kalna virzienā steidzās omītes. Atrast rosīgajā kņadā savu mazuli bija īsts pārbaudījums.

Ikviena pienācēja uzņēmās vadīt režiju notiekošajam. Viens aiz otra vijās aizrādījumi, iezīmējās drošās līnijas mazākajiem, uzmanību saistīja nosodījumi virsotņu sparīgajiem apguvējiem.

Uzsāka valdīt darbošanās hierarhija. Mazākie saņēma omīšu līdzpaņemtos spainīšus un lāpstiņas. Kāda vecmāmiņa bija paguvusi paķert smilšu kūku cepamās formiņas. Kalna pakāje ātri tika sadalīta un aizņemta. Kārtību uzturēja omīšu kolektīvs. Sabiedriskie režisori diktēja spēles noteikumus bērnu rotaļām. Lielākos atzina par kalna grāvēju personāžiem.

Nu viņu loma bija izsmelta. Grāvēji bija spiesti nozust blakus esošā meža parka priedēs. Vecmāmiņu panākumi bija acīmredzami un spoži, secinājumi vērīgi — vieni grauj, otri cep un būvē! Vecmāmiņas atļāvās ierobežot sevi un lielos pavadīja bez svilpieniem. Jāatzīst, režisori pēc būtības ir dāsni savos skaidrojumos un nekautrētos arī uzsvilpt.

Vai, nu, omītes būtu mazāk sparīgas, ja vien prastu to darīt!

Notikušais bija neilga, spilgta un saistoša īsfilma ar skaistiem dabas skatiem. Darbība risinājās zem ozola, kura galotne sniedzās pāri piecstāvu mājas jumtam un kas lepojās ar gariem, nokareniem zariem. Uzmanību saistīja spraigi spriedzes notikumi, nemāksloti aktieri un dzīves ceļus izstaigājuši režisori iz tautas. Darbība risinājās bez aizķeršanās. Nenoliedzami, notikumu attīstība netiecās dzīves patiesību tuvināt mākslas līmenī baudāmam materiālam.

Aiz loga risinājās mūsdienu ikdienas dzīves situācija.

Es tā aizrāvos ar piedāvāto, mainīgo dzīvo ainu pa logu, ka nepamanīju sev blakus notiekošo. Ar aizkustinājumu es vēroju Pasauli. Man līdzās, ķermeņa siltuma jušanas tuvumā, atradās mana Pasaulīte — dēls, tupot uz krēsla, elkonīšus atbalstījis uz palodzes paralēli man, uz visu noskatījās klusēdams, tāpat kā es.

Dēlam pār abiem vaigiem ritēja lielas asaras. Izrādījās, notiekošo, ko es uztvēru kā asa sižeta filmas materiālu, dēls pieņēma un skatījās kā dziļu pārdzīvojumu drāmu bērna sirsniņā.

Es apkampu dēlu, piespiedu sev klāt un apsolīju, ka pēc pāris dienām arī viņš varēs iet rotaļāties smilšu kastē.

Dēls raudāja dziļi un klusītiņām.

— Jā, tad tur būs smilšu kaste, bet tikko tur bija smilšu kalns!