Manas pirmās dzejas grāmatas
“Jūtu labirints” prezentācija

2018. gada 21. novembrī plkst. 12.00. Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Rēzeknes filiālbibliotēkā notika vēl nebijis notikums - manas pirmās dzejas grāmatas “Jūtu labirints” prezentācija.
Šo pasākumu vadīja šīs bibliotēkas vadītāja Ināra Zeltiņa, kura iesākumā nolasīja dažas žurnālistu intervijas ar mani. Grāmatas prezentāciju apmeklēja, pēc maniem uzskatiem, vēl neredzēts dalībnieku skaits. Tika sagaidīti 30 klausītāji un aktīvi prezentācijas līdzdalībnieki. No kuriem daudzi labprāt lasīja manu dzeju un diskutēja par to. Kā piemēru var pieminēt mūsu dzejnieci Inesi Boļšakovu, kura nolasīja 10 manus dzejoļus. Manu dzeju lasīja arī mūsu bibliotekāre Ina Sprūža. Netrūka arī tādu, kas paši pieteicās manas dzejas lasīšanā. Te netrūka uzslavu, aplausu un laba vēlējumu. Manu sirdi sildīja vārdi ‘’ka tā vajag tikai turpināt un nākotnē gaidām otru grāmatu”.
Prezentācijas izskaņā, Latvijas 100-gadei par godu, uzspēlējām spēli ‘’Zini vai Mini”. Pasākumu noslēdza neliels bankets ar torti un kafiju.
Pacilāts noskaņojums un labs garastāvoklis man un visiem dalībniekiem.
Es saku visiem: Liels Paldies!

Rūdolfs Linužs

Rūdolfa Linuža jūtu labirintā

Ināra Zeltiņa

Vai iespējams ar vārdu palīdzību izveidot labirintu, kurā domas mēģina notvert katru tavu vēlmi? Vai var, jūtas tinot kā dzīparus, virzīties pa šo labirintu, kurā realitāte mijas ar iedomām, fantāziju sapņi īstenojas, bet patiesie — sabrūk? Kurā dvēsele izģērbjas kaila, bet miesa vēlas slēpties no kauna? Kurā mīla mijas ar naidu un izmisums stiprina?

To visu var sajust LNB Rēzeknes TO biedra Rūdolfa Linuža pirmajā, nupat izdotajā dzejas krājumā «Jūtu labirints».

Rūdolfs savu talantu rakstīt dzeju atklājis, iesaistoties Latvijas Neredzīgo biedrībā un bibliotēkā. Šajā grāmatā, kas arī vizuāli skaisti noformēta un viegli lasāma, jo autors padomājis arī par burtu lielumu, apkopoti pēdējo trīs gadu laikā tapušie dzejoļi. Kā saka pats autors — lai saprastu grāmatas vēstījumu, pietiek izlasīt pirmo un pēdējo dzejoli par dzīves, mīlestības un jūtu jēgu. Bet visi 207 dzejoļi izvedīs lasītāju cauri cilvēka jūtu labirintam, kas ir pilns dažādām lamatām, zirnekļu tīkliem un strupceļiem. Atklājot cilvēciskās vērtības, Rūdolfs Linužs liek aizdomāties par patieso eksistences būtību. Uz jautājumu, vai tie ir personiskās dzīves atspulgi, Rūdolfs atbild:

« Grāmatas lappusēs spoguļojas arī citu cilvēku likteņi un kaislības, kas bieži vien ir ar tādu ģeometrisku precizitāti līdzīgas kā divas ūdens lāses. Vai tas paziņa, vai nejaušs garāmgājējs, no katra var kaut ko paņemt. Lai vēlāk dzejas formā izstāstītu kādu dzīves situāciju.»

Šī krājuma īpatnība esot tāda, ka šajā, no svešām acīm slēptajā pasaulē, var ielūkoties kā no vīrieša, tā sievietes dzīves pozīcijas. Uz jautājumu, kā top viņa dzeja un cik ilgs laiks nepieciešams vienam dzejolim, jaunais, tautā vēl maz pazīstamais, bet mūsu bibliotēkā, biedrībā  un arī žurnālā «Rosme» lasītājiem jau labi zināmais dzejnieks atbild:

«Dzeja ir īstā laikā notverts mirklis, kas ilgst tikai vienas izdzertas kūpošas kafijas krūzes garumā.»

Rūdolfa Linuža dzejas krājums «Jūtu labirints» lasītājiem pieejams LNerB Rīgā un Rēzeknes filiālbibliotēkā. Grāmatas atvēršanas svētkos, kas notika 21. novembrī  Rēzeknes filiālbibliotēkā, biedrības biedri un draugi vēlēja autoram neapstāties dzīves krustcelēs un nešaubīties, bet turpināt iet ceļu uz radošo izaugsmi, lai pēc laika sagaidītu jau otro dzejas krājumu.

Lepojamies ar mūsu Rūdolfu, apsveicam un vēlam jaunajai grāmatai vieglu ceļu! Lai Dzejas Mūza stāv vienmēr un visur blakus! Priecājamies, ka Rūdolfs Linužs — sirdī īsts savas valsts, sava dzimtā novada patriots — sapni par grāmatas izdošanu realizēja tik svarīgajā vēstures brīdī, sagādājot dāvanu Latvijai simtajā dzimšanas dienā!

Rūdolfs Linužs
13.11.2018.

Ar Latviju sirdī

Baltu Dievi guni kūra
Gaiziņkalna galiņā,
Lai redz visa Latvju tauta,
Kā zeme šī tiek sargāta.

Pērkons naktī dzirksti šķēla
Svētozola galotnē,
Simts dzirksteles uzzibsnīja,
Rādot gaismu dvēselēm.

Simts gadu tauta lūdza
Dievus kopā sanākam,
Lai tie saka savu vārdu,
Kā šiem brīve dāvāta.

Katra asins lāse lietā,
Nu likten’s kausā savākta,
Vienreiz gadā ausmā zvīļā
Debesīs tiek izlieta.

Tā ir Latvju goda krāsa,
Karogā kas ielikta,
Pa vidu balta it kā šķīsta,
Sirdis vienmēr mierina.

Par zemi šo ik katra dzimta
Ir savu maksu devusi,
Lai tagad tā spēj elpot brīva
Un neļaut izdzēst pagātni.

Baltais valsis

Ieskanas pirmais mūzikas akords,
Sarosās dāmu un jaunkundžu skatiens,
Šis tik gaidītais Baltais valsis,
Kas visas šaubas sievietēs lauzīs.

Acu plakstiņos satraukums mostas,
Vēl trūkst dvēselē īstas drosmes,
Vai šis solis ko dos, vai mainīs?
Jeb labāk jau doties mājās.

Skats uz leju bikli tiek vērsts,
Pienākot klāt, vairs nezin ko teikt,
Vaigos ieplūst asins sārtums,
Kad acu skatieniem sastapties nākas.

Sārtās lūpas kautrīgi veras,
Meklē vārdus, kas turpina slēpties,
Tik īss šis tuvības mirklis,
Balss pazūd kaut kur dzīlēs.

Pastieptās rokas iegulstas plaukstās,
Tās sasilst, tām līdzi sirds,
Kad augums pie auguma glaužas,
Dzimst cerība, bailes tad mirst.

Man galva reibst…

Man galva reibst, kad skatos tavās acīs,
to dzelmes dziļums neglābjami velk,
es grimstu arvien biežāk tajās,
tur palikt mūžīgi man laikam lemts.

Man galva reibst, kad skatos tavās acīs,
tur jūras plašums vēl tik neiepazīts,
vai mesties peldēt, paļauties uz sevi,
vai glābējriņķis man šobrīd vajadzīgs.

Man galva reibst, kad skatos tavās acīs,
tu sieviete, kuru cienīt vajag mums,
tu, kā jūra, nepastāvīga bet skaista,
tevī paisums, bēgums neļaus skumt.

Man galva reibst, kad skatos tavās acīs,
par tām man šodien jāiedzer ir vīns,
kā burinieks, kam ostā izmests enkurs,
es klusiņām pie tevis paslēpšos.

Sniega mākonis un vējš

Slīd mākonis balts debesīs,
Tas lejup domīgs noskatās,
Vai nolaisties, vai pacelties,
Jeb, kā gulbim, projām aizlaisties.

Vējš kļūst nikns, piepūš vaigus,
Sāk trenkāt to, ka straume skaidu,
Izpurina tas šim dūnas,
Tās lidot sāk, kā pieneņpūkas.

Mākonis pretojas, šim skaļi sauc,
Dāvāt sniegu man nebija ļauts,
Par agru tas, vēl kavējas sals,
Ko došu es, kad pienāks laiks.

Drīz Ziemassvētki atnāks ciemos,
Priekš atpūtas šiem taupu pēļus,
Ko šie teiks, ja tādu nebūs,
Ar kāju spers un projām aizies.

Pret mākoni vējš vienaldzīgs,
Tas pūš vien pūš, tik negausīgs,
Mākonis lūdzas, vējš ir kurls,
Jo vienam darbs, otram pienākums.