Nodaļa — Mūsējie ceļo

Ziemas tumšais laiks aizgājis, un liela daļa no mums vēlas izrauties no mājas, lai būtu tuvāk saulei un dabai. Ir laiks arī plānot savus vasaras ceļojumus. Tāpēc iedvesmai piedāvājam šajā «Rosmes» numurā drosmīgu cilvēku divus stāstus, jo viņiem arī ir invaliditāte un viņiem arī kādreiz likās, ka ceļš no mājas līdz veikalam ir visa viņu pasaule. Tā ir mainījusies jau ilgāku laiku atpakaļ, un tagad aizsniedzamais apvārsnis kļūst arvien tālāks un aizraujošāks.

Erasmus plus Turcijā
Mārtiņš Allis

No šā gada 21. līdz 28. februārim norisinājās «Erasmus+» projekts Turcijas pilsētā Beiburtā (Bayburt), kurā piedalījās arī delegācija no Latvijas.

Kopumā šajā projektā piedalījās dalībnieki no sešām valstīm: Latvijas, Itālijas, Horvātijas, Polijas, Maķedonijas un, protams, pašas Turcijas.

Projekta mērķis bija noskaidrot, kā šī projekta dalībvalstīs uztver dalību Eiropas Savienībā un vai Turcija un Maķedonija vēlētos iestāties šajā savienībā. Projekta laikā dalībnieki tika dalīti vairākās grupās un tām uzdoti dažādi uzdevumi, tādejādi veicinot diskusijas par plusiem un mīnusiem, kādi rodas, iestājoties Eiropas Savienībā. Protams, neiztika arī bez dažādām sadraudzības spēlēm. Katru vakaru notika kultūras vakari, un šajos vakaros viena vai divas valstis prezentēja savu valsti, kultūru un ēdienus, kā arī specifiskākos dzērienus.

Latviju šajā projektā pārstāvēja Amanda Nicmane ar mammu Inesi un brāli Dāvi, Sanita Kantāne, Mārtiņš Allis un Arturs Sazankovs. Visi mēs pārstāvam Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas organizāciju, kura arī vadīja mūsu dalību šajā projektā.

Ņemot vērā, ka neviens no mūsu grupas nav profesionāls ceļotājs, tad bija lielas bažas par nokļūšanu projekta norises vietā, jo divi pārlidojumi ar lidmašīnu un brauciens ar mikroautobusu šķietami nav nekas traks, bet cilvēkiem, kuri pārāk bieži neceļo, tas radīja pārdomas — kā un kas būs. Tomēr šādām bažām nebija pamata, jo viss noritēja bez mazākās aizķeršanās.

Arī projekta nodarbību laikā nekādas problēmas neradās, kaut arī bijām vienīgā grupa, kurā bija neredzīgi cilvēki, un mēs vispār bijām vienīgā grupa, kurā bija cilvēki ar īpašām vajadzībām. Kā jau iepriekš minēju, šis fakts problēmas nesagādāja, jo pārējie dalībnieki bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi.

Nelielas problēmas sagādāja angļu valoda, kurā norisinājās viss darbs un privātās sarunas ar citu valstu dalībniekiem, tomēr arī tās bija pārvaramas, jo gandrīz vienmēr blakus mūsu meitenēm bija kāds no mūsu puišiem, kuri palīdzēja pārtulkot visu, ko meitenes nesaprata. Jāatzīst gan, ka bez vismaz viduvējām angļu valodas zināšanām šādos projektos pilnvērtīga dalība ir neiespējama. Tas gan nenozīmē, ka citu valstu dalībnieki perfekti runāja angliski, arī viņiem bija problēmas ar angļu valodu un grūti saprotamiem akcentiem. Tomēr šis fakts netraucēja labi pavadīt laiku un sadraudzēties ar jauniem cilvēkiem. Kopumā visa Latvijas grupa ir apmierināta ar šo braucienu un dalību projektā.

Galvenie secinājumi — arī citās valstīs neviens necieš savu valdību, arī citās valstīs naudas vienmēr ir par maz un arī citās valstīs cilvēki nav apmierināti ar dzīves līmeni. Maķedonija un Turcija arī sastopas ar līdzīgām problēmām, kaut arī tās nav Eiropas Savienībā, bet ļoti cieši ar to sadarbojas. Šādi secinājumi izriet no diskusijām darba grupās.

Kopumā ES tika uztverta ar lielāku plusa zīmi nekā mīnusu, kas nozīmē tikai to, ka visiem kopā jāstrādā, lai ES kļūtu labāka un ar pēc iespējas mazāk mīnusiem. Protams, pastāvēja arī eiroskeptiķu viedokļi, bet tie bija mazākumā.

Visa mūsu grupa ir apmierināta ar šo braucienu, ar redzēto un pieredzēto. Domāju, ka grupas vārdā varam teikt paldies Antrai Balodei par piedāvāto iespēju un uzmundrinājumiem.

Citiem varam ieteikt — ja Jums ir iespēja piedalīties šādos projektos, tad nelaidiet to garām, jo iegūtā pieredze būs noderīga. Ja ne rīt, tad parīt noteikti.