Līga Ķikute, RVNB «Redzi mani» valdes priekšsēdētāja

Sociālā iekļaušanās ir jauns jēdziens visā Eiropā, kas uz dažādām sociālām problēmām un cilvēkiem, kurus tās skar, liek paraudzīties plašāk. No 16.līdz 23.novembrim ES programmas «Erasmus plus» projekta «No to Exclusion, Yes to Inclusion» ietvaros uz Lielbritānijas pilsētu Plimutu kopā ar asistentiem devās 3 Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo biedrības «Redzi mani» pārstāvji: Līga Ķikute, Antra Balode un Viktors Sergejevs, lai paplašinātu redzesloku sociālās iekļaušanās jomā un darbā ar jauniešiem.

Kam, kur un kāpēc jāiekļaujas

Jebkurā sabiedrībā ir cilvēku grupas, kurām ikdienā jāsastopas ar visdažādākajiem šķēršļiem. Piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti ir veselības stāvokļa radīti ierobežojumi, cilvēkiem no attālākiem rajoniem — mazāk pieejams sabiedriskais transports un pakalpojumi, kurus var saņemt pilsētās, bērni no nabadzīgām vai nelabvēlīgām ģimenēm nevar atļauties to, ko viņu vienaudži, reizēm cilvēku dzīvi sarežģī viņu ādas krāsa, vai arī viņi tiek mērīti stereotipu mērauklām u.c.

Kaut arī neiekļaušanās cēloņi var būt ļoti dažādi, sekas visiem ir vienas — sociālā izslēgšana — izpostītas dzīves, cilvēki nevar būt tie, kas viņi ir un kādi viņi ir. Cilvēki tiek ieslodzīti ierobežotu iespēju un stereotipu būrī.

Ko darīt, lai tā nenotiktu

Metodes darbam ar sociāli neiekļauto cilvēku grupām atšķiras atkarībā no konkrētās grupas vajadzībām un neiekļaušanās iemesliem, bet mērķis visiem viens — parādīt, ka neiekļautie tādi paši cilvēki vien ir.

Neformālās izglītības metodes ir praktiskas un piemērotas darbam ar jebkura vecuma cilvēkiem, it īpaši ar jauniešiem. Tāpēc mācību nolūkos veidojām grupas, kurās izstrādājām dažādu sociālo grupu iekļaušanas metodes. Vēlāk paši metodes izmēģinājām uz savas ādas. Man pašai interesanta šķita metode darbam ar minoritāšu grupām. Mūs sadalīja 3 komandās, kurās mēs veidojām sapņu salu — viena komanda salu zīmēja, otra — rakstīja likumus, bet trešā — veidoja karogu. Vēlāk komandas mainījās vietām un turpināja priekšgājēju iesākto. Tikai pēc tam uzzināju, ka šī bērnu spēlīte paredzēta minoritāšu iekļaušanai. Komandas vienoja kopīgi uzdevumi, kuru laikā dalībnieki nedomāja par savstarpējām atšķirībām.

Tomēr, iekļaujot cilvēkus ar invaliditāti, atšķirīgo noslēpt nav iespējams, tāpēc mēs nolēmām demonstrēt vājredzīgo un neredzīgo komunikācijas specifiku. Uzaicinājām vienu drosmīgo — brīvprātīgo no skatītāju vidus, aizsējām viņam acis un komunicējām gan pareizi, gan nepareizi: mājām ar rokām, nesaucām vārdā, sniedzām rokas sveicienam, plātījāmies apkārt, sarunas laikā novērsāmies. Pēc tam pārrunājām redzēto — kā jutās brīvprātīgais, ko no malas redzēja skatītāji, kāda ir vājredzīgo un neredzīgo ikdiena un kā komunicēt pareizi. Mūsuprāt, šāds «teātrītis» un citas empātiju veicinošas aktivitātes noderētu ikviena projekta sākumā, ja tajā piedalās cilvēki ar un bez redzes traucējumiem.

Citāda pilsētas spēle un ola

Lai projekta dalībnieki labāk izprastu dažādus ierobežojumus, mums lika pildīt vienkāršus uzdevumus, bet ar dažādiem ierobežojumiem. Viens no tiem: iepakot jēlu olu tā, lai tā, metot pret zemi, nesaplīstu. Mūs sadalīja komandās, kurai katrai bija savi ierobežojumi: vieni nedrīkstēja izmantot angļu (darba) valodu, citiem bija maz ietinamo materiālu, vēl citu vadīja sievietes, bet vēl kādā bija jāsimulē invaliditāte (daži aizsēja acis, daži nedrīkstēja runāt, daži — nekam pieskarties). Vienai komandai nebija nekādu ierobežojumu. Rezultātā nesaplīsa 3 olas — sieviešu vadītajai, cilvēku ar invaliditāti un bezierobežojumu komandai.

Arī Erasmus plus projektos ierastā pilsētas spēle bija ar empātiju veicinošiem elementiem. Mūs sadalīja 5 komandās, no kurām katra devās ielās ar kādu fiziskās iespējas ierobežojošu piederumu: invalīdu ratiņiem, bērnu ratiem, ausu aizbāžņiem, melnajām brillēm un kruķiem. Komandas ar braucamrīkiem konstatēja, ka visur nav tik vienkārši nokļūt, komanda ar melnajām brillēm īsti nesaprata, ko un cik daudz neredzīgajam teikt, bet «kruķu» komanda lēnā garā izbaudīja saulaino laiku un kontrolpunktā atgriezās pēdējā.

Viena maza turku pupa...

...ceļoja uz Angliju. Lielbritānija uz citu valstu fona izceļas. Auto brauc pa ceļa kreiso pusi, tāpēc reizēm šķiet dīvaini, ja pie auto stūres sēž bērns vai suns, vai autobuss pie pieturas piebrauc «atpakaļgaitā». Arī elektrības rozetes ir savādākas, un, lai kaut vai uzlādētu telefonu, nepieciešams pārveidotājs, kādu vietējos veikalos var iegādāties bez problēmām. Lielbritānija ir ūdens ieskauta valsts, viena no tautsaimniecības nozarēm ir zvejniecība. Zivis iemantojušas popularitāti arī britu ēdienkartē, jo viens no populārākajiem britu ēdieniem ir fish&chips. Tā ir cepta zivs ar frī kartupeļiem. Projekta organizatori mūs jau pirmajā vakarā brīdināja, ka Lielbritānijā par čipsiem sauc frī kartupeļus, bet pašus čipsus par krispiem. Kā uzzinājām starpkultūru vakarā, arī krispi ir populāri.

Bet, atgriežoties pie jūras tēmas, arī Plimuta ir ostas pilsēta, kur līdzās kanālam un suvenīru tirdzniecības vietām atrodas akvārijs ar dzīviem astoņkājiem, rajām un haizivīm. Jūras radības var vērot gluži kā kinoteātrī. Līdzās informācijai par jūras tēmu uz akvārija sienām atrodami arī atgādinājumi: «Pirms aizejat, pārliecinieties, ka esat redzējuši haizivi.»

Runājot par lietām, ko Lielbritānijā atstāt un ko paņemt līdzi, visu projekta dalībnieku absolūtais līderis bija lietus. Lai vai cik patiess būtu teiciens par to, ka nav nepiemērotu laikapstākļu, bet ir tikai nepiemērots apģērbs, nebeidzami mākoņi un neprognozējams lietus ar laiku nogurdina. Plimutā atšķirība starp ziemu un vasaru neesot liela, jo visu laiku līstot un saulains esot reti. Tomēr britiem ir ne mazums lietu ar ko lepoties —angļu tēja, autobusi ar iekāpšanu no «nepareizās puses» un leģendārās sarkanās telefona būdiņas, kas ar suvenīriem raksturīgu pielietojumu iegūlušas.