Nodaļa — Mūsējo ceļojumi

Mans ceļojums uz Turciju
Amanda Nicmane

Par mani: 18 gadi, mācos Strazdumuižas skolā, esmu 1. grupas redzes invalīde.

Bija sestdiena, 21. februāris. Sakravājām lielās ceļasomas, lai pēcpusdienā dotos lielajā piedzīvojumā.

Lidostas kontrole un taureņi vēderā

Tajā dienā manī valdīja patīkams satraukums, jo zināju, ka došos pirmo reizi ļoti tālu uz valsti, kur viss ir citādāk. Es braucu kopā ar mammu un brāli. Mūsu pārziņā bija arī Arturs, Sanita un Mārtiņš. Pēcpusdienā ieradāmies lidostā. Lai sagaidītu pārējos līdzbraucējus, apsēdāmies uz tuvumā esošajiem metāla soliņiem. Kad sagaidījām līdzbraucējus, gājām pie tāda paaugsta galdiņa, kur piereģistrējāmies lidojumam.

Tālāk gājām uz vietu, kur vajadzēja veikt dažādus kontroles pasākumus, lai būtu droši ceļotāji. Vienā no vietām vajadzēja novilkt mēteļus, atbrīvoties no dažādiem metāla priekšmetiem. No mazajām somiņām izņēmām arī pudelītes ar šķidrumiem. Tās vajadzēja atstāt mājās… Somiņas un mēteļus vajadzēja ievietot nelielā kastē. Tikmēr katrs pa kārtai gājām cauri šauriem vārtiem. Tie pīkstēja, ja neatbrīvojās no metāliem. Kad sagaidījām lidojumu, gājām ārā no lidostas un pa stāvām metāla kāpnēm kāpām lidmašīnā.

Nedaudz pieskāros tās ārpusei — lidmašīna bija gluda un vēsa. Sasveicinājāmies ar stjuartiem un pa paklāja klāto grīdu virzījāmies uz savām sēdvietām. Lidmašīnā bija silti un patīkami, sēdekļi — mīksti un ērti. Abās pusēs tiem atradās rokturi, priekšā — neliels ekrāns, kas rādīja visu par un ap lidojumu. Zem tā — atlokāms galdiņš. Mēs lidojām uz Stambulu.

Lidmašīna lēnām sāka kustēties. Tad es biju visvairāk uztraukusies, jo nezināju, kādas sajūtas būs lidojuma laikā. Tas bija mans otrais brauciens ar lidmašīnu. Maiga sievietes balss fonā stāstīja neskaidrā valodā par drošību lidojuma laikā. Vēlāk lidmašīna ieskrējās, lai paceltos gaisā. Man bija tāda sajūta, ka tieku iespiesta krēslā, bet man patīk ātras braukšanas sajūta. Kad lidmašīna cēlās gaisā, man kutēja vēders. Varēja just, ka neceļamies taisni — bija jūtami pagriezieni un augstuma maiņas.

Maltītes lidojuma laikā

Vēlāk mūs cienāja ar dažādiem ēdieniem. Uz lēzenas taisnstūra paplātītes bija nolikts papīrā ietīts trauciņš ar vistas vai liellopa gaļu un kartupeļu biezputru. Tam blakus vēl citas mazākas kastītes ar piedevām un ūdens, kura iepakojums atgādināja jogurtu vai biezpienu. Mums izsniedza arī galda piederumus, kas bija iesaiņoti briļļu maciņam līdzīgā papīra maisiņā. Kopā ar tiem — papīra salvetīte un mitrā salvetīte. Gaisā nevarēja just, ka lidmašīna pārvietotos, bet mēs lidojām ar prātam neaptveramu ātrumu.

Apmēram pēc trim stundām bijām jau Stambulā. Kad lidmašīna nolaidās, atkal kutēja vēders un likās, ka viss gāzīsies. Kad lidmašīna pieskārās zemei, bija liels troksnis. Tad es sāku saprast, ar kādu ātrumu lidojām. Maigā sievietes balss neskaidrajā valodā pateicās par lidojumu, arī angliski. Pa metāla kāpnēm izkāpām no lidmašīnas. Bija vēls vakars. Pēc lidojuma zem kājām bija sajūta, it kā es brauktu ar liftu. To varēja novērst, ja nedaudz palēkāju.

Laiks Turcijā bija vēss. Iekāpām zemas grīdas autobusā, kas veda uz lidostu. Lai tiktu līdz nākamajai lidmašīnai, vajadzēja iet cauri vēl vienai kontrolei. Parādījām savas pases un atkal gājām cauri šaurajiem, pīkstošajiem vārtiņiem. Lai palīdzētu man iziet, pretī pasniedzās gumijas cimdota sievietes roka un izveda. Tā uzlika manu roku uz tādiem rullīšiem, pa kuriem atbrauc kastītēs ieliktās mazās somiņas, kas neiet cauri kontrolei kopā ar mums.

Nākamā lidmašīna veda uz Trabzonu. Šoreiz mūs cienāja ar uzkodām — siermaizīti, kaut kādiem salātiem un šokolādes krēmu. Kad ielidojām, bija jau desmit vakarā. Ar autobusu braucām uz Beiburtu 3 stundas pa stāviem kalniem un lejām. Iebraucām viesnīcā pl. 3 naktī.

Man bija ļoti liels nogurums un nāca miegs. Pie istabiņu atslēgām bija piekārti smagi metāla gabali ar numura zīmi. Uzkāpu pa kāpnēm 3. stāvā, jo lifts nestrādāja. Kāpnes bija neregulāras un augstas. Istabiņas — siltas un patīkamas. Gultas bija mīkstas un ērtas. Nākamajā rītā braucu ar liftu. Uz stāva podziņām bija braila raksts.

Turcijas smaržas un garšas

Reizēm pa viesnīcas logiem bija dzirdami saucieni uz lūgšanām, jo netālu no viesnīcas atradās mošeja. Skaņkārta tiem ir nenosakāma. Reizēm to skanējums likās murgains, bet vēlāk pie tiem pieradu. Šādi dziedājumi ilgst apmēram 5 minūtes.

Mēs devāmies uz Turciju jauniešu projektā par Eiropas Savienību. Tajā piedalījās jaunieši no Latvijas, Polijas, Maķedonijas, Horvātijas, Itālijas un Rumānijas. Visi pret mani izturējās draudzīgi, labprāt palīdzēja kāpt pa sarežģītiem pakāpieniem. Projekta ietvaros diskutējām par to, kas ir Eiropas Savienība, par tās problēmām un labumiem. Katrai valstij vajadzēja sevi prezentēt.

No rīta nedaudz tika mācīta valoda, vakarā katra valsts prezentācijas veidā nedaudz pastāstīja par sevi, tad mēs cienājāmies ar valstij raksturīgajiem ēdieniem. Otrdien pirmo reizi visi gājām apskatīt mazo Beiburtas pilsētiņu. Ja termometrs rādīja zem nulles, tad sajūtas bija tādas, ka ārā būtu vismaz +5 grādi.

Pirmo reizi iegājām turku ēstuvē. Tā bija ļoti maza un skaļa. Katrs izdzērām tēju vai kafiju un devāmies tālāk. Tējas Turcijā mēdz pasniegt tulpjveida glāzēs. Ieejot kādā vietējā veikaliņā vai ēstuvē, varēja just spēcīgu cigarešu smaku, jo turki daudz smēķē. Ja citviet lieto alkoholu, tad Turcijā tās ir cigaretes vai ūdenspīpes. Arī šajā ēstuvē pēc programmas tika piedāvāta ūdenspīpe un skaļa mūzika. Man šis jandāls likās pārāk skaļš. Es sēdēju un gaidīju, kad pārējie jaunieši iztrakosies. Vēlāk meklējām kebabus, jo tas ir viens no Turcijas tradicionālajiem ēdieniem. Plānā maizītē tiek ietītas dažādas gaļas, tomāti un citādi labumi, ko nemaz tik viegli atšķirt nevar. Tiem ir vairāki veidi.

No dzērieniem viņiem ir Airans, kas garšo pēc dzeramā jogurta ar sāli. Vēl viņiem ir piena dzēriens Salep. Man stāstīja, ka tas ir piena un orhideju sakņu dzēriens. Tas ir salds un neviendabīgs, pa virsu uzbērti kanēļa gabaliņi. No ēdieniem man vislabāk garšoja Pide, kas līdzīga picai. Tā ir apaļas formas. Tiek pasniegta nesagriezta. Pa virsu tai ir mazāk sastāvdaļu nekā picai. Var ielocīt klāt pasniegtos salātus vai rīsus ar gaļu, aizlocīt un tādā veidā to ēst.

Pazemes pilsēta un mošeja

No rītiem sadalījāmies jauktās valstu grupās. Gājām intervēt vietējos turkus par to, vai viņi ir par to, ka Turcija tiek iekļauta ES. Lielākā daļa bija pret. Veikalos katrai grupai bija līdzi viens turku pavadonis, jo vietējos veikaliņos visi angliski nerunā. Pārdevēji ir ļoti laipni, mēdz uzcienāt arī ar tēju. Par pirkumiem čekus neizsniedza, jo Turcijā populāra ir kaulēšanās. Ceturtdien devāmies izbraukumā uz Beiburtas pilsdrupām. Autobuss atkal gāzelējās pa stāvajiem kalniem. Tad mērojām garo ceļu uz pilsdrupām. Vispirms kāpām pa stāvām kāpnēm, tad vajadzēja rāpties stāvā kalnā. Vēlāk braucām uz pazemes pilsētiņu. Kad iegājām tur iekšā, visiem uz rokām tika uzlieta antibakteriālā želeja. Gājām pa garu, tumšu un nedaudz mitru pazemes tuneli. Vietām tas bija tik zems, ka vajadzēja iet gandrīz tupus vai ļoti noliekties.

Tās dienas vakarā mums uzsauca restorānu ar dzīvo mūziku. Sākot ar piektdienu, pamazām sākās došanās mājup. Latvijas grupa brauca sestdien. Tikai tad es Trabzonas lidostā pamanīju grīdās iestrādātās vadlīnijas neredzīgajiem.

Sākumā šķita, ka tie ir kādi vadi vai sabojāts grīdas segums. Lidmašīnā uz Stambulu drošības instrukcija arī bija pieejama braila rakstā. Stambulā apskatījām Zilo mošeju. Lai tur nonāktu, bija jābrauc ar metro un tramvaju. Tos nevarēja atšķirt. Lai iekāptu metro-tramvajā, vispirms nopīkstinājām kaut ko līdzīgu e-talonam Rīgā, tad gājām cauri tādiem kā vārtiņiem. Tie sastāvēja no divām kastēm un stieņa, kas nogāzās pie kājām. Pie mošejas ieejas galvā bija jāuzliek lakats, ar ko vajadzēja apsegt visus matus. Tad priekštelpā vajadzēja novilkt apavus. No iekšpuses mošeja likās kā liela zāle, kas klāta ar paklājiem. Tai bija izskaistināti griesti, kurus diemžēl nevarēja aptaustīt.

Ceļš uz mājām

Vakarā bija paredzēta tikšanās ar projekta vadītāju. Mums vajadzēja iet uz kaut kādu tālu ēstuvi. Mērojām garu ceļu pa kalnainām ielām, kur nebija neviena cilvēka. Noguruši nonācām īstajā vietā, kur paredzētā tikšanās nenotika. Atkal gājām sarežģīto ceļu uz metro-tramvaja pieturu. Tajā brīdī man likās, ka nogāzīšos no kājām. Tā bija nogurdinoša diena. Nakti vajadzēja pārlaist lidostā. Es nevarēju aizmigt. Apkārt staigāja cilvēki un braukāja putekļsūcēji.

Nakts vidū mūs izsauca no ieņemtās vietas, lai to iztīrītu. Kad beidzot sāku laisties miegā, mani pamodināja skaļrunis, kas ziņoja par pirmo reisu.

Svētdienas rītā lidojām uz Rīgu. Pēc lidojuma atkal bija savādā lifta sajūta zem kājām. Latvijā bija apmācies laiks. Es biju ļoti priecīga, kad atkal izdzirdēju dzimto latviešu valodu.

Pateicoties šim projektam, mēs varējām apraudzīt īstu turku ikdienu. Paldies Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas organizācijai par šo neaizmirstamo piedzīvojumu!

Man ļoti patika šis piedzīvojums! Un to novēlu ikvienam «Rosmes» lasītājam piedzīvot! Tas tiešām ir to vērts! Būs arī lielāks stimuls mācīties svešvalodas.