Vēsture
Suns ir cilvēka labākais draugs jau kopš neatminamiem laikiem. Nav precīzi zināms, kad suns pirmoreiz ticis izmantots tieši kā neredzīga cilvēka pavadonis. Saglabājies kāds viduslaiku kokgrebums, tajā attēlots neredzīgs vīrs, kurš seko sunim, turēdams to pavadā. Nav zināms, vai tajos laikos šāds paņēmiens bija izplatīts.
Pirmie mēģinājumi apmācīt suņus-pavadoņus bija jau ap 1780. gadu «Les Quinze-Vingts» neredzīgo patversmē Parīzē. Tad 1819. gadā Johans Vilhelms Kleins, Vīnes Neredzīgo institūta dibinātājs, publicēja grāmatu par neredzīgo cilvēku izglītošanu, pieminot arī suņu-pavadoņu apmācības metodes. Diemžēl, tolaik šī ideja neguva atsaucību.
Pagāja gandrīz simts gadu. Pirmā pasaules kara laikā arī suņi dienēja armijā — palīdzēja atrast ievainotos karavīrus, piegādāja medikamentus un pārnēsāja ziņojumus, vilka pajūgus ar ieročiem. Daudzi jauni kareivji zaudēja redzi indīgo gāzu uzbrukumu laikā, kas, savukārt, sabiedrībā radīja interesi par suņu-pavadoņu izmantošanu.
Vācu ārsts Gerhards Stellings 1916. gadā Oldenburgā atklāja pirmo suņu-pavadoņu skolu ar nosaukumu «Vācu gans». Tai bija filiāles vairākās Vācijas pilsētās, kurās apmācīja līdz pat 600 suņiem gadā. Suņus saņēma ne tikai bijušie karavīri, vēlāk daži esot nokļuvuši arī pie neredzīgajiem citās valstīs — Lielbritānijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, ASV, Kanādā un pat Krievijā. Skola pastāvēja līdz 1926. gadam. Starptautiskā līmenī suņu-pavadoņu apmācību uzsāka turīga amerikāniete Dorotija Harisona Justa. Apguvusi Vācijas suņu apmācības metodes, 1928. gadā dibināja savu skolu Šveicē, tad arī ASV, nosaucot to par «Redzošā aci».
Panākumu iedvesmota, viņa aicināja Vācijas, Lielbritānijas un ASV pārstāvjus apgūt pieredzi, kļūstot par suņupavadoņu apmācības instruktoriem. No 1930. līdz 1932. gadam viņi atgriezās savās valstīs un sāka dibināt suņu-pavadoņu skolas, veicinot šo ideju izplatību pasaulē un aizsākot Starptautisko suņu-pavadoņu kustību.
Apmācība
Lielajām suņu skolām ir savas suņu audzētavas. Kucēni tiek ņemti no reģistrētiem suņu audzētājiem piederošām kucītēm ar labiem radurakstiem un mierīgu temperamentu, lai veicinātu labāko īpašību pārmantošanu un izvairītos no iedzimtām slimībām. Kā pavadoņus izmanto gan suņus, gan kucītes. Atšķirot no mammām, aptuveni 6-8 nedēļu vecumā tiek pārbaudīts kucēnu veselības stāvoklis (dzirde, redze, oža u. tml.) un veiktas vakcīnas. Tiek pārbaudīta arī kucēnu piemērotība jaunajam amatam – topošais pavadonis nedrīkst būt nervozs, bailīgs, agresīvs, bet ar vēlmi darboties un ar labām koncentrēšanās spējām. Vēl viena pārbaude/atlase notiek vēlāk, uzsākot mācības.
Pirmo dzīves gadu nākamais pavadonis parasti pavada kādā ģimenē, piedaloties tā sauktajā Kucēnu pastaigu programmā. Kucēnu pagaidu saimnieki ņem tos līdzi uz veikaliem, sabiedriskajā transportā, staigā pa pilsētu, iemācot iet pavadā un klausīt pāris vienkāršām komandām. Šajā laikā kucēns aug, attīsta savas maņas un iemācās dzīvot ar cilvēkiem.
Lai arī dažādās valstīs ir apmācību sistēma atšķiras, lielākoties sāk apmācīt apmēram gadu vecus suņus. Suņu-pavadoņu skolā notiek intensīvas apmācības trenera vadībā 4-6 mēnešus. Pēc tam – apmēram mēnesi, mācoties skolā kopā ar savu nākamo saimnieku. Suņu skolā suns iemācās iet taisnā līnijā pa ietves vidu, apiet šķēršļus, bez komandas nenogriezties ap stūri, apstāties ietves malā un gaidīt komandu ceļa šķērsošanai, orientēties satiksmes plūsmā, neiesaistīties konfliktos ar kašķīgiem sugas brāļiem utt. Suņi labi nosaka platumu – piemēram, ietves daļu, lai apietu šķēršļus un cilvēkus. Grūtāk tiem klājas ar augstuma noteikšanu, tomēr suņi-pavadoņi tiek iemācīti pamanīt arī traucējošus objektus saimnieka galvas augstumā un izvairīties no tiem.
Lai cik gudrs un trenēts arī nebūtu četrkājainais pavadonis, tomēr visu nosaka cilvēks. Tādēļ praktiski visas suņu-pavadoņu apmācības organizācijas piedāvā saviem klientiem dažādus kursus orientācijas un mobilitātes iemaņu uzlabošanai. Māca iet ar balto spieķi, attīsta atlikušās redzes izmantošanas iemaņas u. tml., jo suns-pavadonis ir tikai labs palīglīdzeklis, bet nevis burvju mākslinieks, kas izpilda katru saimnieka vēlmi. Piemēram, nonākot pie kāpnēm, nelielas bedres vai citas pārvaramas barjeras, suns apstāsies, kamēr saimniekam ar baltā spieķa palīdzību jāmāk noteikt, kas par problēmu un kā rīkoties.
Lai šķērsotu ielu, neredzīgam cilvēkam pašam māca pēc skaņas noteikt transporta plūsmas intensitāti (suņi, diemžēl neatšķir krāsas, tādēļ nevar orientēties pēc luksofora signāliem). Kad, pēc cilvēka domām, iela ir tukša vai, iedegoties sarkanajai gaismai, mašīnas apstājušās, sunim tiek dota komanda «Uz priekšu!». Tomēr sunim ir tiesības atteikties šo komandu pildīt, ja redz tuvojamies mašīnu vai aiz stūra pēkšņi iznirst riteņbraucējs, ko saimnieks nav saklausījis. Tiklīdz ceļš būs brīvs, suns bez atkārtotas pavēles dosies uz priekšu (šī dzīvnieka prasme tiek dēvēta par «saprātīgo nepaklausību»).
Arī pēc suņu skolas absolvēšanas nezūd saimnieka un suņa-pavadoņa saikne ar bijušo mācību iestādi. Regulāri tiek nodrošināta tālāka apmācība (īpaši ņemot vērā konkrētās vides vajadzības, apgūstot vietējos maršrutus), vismaz vienu, divas reizes gadā instruktors apmeklē klientu mājās. Dažās valstīs suņu-pavadoņu apmācību finansē valsts, tomēr lielākoties tā ir privātu vai sabiedrisku organizāciju iniciatīva. Piemēram, Austrālijā Suņu-pavadoņu asociācija ir sabiedriska organizācija, kuras budžetu veido tikai sponsoru — organizāciju un privātpersonu — ziedojumi; redzes invalīdiem suņa apmācība un saņemšana ir bez maksas.
Fakti
Suņa-pavadoņa saņemšanai nav maksimālā vecuma ierobežojuma (minimālais vecums parasti ir no 16 līdz 18 gadiem). Noteicošais ir cilvēka fiziskais stāvoklis un viņa vajadzības. Suni var saņemt 1. grupas redzes invalīds. Galvenais, lai viņam būtu reāla nepieciešamība izmantot suni kā pavadoni (nevis tikai kā draugu), lai viņam būtu labas orientēšanās iemaņas, lai viņš spētu ieņemt vadošo lomu attiecībās suns-cilvēks, kā arī varētu nodrošināt sunim piemērotus dzīves apstākļus – barošanu un medicīnisko aprūpi, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 266.
Svarīgi jau laikus novērtēt gan suņa raksturu un īpašības, gan arī saimnieka dzīvesveidu un vajadzības. Katram redzes invalīdam piemeklēt vispiemērotāko un saderīgāko suni (ņemot vērā pat auguma un soļa garuma īpatnības!), kaut arī tādēļ dažos gadījumos klientam savu īsto suni nākas gaidīt ilgāk. Ļoti reti ir gadījumi, kad sunim vēlāk nākas mainīt saimnieku nesaderības dēļ.
Ejot ar neredzīgo saimnieku, sunim tiek uzlikta īpaša siksna ar rokturi, kaut kas līdzīgs iejūgam, un suns zina, ka tad, kad tiek uzlikti iemaukti sākas nopietns darbs. Kad īpašā siksna tiek noņemta, suns uzvedas kā parasts ģimenes mīlulis. Arī apkārtējiem jāatceras, ka suni, kam uzlikta pavadoņa siksna, nedrīkst glaudīt, barot, uzrunāt vai kā citādi novērst tā uzmanību. Suns tajā brīdī ar lielu atbildību pilda savu pienākumu un no tā koncentrēšanās spējas lielā mērā atkarīga neredzīgā saimnieka drošība (jums taču nenāktu prātā tāpat vien pēkšņi paraustīt stūri, sēžot automobilī blakus šoferim?).
Uz suņiem-pavadoņiem neattiecas nekādi ierobežojumi sabiedrisku vietu apmeklēšanai – tie kopā ar saimnieku var gan vizināties sabiedriskajā transportā, lidot ar lidmašīnu (ierodoties citā valstī, tiem nevajag obligāto laiku atrasties karantīnā), var doties uz saimnieka darbavietu, uz veikalu iepirkties, apmeklēt kādu saviesīgu pasākumu, dzīvot viesnīcā, ierasties restorānos. Saimniekam nav jāuztraucas, ka suns varētu traucēt apkārtējos cilvēkus, jo tas ir apmācīts mierīgi gulēt zem saimnieka krēsla vai tam atvēlētajā vietā. Tomēr ne vienmēr šīs likumīgās tiesības tiek ievērotas.
Vidēji suņi-pavadoņi kalpo 7-10 gadus, tad dodas pelnītā atpūtā. Tāpat kā Kucēnu pastaigu programmā daudzas ģimenes gaida rindā, lai iegūtu sev mierīgu un nosvērtu, ļoti draudzīgu un mīļu četrkājainu pensionāru ar izcilu pagātni. Bieži vien suņi paliek arī kā ģimenes mīluļi pie iepriekšējā saimnieka, viņa draugiem vai radiniekiem.
