Atmiņas, krātas 115. gadu garumā
Valentīna Ķīse, Ilgvars Hofmanis
Bijušā ilggadējā pūtēja Viestura Kārkliņa atmiņas, sarakstītas 2010.gadā
«Es pats orķestrī spēlēju no 1975. gada. Vairākus gadus no Piebalgas apbrīnojami uzņēmīgais Māris Nedēļa, neredzīgs būdams bez pavadoņa brauca uz pūtēju orķestra mēģinājumiem Strazdumuižā. No Cēsīm brauc Indulis Pēcis.
Orķestrī pašlaik nav neviena redzīga spēlētāja. Daži aizgājuši mūžībā — Kaidaks Andrejs, Meija Haralds, Freimanis, Grīvāns Haralds, Zvejnieks Žanis (kolektīva vecākais), nespēlē Meija Ilgvars. Divus gadus pie mums spēlēja kapelas «Voldemārs» vadītājs Toms Apinis. Pārējie redzīgie pūtēji no mūsu orķestra aizgāja. Jaunākās paaudzes pūtēji, kas atnākuši no Neredzīgo skolas.
Manā laikā kolektīva vecākais bija Žanis Zvejnieks. Pēc viņa aiziešanas mūžībā ļoti izmainījās kolektīva darbošanās. Viņš ļoti labi prata saturēt kolektīvu, visu organizēt, izlīdzināt pārpratumus, mani audzināja, stāstīja kas jādara kolektīva vecākajam. Pēc viņa kolektīva vecākā pienākumus uzticēja man.
Herbertam bija citādas prasības nekā V. Sulainim. V. Sulainis bija speciālists, bet Herberts bija tāds valdonīgāks, dažreiz pat nerēķinājās ar kolektīvu. Tagad ar Armandu Ozolu ir citāda sistēma. A. Ozols ir profesionālis – super vadītājs. Mēs viņa līmenim netiekam līdzi.
Voldemāram spēles maniere bija vairāk tāda kā spēlēšanai zaļumballē. Herbertam bija mazliet citādāka novirze, bet Armands ņem ļoti smagus gabalus. Tagad repertuārs vērsts uz koncertdarbību. Haltūru nekādu vairs nav. Mazajam sastāvam vēl šis tas pagadās, bet lielajam sastāvam nav nekā (mazais sastāvs — jaunieši, lielais — veterāni)».
No Annas Dubovikas sarunas ar Sarmīti Gromsku, 2011.gadā
«Sākumā pie skolēniem nāca Strazdumuižas kluba orķestra vadītājs (domāts H. Baumanis) un mācīja interesentiem Braila nošu rakstu. 1997. – 1998. mācību gadā ieradās orķestra «Rīga» mūziķis Armands Ozols, lai fakultatīvi mācītu bērniem mūziku. Tajā laikā pūtēju ansamblis vēl nebija izveidojies.
Sākumā spēlēt gribētāju bija daudz, bet vēlāk pulciņā palika tikai daži bērni. Es sāku mācīties spēlēt blokflautu. Manai klasesbiedrenei Kristīnei Lapuhai arī bija blokflauta, bet trešajam pulciņa dalībniekam, manam klasesbiedram Mārim Orbitānam bija kornete. Tas bija pats sākums, kad skolotājs mēģināja izveidot ansambli, bet nekādu uzstāšanos vēl nebija.
1998. — 1999. mācību gadā es uzstājos, spēlējot uz blokflautas nelielus skaņdarbus gan solo, gan duetā. Gadu vēlāk sāku spēlēt klarneti, bet pārējie dalībnieki — trompetes. Tā radās stabils pūtēju trio. Mēs regulāri sākām uzstāties skolas pasākumos. 2001. gadā es pārgāju uz alta saksofona spēli, jo skolotājs uzskatīja, ka šis instruments man piestāv vislabāk.
2003. gadā mūsu ansamblītim pievienojās ceturtais dalībnieks — skolasbiedrs Aleksandrs Vorslovs, kurš, ja nemaldos, spēlēja tenoru. Dažreiz mūsu ansamblis uzstājās kvintetā, jo skolotājs piespēlēja tubu. Četrus gadus ansambļa sastāvs nemainījās — bijām tikai četri.
2007. gadā, kad visi ansambļa dalībnieki, izņemot Aleksandru Vorslovu, beidza skolu, ansamblis turpināja pastāvēt. Tajā gadā ansamblim pievienojās neredzīgais mūziķis Indulis Pēcis, kurš spēlēja gan trompeti, gan bungas. Kopš 2008. gada es šajā ansamblī vairs nespēlēju. Tas pastāv joprojām.
Mēs spēlējām daudzveidīgu repertuāru. No klasikas diezgan maz — J. S. Baha un G. F. Hendeļa skaņdarbi. Viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem bija itāliešu dziedātājas Mijas Martini dziesma. Esam spēlējuši arī kaut ko no mūsdienu krievu komponistu darbiem. Mūsu repertuārā bija gan lēni, gan ātri skaņdarbi, spēlējām populārās latviešu dziesmas, džezu. Spēlējām dažādu žanru mūziku.
Skolotājs, mācot skaņdarbu, sākumā strādāja ar katru bērnu atsevišķi, mācot to pa frāzēm. Pirms mācīšanas tika nospēlēts viss skaņdarbs. Nevaru precīzi pateikt, cik ilgā laikā apguvām katru skaņdarbu — tas bija atkarīgs no mēģinājumu biežuma, dalībnieku centības un skaņdarba grūtuma pakāpes, bet kopumā skaņdarbus apguvām diezgan ātri.»
Visi jaunieši ir nolēmuši savu dzīvi noteikti saistīt ar mūziku lielākā vai mazākā mērā.
Tikai dažus gadus atpakaļ ansamblim pievienojās arī Indulis Pēcis — muzikants ar gadu pieredzi. Indulis ir cēsinieks un uz mēģinājumiem ceļa gabalu no cēsīm mēro ar prieku. Ar pūšanu Indulis nodarbojas jau no deviņu gadu vecuma. Viņa pirmais instruments bija trompete. Mācījies Cēsīs, Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolā, spēlējis dažādos pūtēju sastāvos, strādājis par mūzikas skolotāju Alūksnē. Pašlaik Indulis paralēli Strazdumuižas Pūtēju ansamblim darbojas arī populārās mūzikas laukā.
Ansambļa vadītājs Armands Ozols spēlē tubu gan šī ansambļa sastāvā, gan arī savā ikdienas darbā orķestrī. Arī viņš ir pabeidzis Alfrēda Kalniņa Mūzikas vidusskolu, vēlāk turpinājis izglītoties Latvijas Mūzikas Akadēmijā.
Vairākus gadus pēc kārtas pūtēju ansamblis ir piedalījies Baltijas valstu neredzīgo biedrību rīkotajā festivālā «Baltijas vilnis», kur guvis lielus panākumus. tāpat kolektīvs plūcis laurus arī integratīvās mākslas festivālā «Nāc Līdzās», bet nu jau vairākus gadus tajā nepiedalās.
Ansamblis izpilda dažāda žanra skaņdarbus: gan džezu, gan populāru latviešu mūziku, arī amerikāņu komponistu maršus vai kaut ko no vācu komponistu daiļrades — repertuārs ir plašs un aktīvi tiek paplašināts.
Pēdējā laikā paplašinājusies Pūtēju ansambļa sadarbība ar citiem kolektīviem. Laikā no 2014. gada aprīļa līdz 2015. gada februārim pūtēji kopā ar Strazdumuižas Drāmas un Dzejas teātri, Cēsu LNB Dramatisko kopu «Aina» un Balvu LNB Teātri realizēja projektu «Pūt un Spēlē Strazdumuižā», ko finansiāli atbalstīja Borisa un Ināras Teterevu fonds. Projekta kulminācija bija Strazdumuižas klubā iestudētais Starptautiskajai Baltā spieķa dienai veltītais lieluzvedums, kuru publikai parādīja 2014. gada 18. oktobrī.
Taču sadarbība ar teātri ar to nebūt nebeidzās. Šā gada augustā abas grupas kopā devās uz Dikļiem un Matīšiem. Dikļos pūtēji atklāja Amatieru teātra festivālu «Spēlmaņu svētki», kā arī muzikāli kuplināja tā starpspēles. Matīšos viņi sniedza atsevišķu koncertu.
