Stāsts par mīlestību
Ieva Velde, LNerB bibliotekāre

LNerB krājumā ir pieejams kāds īpašs stāsts par mīlestību — tā ir Paulu Koelju grāmata «Vienpadsmit minūtes», ko atradīsiet audio grāmatas formātā krievu valodā un parastajā drukā latviešu valodā. Tas ir stāsts par brazīlieti Mariju un viņas ceļojumu uz mīlestību.

Brazīliešu rakstnieks Paulu Koelju ir pasaulē plaši pazīstams daudzu grāmatu autors. Iespējams, viņa slavenākais un visvairāk ievērību izpelnījies darbs ir «Alķīmiķis», tomēr «Vienpadsmit minūtes» ir mazliet citādāka grāmata, jo ataino pasauli jaunas sievietes acīm un sajūtām, izstāstot viņas mīlestības stāstu.

Un tas nav par satikšanos ar laimīgām beigām kā dažreiz filmās, vismaz ne pašā sākumā. Tas ir stāsts par sirdi, kas vīlusies mīlestībā un noslēgusies, tomēr atradusi iespēju atkal atvērties. Stāsts, kura līdzības daudzi varam atrast paši savās dzīvēs. Ceļš, kuru varbūt joprojām vēl mērojam, meklējot atbildi uz jautājumu, kas vispār ir mīlestība un kādēļ dažreiz šķiet, ka tā mums metusi līkumu, sagādājot sāpes un vilšanos tur, kur būtu bijis jābūt laimei un piepildījumam.

Marijas pirmā mīlestība ir zēns, kuru viņa redz no rītiem pa ceļam uz skolu. Viņi vienā laikā iziet no mājas un uz skolu dodas gandrīz kopā, tomēr viņi viens otru nepazīst. Kā jau tas dzīvē gadās, meitene zēnu iemīl un klusē par to. Reiz viņš viņu uzrunā — apjautājas, vai viņa varētu aizdot zīmuli. Meitene apjūk un sabīstas, un zīmuli zēnam neiedod, kaut arī tas viņai ir.

Marija it kā sabojā mirkli. Nākošā dienā viņa tur dūrītē sažņaugtu zīmuli, noasinātu asu, gatavu aizdošanai zēnam, bet viņš vairs par zīmuli neapjautājas, un viņi otrreiz nekad vairs nesarunājas. Viņas mīlestība paliek nepiepildīta.

Daudzreiz domās pārcilājot šo mirkli, viņa vaino sevi par samulsumu pašā atbildīgākajā brīdī, par izdevības neizmantošanu, un tēma par nespēju iemantot mīlestību caurvij visu viņas tālāko dzīvi. Tikai vēlāk viņa saprot, ka zēns nebija gana drošsirdīgs viņai. Ne jau viņa sabojāja mirkli, bet viņš nebija pietiekoši mērķtiecīgs, lai mēģinātu uzrunāt viņu otrreiz. Un tādi jau mēdz būt tie zēni.

«Vienpadsmit minūtes» ir stāsts par jaunas sievietes sirdi. Par to, kā viņa viļas vēl un vēlreiz, cerot reiz sajust to, pēc kā tiecas viņas dvēsele, cerot atrast mīlestību. Kā tēvs pieķer viņu masturbējam pusaudzes gados un iesit viņai. Par viņas sapņiem aizbraukt no dzimtās mazpilsētas un atrast laimi citur.

Ja ne laimi, tad vismaz piedzīvojumus un naudu. Par viņas nespēju sasniegt orgasmu seksuālās attiecībās ar vīriešiem. Šādu stāstu ir bezgala daudz. Tie klusi norisinās starp mums, mūsu sabiedrībā, mūsu kultūrā, kura radījusi tik daudz krāšņu mītu par mīlestību un laimi, bet reti pastāsta patiesību par sirdi un tiem grūtajiem ceļiem, kas tai paredzēti.

Sabiedrībā, kura tā pieradusi mūs vērtēt, kritizēt un kaunināt, aizmirstot pateikt, ka patiesums ir skaistākais, kas ar cilvēku var notikt, un arī īsta mīlestība var uzplaukt tikai patiesumā, tajā brīdī, kad mēs pārstājam censties būt labāki, skaistāki, vērtīgāki kā esam, un vienkārši esam mēs paši.

Grāmatas nosaukums «Vienpadsmit minūtes» ir tas laika sprīdis, kas pēc Marijas domām nepieciešams seksuālajam aktam starp vīrieti un sievieti. Un Marija par to zina daudz. Kaut kādā brīdī grāmatas gaitā viņa ir kļuvusi par prostitūtu Šveicē, kas ik nakti atdodas vairākiem vīriešiem. Un visa pasaule viņai liekas griežamies ap šīm vienpadsmit minūtēm, visa cilvēku rīcība, viņu vērtības un sapņi, vesela industrija. Bet ne jau tās vienpadsmit minūtes spēj mūs pietuvināt īstai tuvībai un mīlestībai.

Kad Marija sastop vīrieti, kurš uzrunā viņas sirdi, starp viņiem kādā tikšanās reizē norisinās skaists dialogs. Viņš stāsta viņai par spēļu vilcienu, ko viņam bērnībā uzdāvinājis tēvs ar norunu, ka viņi ar to spēlēsies kopā, kopā izliks sliedes, pa kurām braukt vagoniem. Bet tēvs bijis tik aizņemts un nevaļīgs, ka spēlēšanās izpalikusi, puisēns izaudzis, un spēļu vilciens tā arī palicis neizmantots. Šajā brīdī izskan Marijas dzīvi caurstrāvojošā noskaņa:

«Manā dzīvē ir daudz neskartu vilcienu. Un viens no tiem ir mana sirds. Es ar to arī spēlējos tikai tad, kad pasaule izlika sliedes, un ne vienmēr tas bija piemērots brīdis.»

Sirdij nākas piedzīvot daudz nepiemērotu brīžu, bet ir iespējami arī piemērotie. Un dažreiz tik patiesi piemēroti, ka var pārspēt vispārdrošākās gaidas — tāds ir Paulu Koelju grāmatas vēstījums. «Vienpadsmit minūtes» ir stāsts, kas pilns ar derīgām dzīves atziņām un skumji skaistiem ceļojumiem jaunas sievietes dvēselē caur viņas dienasgrāmatas fragmentiem.

Lasiet grāmatu, lai noticētu tam, ka pat vissalauztākā sirds spēj atkal sadzīt! Lasiet grāmatu, lai noticētu mīlestībai!