Iepriecināt noskumušos ar dziesmu
Inese Plūme

«Lai skan!» bija 2011. gada 8. marta invalīdu biedrības pasākums. Bija groziņi un jautras, interesantas sarunas. Kad šķita, ka viss ir izrunāts, tad kāds sāka dziesmu, tad vēl kāds… Un tā tas turpinājās ilgu laiku. Līdz kamēr dziedāja visi, neraugoties uz tautību. Kad pasākums jau gāja uz beigām, izskanēja priekšlikums par sava, maza ansamblīša izveidošanu. Jo mums biedrībā ir cilvēki, kuri bija dziedājuši un joprojām dzied citos kolektīvos. Un tā es uzņēmos šo uzdevumu veikt.

Bija bailes un nedrošības sajūta, jo nebija nekā, ar ko sākt. Meklēju notis, rakstīju tekstus no interneta, bet pirmās melodijas mācījos audio formātā arī no interneta. Dziedāju garas stundas viena savā istabā, rakstīju diktofonā un analizēju. Laboju kļūdas un atkal visu no jauna, kamēr bija labi. Jo mācīt citus tikai ar savu balsi nav viegls uzdevums. Katra nots var būt liktenīga.

Daudz palīdzēja Māris Nedēļa, Mārtiņš Zvaigzne ar padomiem, kad dators šķita kā džungļi, dažādas organizācijas. Bez viņiem galā netiktu. Arī LNerB Juglā. Paldies!

Tad runāju ar pirmajiem astoņiem dziedātājiem. Mēs bijām visdažādākā vecuma. Domājām, ko mēs varam un kā. Tā kā esam latgalieši no dažādiem tās novadiem, tad nācās saskaņot galotnes un citas dziesmu nianses. Sākumā mani bija pārņēmis spēcīgs apjukums, kā strādāt ar tik dažādu kolektīvu, bet, smejies vai ne, viņi paši pateica priekšā, kas jādara. Ļoti daudz tika runāts tieši par to, kā sastrādāties, kādas kuram ir rakstura īpatnības un arī veselības problēmas, jo nereti pildu arī medmāsas funkcijas. Un tikai tā spēju saprast, kādi burtu fonti notīm un tekstam jāraksta. Tas prasa daudz laika, bet ir prieks redzēt dziedonīšus, kā es viņus mīļi saucu, lasām dziesmu tekstus, kā viņiem patīk.

Jāsaka gan, ka ne vienmēr viss ir mierīgi un patīkami. Ir bijuši brīži, kad raudu smagas sāpju asaras. Un, tikai pateicoties savam kolektīvam par atbalstu, spēju darbu turpināt, jo esmu viņiem vajadzīga.

2014. gadā esam pieci dziedātāji, un esam ieguvuši jaunas plašākas telpas, kas dos iespēju labāk vienam otru dzirdēt un attīstīties.

Mēs koncertējam pansionātos un slimnīcās un mēģinām būt tur, kur valda jautrība. Esam bijuši arī Lietuvā pieredzes apmaiņā. Bet mūsu ansambļa pamatbūtība ir iepriecināt noskumušos un saglabāt prieku sirdī pašiem. Jo nav nekā labāka kā redzēt cilvēkus smaidam, raudam aiz saviļņojuma, dziedam līdzi kādu mīļu galda dziesmiņu tajā brīdī, kad viņš nespēj iziet pat no istabiņas. Tad dziesma iet pie viņiem… Tā ir dziesmas būtība — skanēt!