Nodaļa — Mūsējo talanti
Neredzīgs uzņēmējs saņem rupju pašvaldības attieksmi
Dienas Bizness
«Jebkurš bizness ir tāda trausla lieta, kuru man pagaidām izdodas noturēt, izdodas veiksmīgi tajā darboties,» tā intervijā DB saka Juris Ceplis. Viņš ir neredzīgs uzņēmējs, kurš pēc redzes zaudēšanas turpina strādāt un vadīt kompāniju, dodot darbu redzīgiem cilvēkiem un maksājot prāvus nodokļus valstij.
Diemžēl valsts amatpersonu attieksme pret invalīdiem ir nievājoša, nesen neaizmirstamu pazemojumu piedzīvojis arī J. Ceplis. Anta Gulbe, uzņēmēja asistente, ņem viņu pie rokas, ved istabā, palīdz apsēsties pie galda, pieliek viņa roku pie kafijas krūzes osiņas un nenovērš no viņa ne acu, ja nu gadījumā ko ievajadzētos. Viņa bija iniciatore mūsu sarunai, jo ir pārliecināta, ka J. Ceplis var kalpot par paraugu daudziem redzīgajiem, kas negrib strādāt, vai arī tiem, kas to vien dara, kā sēž uz sociālajiem pabalstiem.
Kur esat mācījies? Kāda ir jūsu specialitāte?
Jau skolā esmu pastiprināti apguvis matemātiku un fiziku. Esmu pabeidzis 2. internātskolu, kurai, kā es uzskatu, līmenis bija tikpat augsts kā 1.vidusskolai. Skola bija laba platforma, lai iestātos LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Pēc vidusskolas uzreiz izspēlēju vienu avantūristisku gājienu, proti, kopā ar klasesbiedru aizbraucu uz Maskavu, kur gribēju iestāties tā laika pasaules līmeņa augstskolā — Maskavas Fizikāli tehniskajā institūtā.
Tur bija ļoti augsti atlases kritēriji un pirmais diemžēl bija medicīnas komisija. Mani uzreiz izmeta laukā, jo es biju tuvredzīgs, jau 14 gadu vecumā biju pazaudējis vienu aci. Tā man Maskavā no studijām nekas nesanāca.
Tad atgriezos Latvijā, piecus gadus nomācījos LU Fizikas un matemātikas fakultātē, nokārtoju eksāmenus. Pēc sadales nokļuvu Mikroaparātu būves zinātniski pētnieciskajā institūtā, ļoti interesantā iestādē, kas izstrādāja tehnoloģijas mikroshēmu ražošanā. Tur bija tiem laikiem jaunas un modernas iekārtas, tā saucamie jonu lielgabali vakuumā, kurus man vajadzēja apkalpot, regulēt un ar tiem darboties. Līmenis mums tajā laikā nebija slikts, kā mūs sapulcēs lamāja, ka mēs no ASV atpaliekam par vienu gadu. Tolaik mums Latvijā bija mikroshēmas, mikroelektronika, kas no pasaules līmeņa atpalika tikai par vienu gadu.
Par cik gadiem mēs šobrīd atpaliekam?
Mēs bezgalīgi atpaliekam, mums vispār nekā tāda vairs nav. Šī nozare tika iznīcināta. Eiropa un Amerika negribēja konkurentus kaut kādā nomalē, Latvijā. Alfa ar visu institūtu tika izpārdota metāllūžņos. Mēs varējām ražot savas Nokijas, labi pelnīt un labi dzīvot. Pasaules lielajām korporācijām mēs varējām kļūt par nopietniem konkurentiem. Ekonomikas pamatlikums ir skaidrs, ka lielākie apēd mazākos un vājākos. Kapitālismā nav nekādu ilūziju.
Kā jūs nonācāt pie sava biznesa?
90. gadu sākumā kopā ar draugiem izveidojām videosalonu, tā bija interesanta pieredze, pirmā ekonomikas skola. To izzaga pa tīro, tas bankrotēja. Tad bija citi biznesa plāni, kaut kāda kompānija izdomāja banku dibināt, ar tiem es draudzējos kādu brīdi, bet tad sapratu, ka viņi nav godīgi cilvēki. Cik zinu, galvenais bankas dibināšanas organizators ar visu sākuma kapitālu aizbēga uz ārzemēm.
Tad man bija bizness ar auto rezerves daļām, bet tas īsti neapmierināja, jo biju algots strādnieks, gribējās kaut ko savu. Tad kopā ar klasesbiedru dibinājām firmu, kura piedāvāja dažādus rietumu rūpnieciskos izstrādājumus Latvijas tirgum. Šajā uzņēmumā iepazinos, kā notiek starptautiska biznesa veidošana, tad notika firmas dalīšanās, es sapratu, ka jāizmanto iestrādnes.
Tie rietumu partneri, ar kuriem bija laba sadarbība, vēlējās to turpināt ar mani. Izveidoju savu uzņēmumu, pieņēmu darbiniekus. Es nodarbinu četrus, pārējie ir ārštatnieki, cilvēki, kas grib strādāt, pievienojas, ja atrod kādu projektu. Tā ir inženiertehniska firma, palīdzam risināt tehniskas problēmas enerģētikā, rūpniecībā, siltumtehnikā. Draugi mums ir Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā. Aiz mums ir vairāki Eiropas mašīnbūves uzņēmumi ar savu produkciju, viņi dod produkciju, mēs taisām inženiertehniskos aprēķinus, piedāvājam projektus, montāžas lieliem uzņēmumiem, tie, kas novērtē mūsu kvalitāti, pie mums arī iegādājas iekārtas, kas izmantojamas rūpniecībā, enerģētikā, pārtikas ražošanā.
Kāds ir valsts atbalsts jums kā neredzīgam uzņēmējam? Vai tāds vispār ir?
Bija viena epizode — pirms divām nedēļām Rīgas domē bija sapulce par sociālajiem jautājumiem, un mana asistente Gulbes kundze tur vērsās ar jautājumu pie Olgas Veidiņas, kura ir domes sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja, ar jautājumu — neredzīgs cilvēks vada uzņēmumu un valstij maksā lielus nodokļus, vai ir iespējama kaut kāda palīdzība?
Olga Veidiņas kundze pateica ļoti skaidrā latviešu valodā, ka viņai esot pie pakaļas tie mani nodokļi.
Vai tieši tādiem vārdiem šī domes amatpersona atbildēja?
Jā, tieši tādiem vārdiem!
(Sarunā iesaistās Jura Cepļa asistente Anta Gulbe) — Šobrīd Cepļa kungam tiek piešķirti valsts apmaksāti asistenta pakalpojumi tikai ārpus darba laika. Darba laikā nekāda valsts palīdzība neesot paredzēta. Atbildīgās domes amatpersonas vispār apjūk, kad uzzina, ka neredzīgs cilvēks ir darba devējs.
Cik man zināms, šobrīd Latvijā strādā kādi 150 redzes invalīdi un Juris ir vienīgais neredzīgais Latvijā, kurš pats vada savu uzņēmumu un dod darbu redzīgajiem. Kad es piegāju klāt Veidiņas kundzei un jautāju, kur es varētu uzzināt, vai ir iespējams saņemt kādu palīdzību no valsts, jo Cepļa kungs maksā valstij lielus nodokļus, viņa atbildēja, ka viņai esot pie pakaļas šie nodokļi. Tieši tā arī pateica.
Vai jūsu klienti un sadarbības partneri izturas pret jums citādāk, ņemot vērā, ka esat neredzīgs?
Daudzi mani sadarbības partneri, tie, ar kuriem sanāk tikties klātienē, arī tie, kas atbrauc no Vācijas, citām Eiropas pilsētām, zina, ka esmu neredzīgs. Viņi visu redz un saprot, bet tikšanās laikā mēs nerunājam par manām problēmām, bet par mūsu kopējām biznesa problēmām.
Visu interviju ar Juri Cepli variet izlasīt 6. februāra laikrakstā «Dienas Bizness».
«Rosmes» redakcijas piebilde
Nākamajā dienā pēc šīs intervijas publikācijas Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja Olga Veidiņa atvainojās neredzīgajam uzņēmējam Jurim Ceplim «par pārpratumu, kas radies viņas skarbās izteiksmes dēļ.
Sacītais nebija adresēts konkrētam cilvēkam. Ar to tika ilustrēta vārdos parasti neizteiktā atbildīgo amatpersonu attieksme pret reālu cilvēku problēmām — šajā gadījumā valsts amatpersonas nedz risina jautājumu valsts līmenī, nedz ļauj to darīt pašvaldībai (nav deleģējuma),» norāda RD Sabiedrisko attiecību nodaļa.
