Pastāv uzskats, ka viens cilvēks nevar ietekmēt lielas lietas, tam nepieciešams cilvēku kopums. Varbūt. Tomēr, lai izveidotu vienotu komandu, ir vajadzīgs cilvēks, kurš visus iedvesmo un apvieno ar savu nākotnes redzējumu. Šāds cilvēks ir Latvijas Neredzīgo bibliotēkas direktore Andra Jākobsone.

Viņa piedzima 1961. gada 18. jūlijā Rīgā Silvijas un Antona Miciunu ģimenē. Jau bērnībā Andra sapņoja kļūt par ārsti un palīdzēt cilvēkiem. Savas meitas aizraušanos atbalstīja arī mamma, kura astoņgadīgo meitu aizveda uz medicīnas instrumentu veikalu iegādāties visu nepieciešamo, lai spēlēšanās kļūtu dabiskāka. Tā Andras rokās nonāca īstas šļirces, ar kurām viņa centās izārstēt savu zāģu skaidām pildīto lācīti. Tā kā viņš saņēma dikti daudz pošu, tad skaidas drīz vien samirka un sapelēja, tāpēc māmiņai nācās likt lācīti uz radiatoriem žāvēt.

Tagad Andra pati ir māmiņa dēlam Renāram un vecmāmiņa divām burvīgām mazmeitiņām — Kerolai un Paulai.

Kaut arī Andras pirmā izglītība tika iegūta ekonomikā, viņas bērnības sapnis savā ziņā piepildījās — viņa ieguva maģistra grādu konsultatīvajā psiholoģijā un bakalaura grādu attīstības psiholoģijā. Vēlāk viņai bija izdevība strādāt kā psiholoģei ar neredzīgiem cilvēkiem, kad ieguva pirmo padziļināto izpratni par redzes invaliditātes raksturu.

Pēc darba Ārējo sakaru departamentā valsts aviokompānijā «Latvijas Aviolīnijas» Andra 1993. gadā uzsāka darbu Latvijas Neredzīgo bibliotēkā kā Saimniecības daļas vadītāja. Jau tolaik kolēģi pret viņu izjuta lielu uzticību un paļaušanos, tāpēc daudzi gāja pie viņas parunāt par dzīvi un savām emocijām. Un Andra uzklausīja.

Apstākļu sakritības dēļ 2015. gadā Andra sāka strādāt par direktores vietnieci, bet 2017. gadā konkursa kārtībā tika iecelta par direktori.

Vai Andra reiz nojauta, ka nāksies reformēt Latvijas Neredzīgo bibliotēkas darbību un struktūru? Diez vai. Tomēr brīdī, kad tas bija visvairāk nepieciešams, viņa nenobijās un kļuva par celmlauzi un cīnītāju par cilvēku ar dažādām lasīšanas grūtībām tiesībām uz literatūru un kultūru kopumā. Un tas viņai nenācās viegli. Pār Andru vēlās neapmierinātības, liekulības, nodevības vilnis, ko bija sacēlušas šīs reformas. Bibliotēka sāka mainīties no pasīvas redzes invalīdu bibliotēkas uz aktīvu un inovatīvu bibliotēku ikvienam, kurš vēlas lasīt vai klausīties grāmatas.

Kā ikvienas pārmaiņas, arī Andras aizsāktās reformas prasīja daudz pūļu un negulētu nakšu. Sākotnēji viņai vajadzēja cīnīties par kolektīva vienotu nākotnes redzējumu — bibliotēka ikvienam. Tas bija grūts laiks, jo ne visi bija gatavi pārmaiņām un spējīgi mainīt savu ierasto darba rutīnu. Daži pameta darbu, citi aizgāja klusi, apzinoties, ka pārmaiņas nav viņiem pa spēkam, citi — ar lielu troksni, sūdzoties ministrijā. Tomēr tie, kuri palika, bija izvērtējuši jaunās reformas, saskatot nākotnes ieguvumu savam darbam.

Vienlaicīgi Andra iestājās par vēsturiskās ēkas Juglas ielā 14 (Rīgā), kurā tobrīd atradās bibliotēka, saglabāšanu. Tā bija kritiskā stāvoklī, tāpēc «glābšanas darbus» viņa sāka ar ēkas jumtu, pēc tam pievērsās lasītāju apkalpošanas un darbinieku telpām. Neskaitāmas tikšanās ministrijā, ēkas vēsturiskās nozīmības pierādīšana,

komunikācija ar Valsts Nekustamajiem īpašumiem bija Andras cīņas lauks, no kura bieži vien atgriezās satriekta un tuvu izmisumam. Tomēr padoties nebija Andras dienas kārtībā, jo aiz viņas bija kolektīvs, kuru viņa pārstāv, un lasītāji, par kuriem iestājas. Brīdī, kad jau šķita, ka viss nokārtojas, no ierindas izgāja bibliotēkas vecā apkures sistēma. Toreiz bibliotēka savas telpas apkurināja pati, tāpēc Andra bija atbildīga par apkures drošību. Kultūras ministrijas pārstāvji, kas ieradās bibliotēkas kurtuvē, lai iepazītos ar situāciju un nolemtu par finansējuma piešķiršanu jaunai apkures sistēmai, konstatēja, ka problēma ir daudz lielāka par apkuri — telpas bija sasniegušas apdraudējuma pakāpi, tāpēc jautājums par apkures sistēmas salabošanu pārvērtās par steidzīgiem jaunu telpu meklējumiem.

Atrast atbilstošas telpas, kas apmierinātu redzes invalīdu kopienu un citus apmeklētājus, kā arī lai tās būtu atbilstošas bibliotekārajām un reprodukcijas darbu prasībām, bija gandrīz neiespējami. Andrai bija tikšanās gan Latvijas Neredzīgo biedrībā, gan pansionātā, taču neviens nevarēja neko piedāvāt. Direktore izskatīja pat tuvākajā apkārtnē esošos piedāvājumus. Tomēr nekā. Un tad viņa devās uz bijušo neredzīgo uzņēmuma ēku kompleksu. Protams, arī tur tādu telpu nebija, taču tur bija atbilstoša platība un ieinteresēti īpašnieki.

Vienmēr esmu apbrīnojusi Andras diplomātijas un pārliecināšanas spējas. Andrai izdevās panākt vienošanos par telpu pārbūvi bibliotēkas vajadzībām, un Kultūras ministrija ar to bija apmierināta. Arī kolektīvs, kurš, pateicoties Andrai, bija jau izveidojies kā vienots organisms, ar telpām un jaunajiem darba apstākļiem bija apmierināti.

2017. gada nogalē jeb piecus mēnešus pēc Andras stāšanās direktores amatā bibliotēka saviem lasītājiem durvis vēra jaunās telpās. Šeit bija padomāts par ikvienu — grāmatas bija sarindotas skaistos plauktos, lai tām varētu brīvi piekļūt, un bija pat iekārtoti brīvpieejas plaukti neredzīgiem lasītājiem, kas motivētu viņus pašiem iepazīties ar grāmatām, pirms tās izvēlēties. Īpaši iekārtota bija lasītava, kurā tagad vieta bija paredzēta arī «bērnu stūrītim» ar grāmatām, spēlēm un radošām aktivitātēm.

To visu papildināja Andras izkoptais stils, kas Lasītāju apkalpošanas nodaļu padarīja mājīgu un aicināja ilgāk uzturēties bibliotēkā.

Nu jau šķita, ka viss ir nokārtojies, tomēr ne Andrai. Viņa saprata, ka jaunas telpas pieprasa arī jaunu bibliotēkas stratēģiju un darbības attīstības virzienu. Bija pienācis laiks padomāt par visiem tiem cilvēkiem, kuri kāda iemesla dēļ nevar lasīt parasto druku un kuriem līdz šim bija liegta pieeja pielāgotai literatūrai, jo viņi nebija ar redzes invaliditāti. Andra ar jaunu sparu metās jaunu pakalpojumu ieviešanā un aicināja arī kolektīvu domāt «ārpus rāmjiem». Ar prezentācijām viņa devās uz publiskām bibliotēkām un stāstīja par iespēju plašākam sabiedrības lokam lasīt pielāgotās grāmatas. Tāpat Andra uzrunāja bērnudārzus, slimnīcas, sociālos aprūpes centrus un nevalstiskās organizācijas, aicinot apmeklēt bibliotēku, kura vienīgā Latvijā nodrošina pielāgoto literatūru. Sarunas, pārrunas, kafijas pauzes — viss tika aizpildīts ar bibliotēkas jaunā veidola popularizēšanu.

Sajūtot bibliotēkas neierobežotās iespējas, Andra iestājās par to, lai bibliotēkai būtu atbilstoša vide to realizācijai. Tika iekārtota jauna telpa semināriem un dažādām izstādēm, kas jau pirmajā darbības mēnesī tika noslogota. Tas nozīmē, ka Andra «atvēra durvis» ne tikai bibliotēkas lasītājiem ērtai kultūras pasākumu baudīšanai, bet arī sadarbības partneriem, piedāvājot kopīgi veidotus seminārus, tikšanās un cita veida aktivitātes bibliotēkas telpās.

Andrai nepatīk liekuļi un cilvēki, kuri visiem vēlas būt labi. Jo tā nemēdz būt, un tā var drīzāk pazaudēt sevi, nekā kaut ko atrisināt vai sasniegt. Tomēr tas nenozīmē, ka Andra neieklausās citu viedoklī. Spēja paskatīties uz lietām no citu cilvēku skatījuma un no jauna izvērtēt situāciju un pieņemt lēmumu ir vēl viena rakstura īpašība, kuru es Andrā apbrīnoju un cienu.

Savā kabinetā Andra uzturas reti. Lielākoties viņa ir izbraukumos, semināros vai sapulcēs ar savu komandu, lai pārrunātu darbu virzību un to nākotnes ieceres. Jā, beidzot viņai ir Sava Komanda, kurai var uzticēties un uz kuru paļauties. Komanda, kuru viņa pati izvēlējusies, analizējusi un iedvesmojusi, jo viņa cilvēkus ne tikai dzird, bet arī sadzird. Viņa spēj saredzēt katra spējas un talantus un novirzīt tos atbilstoša darba veikšanai. Ar savu būtību viņa sajūt cilvēku un nebaidās piedāvāt savu palīdzību, neskatoties uz saviem pārmērīgi saspringtajiem darba pienākumiem. Darba dunas skrējienā viņa spēj arī apsēsties līdzās savam darbiniekam un uzklausīt

viņa bailes, sāpes vai pārdzīvojumu. Vai tas ietilpst viņas pienākumos? Nē, taču tā rīkojas Andra, jo viņa ir vadītāja ar Dvēseli.

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”

Autors: Gunta Bite

Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa