Nodaļa — Par Latviju un vēsturi

Eiropas vēstures versija ar dedukcijas metodi jeb Kāpēc nezinām to, kas ar mums notika
(1. turpinājums)

Ivars Ozoliņš

Desmit svarīgākie jautājumi

1. Vai Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferenču līgumi joprojām ir slepeni?

2. Vai šiem līgumiem par pēckara Eiropas statusu ir termiņš?

3. Vai sabiedrotiem bija domstarpības jautājumā, ko darīt ar Vāciju — padarīt to par agresijas nespējīgu vai arī sodīt, pazemot un pāraudzināt, sadalot to okupācijas zonās, uzrīdot apmēram trešdaļai Vācijas tās bijušo sabiedroto un līdzvainīgo kara izraisīšanā — Padomju Savienību, kas 22 mēnešu laikā pirms kara sākuma Vācijai piegādāja pārtiku, naftas produktus, metālus un citas militāri nozīmīgas preces? (Šādas attiecības Staļinam ar Hitleru izveidojās uz 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta pamata, kurā Eiropa starp PSRS un Vāciju tika sadalīta interešu sfērās, kas Vācijai bija absolūti nepieciešams priekšnoteikums kara sākšanai rietumu virzienā, lai būtu droša aizmugure austrumos.)

4. Pieņemot, ka Vācijas jautājums bija noteicošais pēckara Eiropas statusā, vai no tā neizriet, ka Centrālās Eiropas un Baltijas statuss automātiski kļūst pakārtots? Staļina prasība pēc drošām komunikācijām ar savu okupācijas armiju Vācijā ir loģiska, jo rietumu sabiedrotajiem tādas taču bija. Ja starp Krieviju un Vāciju Baltijā un centrālajā Eiropā būtu neatkarīgas valstis, tad taču ne par kādām drošām komunikācijām nevarētu būt runa.

5. Ja Vācijas sadalījumam ir termiņš, vai tas nozīmē, ka Viduseiropa un Baltija kā pakārtots jautājums atrisināsies reizē ar Vācijas okupācijas režīma izbeigšanos? Tagad mēs zinām, ka Vācijai ļāva apvienoties 1990. gada oktobrī un ka krievu armija izvācās no Austrumvācijas 1994. gada 31. augustā. Interesanti, ka arī no Baltijas valstīm krievu armija aizgāja šajā pašā datumā. Vai tā ir sagadīšanās vai likumsakarība? Līdz 1995. gada maijam bija palikuši 8 mēneši. Bet vai tas ir tik būtiski, sevišķi tāpēc, ka abas puses noliedz līgumu eksistenci?

6. Vai no Ungārijas un bijušās Čehoslovākijas krievu armija izvācās agrāk tāpēc, ka caur šo valstu teritoriju krieviem bija tiesības uzturēt komunikācijas ar savu okupācijas karaspēku tikai Austrijā, no kuras saskaņā ar līgumu krievu, kā arī citu sabiedroto armijas izvācās jau 1955. gadā?

7. Vai Poliju un Baltiju saskaņā ar līgumu krieviem ir tiesības turēt savā pakļautībā tik ilgi, kamēr okupācijas režīms pastāvēs Vācijā — tātad līdz 1995. gada maijam? Vai tādā gadījumā ir patiesa tā informācija kara laika vācu avīzē, ka jau Teherānas konferencē 1943. gadā sabiedrotie vienojās par Vācijas sadalīšanu pēc kara beigām uz 50 gadiem?

8. Vai ar nolūku jau savlaicīgi sagatavot Eiropas un PSRS sabiedrisko domu gaidāmajām lielajām pārmaiņām ar 1975. gadu visas pasaules acu priekšā tika sākts realizēt grandiozu scenāriju, kura prelūdija bija Helsinku nolīgums par drošību, sadarbību, robežu neaizskaramību un cilvēktiesībām Eiropā, kā arī «Brīvās Eiropas» raidījumu uzsākšana Baltijas tautu valodās?

9. Vai pie šī scenārija pieder arī Mihaila Gorbačova nākšana pie varas, trimdas baltiešu brauciens ar kuģi Baltijas valstu robežu tuvumā 1985. gada vasarā, brīnumainā «Helsinki-86» grupas parādīšanās un vēl neizskaidrojamākā tās pastāvēšana, kā arī pārsteidzošā Šatokvas konference Jūrmalā 1986. gada rudenī un visi turpmākie notikumi, ieskaitot rakstnieku savienības un radošās inteliģences forumu 1988. gada jūnijā un «Tautas frontes» dibināšanu tā paša gada rudenī, visu pasauli mulsinošo Valsts drošības komitejas «nespēju» tikt galā ar ne-krievu tautu atbrīvošanās kustībām Aizkaukāzā un Baltijā un «nemākulīgo» puču Maskavā 1991. gada augustā? Te gan ļoti svarīgi piebilst, ka Latvija vilcinājās ar «Tautas frontes» dibināšanu.

1988. gada augustā ar M. Gorbačova rīkojumu Latvijā ieradās PSRS Kompartijas galvenais ideologs Aleksandrs Jakovļevs un burtiski pavēlēja steidzami dibināt «Tautas fronti», kas arī tika izdarīts 1988. gada oktobra sākumā. Vai tas neliecina par Gorbačova divkosību? — No vienas puses, viņš tīši veicināja PSRS sabrukumu, atļaujot kritizēt kompartiju un izsludinot гласность jeb plurālismu, bet, no otras puses, izlikās, ka cīnās pret ne-krievu republiku neatkarības tieksmēm? Kāpēc viņš tā rīkojās? Vai tas liecina, ka Gorbačova nākšana pie varas 1985. gada martā notika saskaņā ar termiņa tuvošanos pēckara Eiropas statusa 50 gadiem?

Viņš nemaz nedrīkstēja rīkoties citādi, jo kopā ar rietumu sabiedrotajiem visas pasaules priekšā bija jāspēlē teātris gan attiecībā uz 50 gadu statusu pēckara Eiropā, gan veidu, kā notiks Vācijas atkalapvienošanās un Baltijas valstu un visas Viduseiropas atbrīvošanās no komunistiskās ideoloģijas uzspiestā režīma un pakļautības krievu diktātam. Bija jārada iespaids, ka pārmaiņu iniciatīva nāk no apakšas, no tautas masām, jo, ja atzītu, ka pārmaiņu iniciatīva nāk no augšas, tad būtu jāatklāj šīs rīcības motivācija, ko kaut vai ētisku apsvērumu dēļ ne krievu, ne rietumu sabiedrotie nevarēja atļauties.

Arī 1991. gada janvāra notikumi Viļņā un Rīgā taču nepārprotami parāda, ka no Maskavas nepienāca pavēle armijai likvidēt barikādes un apspiest atbrīvošanās kustību. (Kas attiecas uz atļauju kritizēt kompartiju, man uzreiz kļuva skaidrs, ka tiek izsists pamats no kājapakšas Padomju Savienības eksistencei, jo komunistiskā ideoloģija bija vienīgais attaisnojums Krievijas impērijas jeb tautu cietuma pārdēvēšanai par Padomju Savienību, kas esot dibināta uz tautu brīvprātības, līdztiesības un brālības pamata.)

10. Un visbeidzot, vai ASV prezidents Ronalds Reigans, saprotot, ka krievi netaisās pildīt Starptautiskos līgumus par pēckara Eiropu, 1983. gadā nolēma sākt realizēt «zvaigžņu karu» programmu, tādējādi piespiežot Maskavu uzsākt līdzvērtīgas pretraķešu sistēmas attīstīšanu, bet, ja tas nav iespējams, tad mainīt savu iekš- un ārpolitiku tādējādi, ka amerikāņi paši atteiktos no «zvaigžņu karu» programmas kā nevajadzīgas? 1983. gada februārī Ronalds Reigans kādā savā runā teica: «Mēs dzīvojam interesantā laikā, kad komunisms dzīvo savas pēdējās dienas.» Viņš zināja, ko runā.

Atbilžu meklējumos

1994. gada 16. aprīlī radio «Brīvā Eiropa» latviešu redakcijas komentētājs Ričards Adamss radioraidījumā uz manu vēstuli atbildēja šādi:

«Klausītājs Ozoliņš no Rīgas uzdevis virkni jautājumu par vēstures problēmām. Īsumā varam paskaidrot, ka Teherānā, Jaltā un Potsdamā nekādi līgumi noslēgti netika, tās bija tikai sagatavošanās konferences līguma noslēgšanai, kas nekad netika panākts. Līdz ar to Eiropā pēc kara izveidojās faktiskā situācija, kas pamazām tikai šajos gados sāk atrisināties.

Saprotams, šī nav pietiekama atbilde uz visiem Ozoliņa kunga jautājumiem, tāpēc esam lūguši vēsturnieku Jāni Trapānu, kas mūsu klausītājiem pazīstams kā Viktors Krasts, tuvākajā nākotnē sagatavot izsmeļošas atbildes uz mūsu klausītāja Ozoliņa interesantajiem jautājumiem.»

Tomēr Jāņa Trapāna atbildi uz maniem jautājumiem nesaņēmu ne radioraidījumā, ne vēstulē. Acīmredzot pilnīgi atklāti par visiem pēckara Eiropas statusa aspektiem joprojām nedrīkst runāt.

(Nobeigums nākamajā numurā)