Šoudauna sacensības Itālijā
Imants Elstiņš, grupas vadītājs

7. Starptautiskais Šoudauna turnīrs Milānā (Itālija) norisinājās no 2014. gada 30. aprīļa līdz 4. maijam. Bija ieradušies gandrīz visi spēcīgākie spēlētāji no 10 Eiropas valstīm, arī no Latvijas. Kopumā šajā sporta forumā piedalījās 44 vīrieši un 24 sievietes.

Spēles risinājās uz sešiem galdiem. Jāpiebilst, mājinieku pārstāvniecība bija iespaidīga: 21 spēlētājs.

Latviju pārstāvēt bija devušies 5 sportisti — 3 kungi un 2 dāmas: Cēsu Neredzīgo sporta klubu «Vendene» pārstāvēja Zaiga Liepiņa, Ziedonis Mazurs un Imants Elstiņš, Rīgas Neredzīgo šoudauna sporta klubu pārstāvēja Viktors Grigorjevs, Liepājas Neredzīgo sporta klubu «Ezerkrasts» — Liene Fībiga.

Ceļojums uz sacensību norises vietu sākās 30. aprīļa agrā rīta stundā, kad devāmies uz Rīgas starptautisko lidostu. Lidojums ar pārsēšanos Frankfurtē norisa veiksmīgi, jāsaka, gan turp, gan arī atpakaļ palīdzēja Milānas un Frankfurtes lidostu darbinieki. Paldies viņiem!

Ar sagaidīšanu gan tik gludi nevedās. Lai kā arī centāmies atrast sagaidītājus, mums tas neizdevās tik ātri.

Aptuveni 50 min. pēc ielidošanas, veicot kārtējo apli pa lidostu, pamanījām neliela auguma vīriņu ar papīra lapiņu aizmugurējā bikšu kabatā. Tavu laimi — šis vīrs izrādījās īstais. Tikai atkal pārsteigums, vīrs runāja tikai itāliski. Lai vai kā, līdz viesnīcai nokļuvām veiksmīgi.

Ierādīja numuriņus, iekārtojāmies un sākām gaidīt kādu, kas parādīs ceļu uz sacensību vietu, bet velti, nekas tāds nenotika. Vilkām laukā portatīvo datoru un paši sastādījām maršrutu. Attālums izrādījās niecīgs, ar kājām bija jāsoļo minūtes septiņas. Uzvilkām parādes sporta tērpus un devāmies uz spēļu vietu.

Jāsaka, tā izrādījās iespaidīga ēka «Instituto dei Ciechi di Milano». Pašreiz tur atrodas skola neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, arī Luija Braila muzejs. Ēkai ir sena vēsture (www.istciechimilano.it).

Mums paveicās, jo turpat pie ieejas sastapām pasaules un neapšaubāmi Nīderlandes spēcīgāko spēlētāju Leander Sachs, kurš laipni mūsu delegācijai parādīja, kur jāspēlē, kur ēdinās un kur notiks sacensību atklāšana. Kā viņš minēja, Nīderlandes komanda uz šo turnīru brauc jau piekto gadu.

Tā, lūk, mēs tikām pie lieliska gida. Steidzoties notikumiem pa priekšu, viņš arī uzvarēja šajā turnīrā.

Sacensību atklāšana noritēja itāļu garā — ar nokavēšanos, skaļi un skaisti. To visu noskatījāmies, sagaidījām vakariņas un devāmies atpakaļ uz viesnīcu atpūsties no garā ceļa.

Sacensību diena iesākās veiksmīgi Ziedonim, kurš neapšaubāmi bija labākais spēlētājs Latvijas komandā šajā turnīrā. Viņš samērā pārliecinoši uzvarēja pirmās divas spēles, trešajā spēlē pašā galotnē nācās atzīt Francijas sportista pārākumu.

Dienas pēdējā spēlē diemžēl tika zaudēts vienam no Somijas labākajiem spēlētājiem Juham Oikarainenam. Rezultātā pavisam nedaudz pietrūka, lai iekļūtu starp turnīra divdesmit labākajiem spēlētājiem.

Viktoram arī turnīrs sākās ar uzvaru, bet turpinājumā vairs tik gludi negāja. Otrajā dienas spēlē bez variantiem paspēlēja zviedru labākajam spēlētājam Claudio Quitral. Ļoti ātri, šķiet, nepagāja pat piecas minūtes.

Turpinājumā atlikušajās spēlēs viņš zaudēja tikai trijos setos.

Imantam spēles nevedās, un pirmajās divās spēļu dienās pie uzvarām netika. Vienīgās uzvaras tika gūtas pēdējā spēļu dienā.

Lienei sacensības iesākās ar diviem zaudējumiem, taču turpinājumā tika pārspēta principiālā sāncense no Igaunijas Merli Riin-Silts. Jāpiebilst, vienu zaudējumu varam norakstīt uz organizatoru sirdsapziņu.

Otro spēli sākumā pārcēla uz pl. 20:15 vakarā. Liene jau bija devusies prom, kad pienāca viens no sacensību rīkotājiem un teica, lai spēlētāja ierodas uz spēli 10 minūšu laikā. Ja neieradīsies, piešķirs diskvalifikāciju.

Sazvanījām Lieni, viņa atskrēja uz spēli, bet lielā satraukuma dēļ zaudēja. Spēle notika uz pilnīgi jauna galda (uz tā tika spēlēti abi finālmači).

Otrajā spēļu dienā tika izcīnīta uzvara vienā no divām spēlēm. Sacensību noslēgumā Lienei tika piešķirta diskvalifikācija par neierašanos uz spēli. Jāsaka, šī spēle tika nozīmēta pusdienu laikā, un es to pamanīju par vēlu.

Zaiga sāka sacensības ar trim zaudējumiem. Šķiet, traucēja uztraukums un spēļu pieredzes trūkums uz šāda tipa galdiem. Nākamajā dienā Zaiga tika pie divām uzvarām.

Pēdējā spēļu dienā Zaigai arī tika piešķirta diskvalifikācija par neierašanos uz spēli. Iemesls tāds pats kā Lienes gadījumā.

Sadzīves apstākļi bija apmierinoši, ēdināšanas ziņā varbūt kaut kas pietrūka, bet mēs tomēr ieradāmies spēlēt.

Organizatoriskā ziņā varēja būt labāk, reizēm viss notika diezgan haotiski, informācija bija kļūdaina. Iespējams, traucēja valodas barjera, jo ne visi, arī apkalpojošais personāls, pārvaldīja angļu valodu.

Mājupceļš ritēja bez pārsteigumiem, Rīga mūs sagaidīja nomākusies un drēgna. Komanda, izkāpjot no lidmašīnas, vienā balsī iesaucās — laižam atpakaļ uz saulaino Itāliju! Bet tas jau ir cits stāsts.

Rezumējot startus, rezultāti varēja būt labāki. Kādam bija grūti pārvarēt uztraukumu, cits — psiholoģiski nevarēja izturēt saspringumu.

Ir daudz vēl jāpieliek, lai varētu konkurēt ar vadošajiem sportistiem. Jo nav vairs daudz atlicis līdz nākamā gada pasaules čempionātam, kas notiks Dienvidkorejā.