Alternatīvās aprūpes ieviešana pansionātos dzīvojošiem

Benedikts Tutiņš, VSAC «Rīga» LNB TO valdes priekšsēdētājs

Pēdējā laikā arvien skaļāk dzirdamas runas par nepieciešamību mainīt sociālās aprūpes sistēmu pansionātos dzīvojošiem. Šis jautājums kļuvis aktuāls pēc tiesībsarga veiktās pārbaudes, kurā konstatēta pārapdzīvotība pansionātos. Taču tas nav nekas jauns. Pirmo reizi par to sāka runāt jau pagājušā gadsimta 90. gadu otrā pusē. Toreiz Labklājības ministrija pamatoja, ka viena cilvēka uzturēšana pansionātā valstij izmaksā pārāk dārgi. Tāpēc jāmeklē cits risinājums. Toreiz tālāk par runāšanu netika. Ilgu laiku valdīja klusums.

Šis jautājums no jauna kļuva aktuāls 2007. gadā pēc traģiskā negadījuma Reģu pansionātā, kad ugunsgrēka laikā gāja bojā cilvēki un sadega materiālās vērtības.

Pārējos iemītniekus izmitināja citos pansionātos. Pēc šīs traģēdijas dažādas nevalstiskās organizācijas pieprasīja LM veikt steidzamus pasākumus sociālās aprūpes sistēmas pārveidošanai pansionātos. Jau toreiz izskanēja prasība likvidēt pansionātus un pāriet uz sociālo aprūpi mājās. Ažiotāža tika sacelta, bet ne uz ilgu laiku. Pēc tam iestājās klusums. Tikai pēc minētās tiesībsarga veiktās pārbaudes šis jautājums atkal kļuvis aktuāls.

Droši vien visi būs dzirdējuši vai lasījuši par LM piedāvāto alternatīvo aprūpi pansionātos dzīvojošiem. Tas nozīmē pansionātos dzīvojošo pakāpenisku pārvietošanu uz sociālo māju vai grupu dzīvokļiem. Protams, šos cilvēkus vispirms jāsagatavo patstāvīgai dzīvei. Tāpat jāveic šo cilvēku profesionālā sagatavotība, lai pēc aiziešanas no pansionāta viņi varētu atrast darbu un būtu konkurētspējīgi. Cik zināms, vairākos pansionātos šādi pasākumi jau tiek veikti.

Tā ir laba ideja. Jo, lai kā gribētu, pansionātos nav iespējams nodrošināt ne kvalitatīvus dzīves apstākļus, ne pilnvērtīgu sociālo aprūpi. Pārsvarā pansionāti ir lieli un iemītnieku skaits tajos liels. Tāpēc nevar iedot katram atsevišķu istabu. Tātad jādzīvo ar kādu kopā. Šī iemesla dēļ cilvēkiem netiek radīta mājas sajūta. Tāpat nevar katram iedot individuāli sociālo aprūpētāju. Bez tam ir daudz citu nepilnību.

Tieši tāpēc šī ideja ir atbalstāma. Cilvēkiem tiktu radīta gan mājas sajūta, gan arī celtos viņu morālā pašapziņa. Par kvalitatīvas sociālās aprūpes nodrošināšanu gan grūti spriest, jo Ir dzirdēts, ka arī mājās dzīvojošie ne vienmēr saņem labu sociālo aprūpi.

Tomēr jāņem vērā, ka izvirzīto mērķi nebūs viegli sasniegt. Bez jau minētās sagatavošanas patstāvīgai dzīvei un profesionālās apmācības būs jāveic liels psiholoģiskais darbs, lai iedrošinātu cilvēkus iet pretī izaicinājumam. Jo patiešām grūti ir uzsākt kaut ko jaunu. Daudziem liekas nepierasti vai pat izraisa baiļu sajūtu tas, ka turpmāk pašiem būs par sevi jārūpējas. Paskaidrošu, ka tiem, kam būs nepieciešams, tāpat tiks nodrošināta sociālā aprūpe. Tāpat varēs saņemt asistentu pakalpojuma pabalstu, ko pansionātā dzīvojošie nesaņem.

Daudzi būs satraukušies par to, kas palīdzēs sagādāt mēbeles, drēbes un citas ikdienā nepieciešamās mantas un par kādu naudu. Taču šī problēma nav neatrisināma. Ir dažādi risinājumu varianti.

Kā jau teicu, sasniegt izvirzīto mērķi nebūs viegli. Paies daudz gadu, līdz ideja pilnībā tiks realizēta. Tātad būs jāapbruņojas ar pacietību. Taču tas nav iemesls, lai atteiktos no alternatīvās aprūpes.