Dzīves aicinājums – kalpot Dievam un cilvēkiem

Dalībai Latvijas simtgades projektā «Klusie vēstures veidotāji» Liepājas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis piekrita ar mērķi, lai viņa dzīvesstāsts palīdzētu motivēt jauno paaudzi dzīvot aktīvu un piepildītu dzīvi. Neskatoties uz savu redzes invaliditāti, Māris šobrīd ir ne tikai aktīvs NVO darba veicējs, bet arī vides eksperts, balvu «Latvijas Lepnums 2006» un «Gada liepājnieks 2007» ieguvējs. Viņa paša vārdiem sakot: «Publicitāte manai personībai ir pat pietiekoša. Vienīgi par jauno paaudzi jādomā, un gribas ticēt, ka labs piemērs spēj iedrošināt un kādā brīdī spēcināt.»

Saruna ar Māri Ceiruli notiek viņa kabinetā. Simboliski to var saukt par Liepājas Neredzīgo biedrības ideju centru, no kura tiek koordinēts gan biedrības, gan sociālās rehabilitācijas un izziņas centra «Dvēseles veldzes dārzs» darbs. Māris biedrību vada no 1999. gada janvāra, un tā apvieno 766 cilvēkus ar dažādām invaliditātēm, kā arī seniorus.

Vietā, kurā tiekamies, šādas sirds sarunas ar cilvēkiem jau notikušas bezgalīgi daudz. No šī punkta Māris uz dzīvi cenšas skatīties veselumā, respektējot gan tās gaišās, gan tumšās puses. Māca to darīt arī citiem neatkarīgi no nacionālās, sociālās, ticības piederības, izglītības vai veselības stāvokļa. Simboliski pasauli ar taktili iezīmētām robežām var redzēt arī pie sienas ģeogrāfiskajā kartē. Pasaules izzināšanas mērogi biedrības valdes priekšsēdētājam ir dažādi — cilvēku individuālās dzīves, biedrība, dzimtā pilsēta, visas Latvijas vai pasaules līmenī. Savukārt Māra šī brīža noslogotību jeb dienas «blīvumu kubā» atspoguļo pašdarināts kalendārs, kas laiku skaita uz melna fona ar dzeltenu krāsu iezīmētiem datumiem, lai krāsu kontrasti palīdzētu labāk saskatīt pieturas punktus.

Kuri punkti tad īpaši iezīmējas Māra dzīves kartē? Stāstījumu Māris iesāk ar to, ka viņa dzīve dalās divos posmos — laicīgā un garīgā. Dzimis 1970. gada 3. novembrī Aizputē, mācījies Otaņķu pamatskolā, beidzis Brjanskas vakarskolu, strādājis par kontrolieri Liepājas mašīnbūves rūpnīcā, arī par bārmeni. Bet nu jau vairāk nekā 20 gadus ir daudz lielākas ģimenes loceklis, Dieva bērns, kas savu garīgo dzīves gājumu iet kopā ar Jēzu Kristu. Bez šī dzīves aspekta viņu kā personību nevar iepazīt.

Savu dzīves aicinājumu saskatot kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Māris uzskata, ka ceļš līdz biedrības priekšsēdētāja amatam un šī brīža sasniegumiem ir bijusi smaga garīgā cīņa, kā saka, līdz asinīm un asarām. Garīgā jomā viņam vienmēr bijuši intensīvi meklējumi.

90.-tie gadi bija laiks, kas stimulēja interesi par rīkstniecību un ekstrasensoriku, tika studētas dažādas austrumu mācības. Taču spēcīga robežšķirtne notika 1996. gada

18. maijā, kad burtiski vienā mirklī dzīve sašķēlās divās daļās — pirms un pēc. Māris cieta smagā autoavārijā un gandrīz pilnībā zaudēja redzi. Tā visa ir jau sen nožēlota pagātne, taču diemžēl līdz avārijas dienai bija ļoti daudz dzīves kaislību. Palaimējās, ka šajā dzīves posmā notika veiksmīga satikšanās ar mācītāju Voldemāru Zveju. Viņš bija tas cilvēks, kurš personīgi palīdzēja iepazīt Kristus mācību, Svētos rakstus un lielākas vērtības. Tas nebūt negāja gludi, bija ļoti daudz jautājumu, taču 1997. gadā tika veiksmīgi pabeigti pinēju kursi ar zeļļa diplomu, un šī paša gada Ziemassvētkos kā lielāko dārgumu Māris pats savai ģimenei nopirka dāvanā Bībeli.

20 gadu laikā, kopš apzināti ir pieņemts lēmums dzīvot kristīgu dzīvi un vairīties no grēka, daudz kas bijis jāpiedzīvo, piemēram, jāmācās piedot cilvēkam, kurš 1999. gadā atriebības dēļ noslepkavoja brāli, vai pateicībā jānoslīgst ceļos, kad Dievs meitai dziedināja sirdi.

Šeit Māris klusi un nopietni piebilst: «Kad visu to piedzīvo, tad saproti, ka viss ir pa īstam. Daudz pamācību no Dieva puses, bet, ko Viņš mīl, to Viņš pamāca un pārmāca.»

Liepājas Neredzīgo biedrības vadību viņš uzņēmās, lūdzot Dieva palīdzību. Pēc padomju savienības sabrukšanas darbinieku skaits tajā bija tikai divi — sociālais rehabilitētājs un biedrības priekšsēdētājs, kuri draudzīgi sadzīvoja vienā telpā. Pa šiem gadiem strādājošo skaits vienu brīdi ir pat izaudzis līdz 50, kas salīdzinoši ir tāds mazs uzņēmums. Iesākumā lielākie darbi bija — soli pa solim atgūt telpas, piesaistīt uzņēmējus, atbalstītājus un domubiedrus. Īpaši tika apsekoti cilvēki, kuri atradās krīzes stāvoklī, jo pats pēc savas pieredzes zināja, kā ir tad, kad jānīkst no nedrošības un nav nākotnes perspektīvas.

2005. gadā tika iegūta arī augstākā izglītība Liepājas Pedagoģijas akadēmijā uzņēmumu vadības jomā. Trešajā kursā gan bija problēmas redzes dēļ, bet stiprināja kolēģu atbalsts. Vēl tagad prātā palikuši Dinas Varanauskas vārdi: «Ja tik tālu esam izturējuši, tad nedrīkst padoties. Iesim palīgā!» Neviltots prieks un uzvara bija izlaidums ar lielo apsveicēju pulku.

2012. gadā tika pabeigta Vadības un sociālā darba augstskola «Attīstība», iegūstot kvalifikāciju — sociālais darbinieks ar specializāciju sociālajā pedagoģijā. Minētā izglītība labi noder sociālās rehabilitācijas darbā, it sevišķi mūža ieguldījuma īstenošanā — sociālās rehabilitācijas un izziņas centra «Dvēseles veldzes dārzs» darbu organizēšanā. Salīdzinot ar iepriekšējo mācību posmu, nenovērtējama prakse bija garīgais darbs Sarkanā Krusta patversmē. Kursa biedrenes Veras pamudināts, Māris tur kalpoja divarpus gadus. Darbs nebūt nebija viegls, taču atkal varēja mācīties mīlēt cilvēkus, piedot kļūdas un uzrunāt viņus. Ikdienā ir vēl citi sabiedrībai nozīmīgi jautājumi, kurus Māris pašaizliedzīgi risina. Tie ir universālā dizaina eksperta pienākumi, kas aizsākās 2006. gadā kā brīvprātīgais darbs. Laika gaitā tas pārklājis visu Latviju, vairāku projektu ietvaros izglītojot dažādu jomu un līmeņu speciālistus un sniedzot konsultācijas. Ciešā sadarbībā ar pilsētas pašvaldību tiek veidota Liepāja kā PILSĒTA VISIEM — gan cilvēkiem ar dažādām invaliditātēm, gan jaunajiem vecākiem ar bērniem, senioriem un citiem.

No 2013. līdz 2017. gadam Māris tika ievēlēts par Liepājas pilsētas domes deputātu (no «Liepājas partijas»). Izvirzītie mērķi iespēju robežās ir arī sasniegti: pilsētvides pieejamības plāna izstrāde atbilstoši universālā dizaina principiem, finansējuma palielināšana nevalstisko organizāciju konkursam, finansējuma rašana vairāku dienas centru darbībai, kā arī cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana pilsētā.

Visu šeit minēto nevar cilvēks paveikt bez galvenā spēka avota — Dieva svētības un ģimenes. Mīloši un atbalstoši ir sieva Anda, četras meitas un dēliņš. Vecākā meita Megija jau no četru gadu vecuma bijusi lieliska asistente tētim, protams, arī pārējie ģimenes locekļi. Viņus visus Māris vienmēr centies iesaistīt gan biedrības pienākumos, gan garīgajā dzīvē.

Noslēgumā Māris kā stiprinājumu lasītājiem un atgādinājumu sev pašam vēlas citēt Svēto rakstu vārdus:

«Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.»  (Pāvila 1. vēstule korintiešiem 15:57, 58).

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji”

Autors: Daiga Skudra

Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa